Jazijs visbeidzot ierunājās:
- Mums ir daudz neatliekamu vajadzību, mister Krolij - skolas, darbavietas, slimnīcas, atpūtas un izklaides vietas jaunatnei. Tikai seši procenti mūsu ceļu ir asfaltēti.
Krolijs nemitējās smaidīt, it kā atrastos televīzijas kameru priekšā. Nepateicīgie mērgļi. Šie sataisījušies ievākt sešus miljonus gadā līdz pat pastardienai, un viņam no tā neatlēks ne kripatiņa. Taču vienā ziņā vašingtonietis nebija melojis - šis lobēšanas uzdevums no sākta gala bijis viens ellīgs pasākums.
- Ja patiešām mēs būsim pateikuši hop, pirms pārlēcām pāri, - Jazijs turpināja runāt tajā pašā lēnīgajā, miegainajā balsi, - mēs atkal izmantosim jūsu pakalpojumus.
- Mister Jazij, mēs esam sīka lobēšanas firma, kurā strādāju tikai es un mans darījumu partneris. Mums ir tikai daži klienti, un uz brīvajām vietām ir garš gaidīšanas saraksts. Ja jūs atteiksieties no mūsu pakalpojumiem, jūsu vietu nekavējoties ieņems citi. Ja kaut kas atgadīsies un jums atkal ievajadzēsies izmantot mūsu pakalpojumus, tad…
- Mēs atļausimies riskēt, - Jazijs noteica tik sausā balsi, kas Kroliju izprovocēja.
- Es gribētu ieteikt - nudien, es no sirds iesaku - pagarināt līgumu vismaz uz sešiem mēnešiem. Mēs pat varētu vienoties, ka šajā laikā maksājat pusi līdzšinējā honorāra. Tad jums vismaz nebūtu jāzaudē vieta mūsu klientu sarakstā.
Cilts vadonis stingri paraudzījās uz Kroliju.
-Jūs saņēmāt bagātīgu kompensāciju. Piecpadsmit miljoni dolāru ir pamatīga summa. Pārlūkojot jūsu iesniegto apmaksājamo stundu un izdevumu sarakstu, gluži neviļus rodas daži jautājumi. Taču pašreiz tas nav apspriežams - jūs paveicāt uzdoto, un mēs par to esam pateicīgi. Pie tā ari paliksim.
Jazijs piecēlās, un viņa paraugam sekoja pārējie.
- Jūs taču neatteiksieties papusdienot kopā, mister Jazij! Es, protams, maksāju par visu. Tepat pie Keistrītas nesen atvērts pasakains franču virtuves restorāns Le Zinc, kas pieder manam vecam korporācijas biedram. Tur prot iemaisīt vidēji stipru sauso martīni un gatavo lielisku piparu steiku.
Viņš nepazina nevienu indiāni, kas spētu noraidīt piedāvājumu iedzert uz cita rēķina.
- Tencinu, taču mums Vašingtonā ir daudz darba, tāpēc mēs jūsu piedāvājumam nevaram atlicināt laiku.
Krolijs neticēja savām acīm. Viņi patiešām dzirās pagriezties un aiziet.
Viņš piecēlās un ļengani paspieda aizejošajiem apmeklētājiem roku. Kad tie bija prom, Krolijs ar visu augumu atspiedās pret kabineta lielajām rožkoka durvīm. Viņu plosīja kaismīgas dusmas. Ne iepriekšēja brīdinājuma, ne vēstuļu, ne tālruņa zvana, pat ne iepriekšējas vizītes. Viņi vienkārši ienāca, uzteica darbu un izgāja - pilnīga izčakarēšana! Un vēl lika manīt, ka viņš šos apkrāpis! Pēc četru gadu darba un piecpadsmit miljoniem dolāru honorāros viņš bija sagādājis šiem vistiņu, kas dēj zelta oliņas, un ko šie pretī? Noskalpēja viņu un pameta klijāniem. Tā Keistrītā nerīkojas, nudien. Te par draugiem rūpējas.
Viņš izslējās taisns. Bukers Hemlins Krolijs nekad negāzās pēc pirmā belziena. Viņš pretosies - un prātā palēnām dzima kāds plāns. Viņš iegāja savā kabinetā, aizslēdza durvis un no rakstām
galda apakšējās atvilktnes izcēla tālruni. Tas bija fiksēto sakaru tālrunis, reģistrēts uz krietni padzīvojušas pusjukušas dāmas vārda, kas mitinājās veco ļaužu namā tepat aiz stūra, un sarunas tika apmaksātas ar kredītkarti, par kuras esamību sieviete pat nenojauta. Viņš reti pa to zvanīja.
Krolijs nospieda podziņu, bet tad sastinga - īsu brīdi acu priekšā pazibēja atmiņas par to, kā un kāpēc viņš jaunībā bija ieradies Vašingtonā, pārpilns iecerēm un cerībām. Kuņģi sagrāba nelabums. Taču jau nākamajā mirklī dusmas uzvirmoja no jauna. Viņš neļausies galvenajam nāves grēkam Vašingtonā - vājumam.
