- Piedodiet, bet šīs runas par eksistenci, ko dēvē par rēķinā- jumu, izklausās tik mehāniski, tik bezdvēseliski.
Sauciet to par sapni, ja jums tā tīk, sauciet par vēlmi, alkām, domām. Viss, ko jūs redzat, ir daļa no neiedomājami plaša un skaista rēķi- nājuma - sākot ar mazuli, kas izrunā savus pirmos vārdus, un beidzot ar zvaigzni, kas iegrūst melnajā caurumā. Mūsu Visums, kura sākotne ir viena vienīga pavisam vienkārša aksioma, ir satriecošs rēķinājums, kas darbojas jau trīspadsmit miljardus gadu. Piedzīvojumi tik tikko sākušies! Kad atklāsiet, kā novirzīt miesā iesprostoto domāšanas procesu uz citām dabiskām kvantu sistēmām, jūs varēsiet šo rēķinājumu kontrolēt. Jūs sāksiet saprast tā skaistumu un pilnību.
- Ja viss ir rēķinājums, kāda ir saprāta jēga?
Saprāts pastāv jums visapkārt, arī nedzīvajos procesos. Pērkona negaiss arī ir rēķinājums, daudz sarežģītāks nekā cilvēka prāts. Tas arī savā ziņā ir saprātīgs.
- Pērkona negaisam nav apziņas. Cilvēka prāts apzinās sevi. Tā ir manāma un nebūt ne triviāla atšķirība.
Vai tad es nestāstīju, ka sevis apzināšanās jau pati par sevi ir ilūzija, evolūcijas paliekas? Šī atšķirība nav pat triviāla.
- Laika apstākļu sistēma nav radoša, tā neizdara izvēli. Tā nespēj domāt. Tā ir tikai mehāniska spēku darbība.
Kā jūs zināt, ka paši neesat mehāniska spēku darbība? Laika apstākļu sistēmai tāpat kā prātam ir sarežģīta ķīmiskas, elektriskas un mehāniskas īpašības. Tā domā. Tā ir radoša. Tās domas atšķiras no jūsu domām. Cilvēks rada sarežģītību, uzrakstot romānu uz papīra virsmas; laika apstākļu sistēma rada sarežģītību, uzrakstot viļņus uz okeāna virsmas. Kāda ir atšķirība starp informāciju, kādu sevī ietver romānā rakstītie vārdi, un informāciju, kuru slēpj jūras viļņi? Ieklausieties, un jūs dzirdēsiet viļņu runas. Kādudien, es jums saku, jūs rakstīsiet savas domas uz jūras virsmas.
- Ko īsd Visums rēķina? - Iness dusmīgi noprasīja. - Kādu milzu uzdevumu tas pūlas atrisināt?
Tas ir visdziļākais, visbrīnišķīgākais noslēpums.
- Perimetra trauksme! - sarunu pārtrauca Vordlo. - Mums ir nelūgd viesi.
Hazēliuss pagriezās.
- Nesaki, ka atgriezies sludinātājs.
- Nē, nē, kungs tētīt. Nē. Doktor Hazēlius, jums to vajadzētu redzēt.
Fords ar pārējiem gāja līdzi Hazēliusam uz apsarga posteni un pāri Vordlo plecam skadjās uz ekrānu virteni pie sienas.
- Nu, kas par lietu? - Hazēliuss vaicāja.
Vordlo nospieda vairākas podziņas.
- Nevajadzēja man lasīt tos neprāta murgus ekrānā. Skatieties, es tinu atpakaļ. Sākas šajā vietā. Lidlaukā nolaižas helikopters, armijas Black Hazvk UH-60A.
Visi stāvēja apkārt un izbrīnīti skatījās. Monitorā bija redzami vīri melnos tērpos, kas ar ieročiem rokā cits pēc cita izlēca no helikoptera.
- Viņi ielaužas angāros, - Vordlo turpināja. - Pievāca mūsu Humvee autiņus. Piekrāva ar ekipējumu… Un tagad izlauž norobežotās teritorijas vārtus… Tas iedarbināja trauksmes signālu. Tā, un tagad atgriežamies reālā laikā.
Fords vēroja, kā karavīri - vismaz pēc tādiem viņi izskatījās - izlēca no apvidus auto un izklīda, turēdami ieročus gatavībā.
- Kas tur nodek? Ko viņi dara, nolāpīts? - satraucās Hazēliuss.
- Viņi ieņem klasiskās uzbrukuma pozīcijas, - paskaidroja Vordlo.
- Uzbrukuma? Kam viņi taisās uzbrukt? -Mums.
63
RASS EDIJS BIJA PIETUPIES aiz kadiķa un blenza uz nožogoto teritoriju. Viri melnā bija izgāzuši žogu un pašreiz rosījās, uzstādīdami prožektorus un izkraudami ekipējumu no diviem Humvee apvidus auto. Nebija šaubu, ka vienība atsūtīta apsargāt projektu "Izabella", reaģējot uz viņa vēstuli - skaidrs, ka tā nav vienkārša sakridba. Paramilitārie spēki no Jaunās pasaules kārti- bas ieradušies melnos helikopteros - gluži kā Marks Kernke bija pareģojis [6] .
Edijs saprata, ka vēstule ir nonākusi pie varasvīriem.
Viņš rūpīgi izskaitīja atbraukušos, nopētīja, kādi tiem ir ieroči un ekipējums, un visas ziņas aši pierakstīja piezīmju grāmatiņā.
Karavīri pabeidza uzstādīt pārnēsājamos prožektorus, un klajums iegaismojās spoži baltā gaismā. Edijs ierāvās ēnā un atgriezās uz ceļa. Viņš bija gana redzējis. Dieva armija drīz ieradīsies, un viņam bija jāsāk to organizēt.
Ejot uz galdkalna tālāko malu, kur virsotnē uzvijas Renesceļš, plāns viņam prātā sāka iezīmēties arvien skaidrāk. Pirmām kārtām būs jāierīko bāze un stāvvieta piedekami tālu no "Izabellas", lai varētu pulcēties nemanīti. Viņiem jāsadalās grupās, jāorganizējas un jādodas uzbrukumā. Par laimi, Renesceļa pašā galā, kas atradās aptuveni trīs jūdžu attālumā no "Izabellas", bija izveidojies plašs, atklāts gludas klints klajums, un tas šim nolūkam bija kā radīts.
Viņš ieskatījās pulksteni. Bez piecpadsmit divpadsmit. Kopš e-pasta vēstules nosūtīšanas pagājušas divas stundas. Kuru katru brīdi sāks ierasties aicinātie. Edijs metās vieglā riksī pa ceļa vidu, apņēmies sagaidīt visus, kas brauks garām.
Atrazdamies apmēram pusjūdzi no Renesceļa, Edijs izdzirdēja motocikla rūkoņu. Galdkalna virsotnē iemirdzējās luktura gaisma un strauji tuvojās. Kad staru kūlis apspīdēja Ediju, braucamrīks palēnināja gaitu un mācītāja priekšā apstājās krosa motocikls, uz kura sēdēja muskuļains virs ar gariem, gaišiem, zirgastē sasietiem madem, līdz jostasvietai kailo augumu sedza atpogāta džinsa jaka ar noplēstām piedurknēm. Vīrietim bija satriecoši sejas vaibsd, glīti kā filmzvaigznei, un dievišķīgs augums. Ap kaklu metāla ķēdītē tam karājās smags dzelzs krusts, kas piekļāvās spalvainajām krūtīm.
Kad motocikls apstājās, vīrietis izstiepa kājas, atspiedās uz ādas zābaku pazolēm un pasmaidīja:
- Vai sludinātājs Edijs?
Sirdij skaļi dauzoties, Edijs paspēra soli uz priekšu.
- Esi sveicināts Jēzus Kristus vārdā.
Vīrietis atbalstīja motociklu, piecēlās kājās - izrādījās, ka viņš ir īsts milzis, - un, atplētis rokas, devās pie Edija. Viņš saņēma mācītāju putekļaino roku savās, apvēdinādams viņu ar savu sīvo ķermeņa aromātu, un tad atkāpās, sagrābdams mazo vīriņu aiz pleciem.
- Rendijs Douks. - Viņš vēlreiz apskāva Ediju. - Ei, vai patiesi esmu pirmais?
- Esat gan.
- Jānudien, grūti noticēt, ka beidzot esmu klāt. Kad ieraudzīju jūsu vēstuli, uzlēcu savam Kaivasaki mugurā un drāzos šurp no pašas Holbrukas. Bliezu pāri laukiem un tuksnešiem, kā velna plēsts šāvos gar žogiem. Būtu atskrējis agrāk, bet pie Otrā galdkalna nožāvos. Nevaru noticēt, ka esmu klāt. Baigi! Nē, es patiešām nevaru noticēt.
Edijs juta ticības uzplūdus, enerģijas uzbangojumu.
Vīrietis pavērās apkārt.
- Nu, un ko tagad darām?
- Lūgsimies. - Viņš satvēra Douka raupjās plaukstas, un abi pielieca galvu.
- Kungs Dievs Visvarenais, lūdzu, sūd mums savus eņģeļus, lai tie mūs aplenc, spārns pie spārna, ar saviem zobeniem augstu gaisā, lai de ved mūs, Tavus kalpus, pretī uzvarai pār Antikristu. Mūsu Kunga ļēzus Krishis vārdā - āmen.
- Āmen, brāl.
Vīriedm bija dobja, skanīga balss, kas Ediju nomierināja un piesaistīja. Šāds cilvēks neapjuks un zinās, kas jādara.
Douks piegāja pie motocikla, no ādas somiņas, kas karājās pie sēdekļa, izvilka šauteni un pārmeta to pār plecu. Izņēmis no somiņas krietni piepildītu patronjostu, viņš pārmeta to pār otru plecu un tagad izskafijās pēc senlaiku partizāna. Vīrietis pazibi- nāja smaidu Edija virzienā un salutēja.