Krolijs nospieda pārējos taustiņus, sastādot numuru.
- Vai es varētu runāt ar mācītāju Donu Speitsu?
Saruna bija īsa un jauka, un tās laiks bija izvēlēts nevainojami. Viņš nospieda atvienošanas pogu, juzdams uzbangojam uzvarošu jūsmu par savu attapību. Pēc mēneša tie mežoņi, prēriju jātnieki, kas seglus nav redzējuši, ielīdīs kabinetā un lūgsies, lai ņem viņus atpakaļ, piedāvājot divtik lielu honorāru.
Miklās, gumijai līdzīgās lūpas apmierinājumā un gaidās notrīsēja.
5
VAIMENS FORDS SKATĪJĀS pa Cessna Citation iluminatoru, lidaparāts sasvēries meta loku virs Lukačukai kalniem un devās Sarkanā galdkalna virzienā. Šeit zemes reljefs veidoja pārsteidzošu formu - debesis ietiecās augsta sala, kas sastāvēja no vairākiem dzelteniem, sarkaniem un šokolādes krāsas smilšakmens slāņiem. Cauri plaisai mākoņos negaidot izlauzās saule un lēja gaismu pār galdkalnu, vienā mirklī to it kā aizdedzinot. Tā bija kā zudušās pasaules ainava.
Lidmašīna laidās tuvāk, un drīz jau visu varēja izšķirt sīkāk - Fords ieraudzīja nolaišanās skrejceļus, kas aizstiepās kā divi melni, gari plāksteri, tiem līdzās bija izvietojušies daži angāri un helikoptera nosēšanās laukums. No ziemeļiem un rietumiem iestiepās trīs pamatīgas augstsprieguma līnijas un saplūda galdkalna malā, kur, divkārša žoga apjozta, atradās norobežota zona. Jūdzes attālumā papelēm noaugušajā ielejā čurnēja ēku puduris, tam blakus pletās zaļi lauki un slējās guļbūve - vecā Nakajas klints tirgotava. Pāri galdkalnam uz austrumiem aizstiepās nesen uzliets asfalta ceļš.
Fords pārlaida skatienu klintīm. Galdkalna klints sienā apmēram trīssimts pēdu zem malas bija izurbts liels četrstūrains iedobums ar dziļumā uzstādītām metāla durvīm. Lidmašīna sasvēru- sies lidoja tālāk, un viņš saskatīja tikai vienu ceļu, kas veda augšup uz galdkalnu, mezdams klints sienā lokus un līkumus kā čūska, kas pieķērusies koka stumbram. Renesceļš.
Cessna gatavojās nolaisties. Sarkanā galdkalna virsma izrādījās izsusējušu upju gultņu, ieleju un laukakmeņu lauku izvagota un sašķelta. Retas kadiķu audzes mijās ar izdēdējušiem pelēkajiem pinjonu jeb Kolorādo priežu stumbriem, ar zāli un vībotnēm noaugušiem laukumiņiem un gludi nopulētu akmeņu strēlēm, ko izraibināja smilšu kāpas.
Cessna nolaidās uz skrejceļa un piebrauca pie termināļa, kas bija apšūts ar rievotu skārdu. Aiz tā saulē mirdzēja vairāki angāri. Pilots atrāva vaļā durtiņas. Fords, kuram rokās bija tikai Lokvuda iedotais portfelis, izkāpa uz siltā asfalta. Viņu neviens nesagaidīja.
Uz atvadām pamājis ar roku, pilots iekāpa lidmašīnā. Jau pēc brīža nelielais lidaparāts pacēlās debesis, mirguļojošā alumīnija drumsla izzuda tirkīzzilajās debesīs.
Fords vēroja lidmašīnu izgaistam skatienam, pagriezās un viegliem soļiem devās uz termināli.
Pie durvīm bija piestiprināta koka plāksnīte, uz tās Mežonīgo Rietumu stila burtiem bija ar roku uzkrāsots uzraksts:
IENĀKT AIZLIEGTS!
VISUS PĀRKĀPĒJUS NOŠAUS! TAS ATTIECAS UZ TEVI, ČOMIŅ! maršals HAZĒLIUSS
Fords pagrūda to ar pirkstu un klausījās, kā zīme čīkstēdama šūpojās. Tai blakus uz betonā iegremdētiem metāla stabiņiem bija novietota koši zila plāksnīte, kas sausā, birokrātiskā valodā pavēstīja principā to pašu. Skrejceļam pāršalca vēja brāzmas, pa asfaltu dzenādamas putekļu gredzenus un vērpetes.
Viņš paraustīja termināļa durvis. Aizslēgtas.
Fords atkāpās un pārlaida skatienu apkārtnei, juzdamies kā nonācis filmas "Labie, sliktie un neglītie" ievada ainā.