- Brālis Rendijs ziņo, ka ieradies dienēt Dieva armijā!
Lēni, nedroši tuvojās citu transporta līdzekļu gaismas. Blakus abiem vīriešiem apstājās noputējis džips ar nolaistu jumtu, un no tā izkāpa pāris, abi apmēram trīsdesmit gadus veci. Edijs atpleta rokas un apskāva vispirms vīrieti, pēc tam sievieti. Abi atbraucēji sāka raudāt, asaru lāsēm iezīmējot taciņas pāri putekļiem klātajiem vaigiem.
- Topiet sveicināti Kristus vārdā!
Vīriedm mugurā bija putekļains uzvalks. Rokās viņam bija Bībele, aiz jostas aizbāzts prāvs virtuves tutenis. Sieviete bija piespraudusi pie blūzītes papīra lapiņas, kas vējā plivinājās un čabēja. Edijs ievēroja, ka uz tām sarakstīti citāti no Bībeles. Tici un paklausi… Eita pa visu pasauli… Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.
- Tās mums bija pielīmētas pie ledusskapja durvīm, - sieviete paskaidroja, noliecās džipa salonā un izņēma beisbola nūju.
- Lai kā lūdzāmies, tomēr netikām gudri, - vīrieds ierunājās. - Dievs grib, lai cīnāmies ar Viņa Vārdu? Vai arī Viņš vēlas, lai mēs liekam lietā īstus ieročus?
Viņi stāvēja, skatījās Edijā un gaidīja pavēles.
- Esiet droši - mūs gaida cīņa, - viņš atzina. - īsta cīņa.
- Tad labi, ka paķērām līdzi šos.
- Pa šo ceļu ieradīsies daudzi, - Edijs norādīja. - Varbūt pat tūkstošiem cilvēku. Mums nepieciešama vieta, kur pulcēdes, kur sagatavoties. Kaut kas līdzīgs bāzei. Un tā būs tajā klajumā labajā pusē. - Viņš norādīja uz plašo, gludeno, smiltīm nobārsttto klints klaju. Tas baloja nesen uzlēkušā mēness sirpja gaismā, kura lējās pāri galdkalna virsmai.
- Rendij, ne jau velti Dievs tevi atsūtīja pirmo. Tu būsi mana labā roka. Mans ģenerālis. Mēs abi sapulcēsim tur visus un izplānosim mūsu… mūsu uzbrukumu.
Bija grūd izrunāt šo vārdu tagad, kad tas pa īstam sākās.
Rendijs klusēdams strauji palocīja galvu. Edijs ievēroja, ka ari milža acis bija miklas, un jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem.
- Jums ar džipu jāaizšķērso ceļš gabaliņu tālāk, lai neviens netiek klāt "Izabellai". Mums nepieciešams pārsteiguma elements. Novirziet visus no ceļa uz to atklāto laukumu. Mēs ar Rendiju būsim tajā kalnā. Nogaidīsim. Mēs nedosimies uz "Izabellu" ar pārāk niecīgiem spēkiem.
Renesceļa galā atkal parādījās ugundņas.
- "Izabella" atrodas šā ceļa galā trīs jūdžu attālumā. Līdz brīdim, kad dosimies turp, mums jāizturas klusi un nemanāmi. Pie- raugiet, lai neviens nesāk rīkoties pārsteidzīgi un nedodas ceļā nesagatavojies. Mēs negribam, lai Antikrists zina par mūsu esamību, līdz mūsu spēki ir lieli.
- Āmen! - atsaucās pārējie.
Edijs pasmaidīja. Āmen.
64
DIVOS NAKTĪ MĀCĪTĀJS DONS SPEITSS sēdēja savā birojā aiz Sudraba katedrāles. Pirms dažām stundām viņš bija piezvanījis Čārlzam un sekretārei uz mājām un licis ierasties, lai atbildētu uz tālruņu zvaniem un e-pasta vēstulēm. Viņam priekšā uz rakstāmgalda bija nokrautas e-pasta vēstules, kuras Čārlzs bija paguvis izdrukāt, pirms pasta serveris atteicās darboties. Otrajā kaudzītē bija tālruņa zvanu transkripcijas. Birojā aiz sienas nemitīgi zvanīja tālrunis.
Speitss mēģināja aptvert šo notikumu būdskumu.
Pie durvīm viegli pieklauvēja, ienāca sekretāre ar tikko uzvārītu kafiju un novietoja uz galda tasīd un porcelāna šķīvīti ar ma- kadēmijas riekstu cepumu.
- Es negribu cepumu.
- Labi, mācītāja kungs.
-Vairs neatbildi uz tālruņu zvaniem. Nocel klausuli.
- Labi, mācītāja kungs.
Šķīvītis ar cepumu pazuda reizē ar sekretāri. Speitss īgni vēroja sievied aizejam - viņas mati nebija tik kupli un spoži kā parasti, kleita bija saburzīta, un bez kosmētikas kārtas bija labi redzams viņas prastums un noplukums. Speitsa zvans droši vien bija izcēlis viņu no gultas, taču sievietei tik un tā vajadzētu pacensties.
Kad durvis aizvērās, viņš atslēdza atvilktni, izņēma degvīna pudeli, ielēja mazliet no tās savā kafijā un no jauna pievērsās datoram. Arī viņa interneta vietne milzīgās pārslodzes dēļ bija atteikusies darboties, un tā vien šķita, ka viss internets palicis lēnīgs. Viņš gausi izskatīja zināmākās kristīgās vietnes. Dažas lielākās un debesbraukšanai veldtās arī nedarbojās. Citas vilkās tik lēni kā sīrups Aļaskā. Edija vēstule bija radījusi pārsteidzošu jezgu. Dažas krisdgās tērzētavas, kas vēl darbojās, bija pārpildītas ar histēriskiem ļautiņiem. Daudzi solījās tūlīt pat atsaukdes aicinājumam.
Lai arī telpā bija vēsi, Speitss bija noplūdis sviedriem, un apkaklīte kairināja kaklu. Edija vēstule, kuru Speitss bija izlasījis reizes divdesmit, viņu biedēja. Tā saturēja pamudinājumu veikt vardarbīgu uzbrukumu ASV valsts struktūrai, un vēstulē bija minēts Speitsa vārds. Skaidrs, ka visu vainu uzvels viņam. No otras puses, Speitss sprieda, ka šāda vispārēja kristīgās varas un kristiešu taisno dusmu izpausme nāktu par labu. Pārāk ilgi kristieši paši savā zemē ir diskriminēti, ignorēti, atstumti un apsmieti. Sāda kņada - taisnīga vai nē - uzmodinās no snaudas visu Ameriku. Politiķi un valdība beidzot redzēs, kāds spēks ir kristīgajam vairākumam. Un viņš, Speitss, bija iekustinājis šo revolūciju. Ne Ro- bertsons, ne Falvels, ne Svogarts visu savu sprediķošanas gadu laikā nebija panākuši neko tamlīdzīgu, pat ne ar savu naudu un varu.
Speitss sērfoja internetā, meklēdams informāciju, bet atrada vienīgi naidīgumu, dusmas un histēriju. Un tūkstošiem vēstules kopiju.
Piepeši, kārtējo reizi parlasot vēstuli, viņam prata iezagas kada satraucoša doma.
Ja nu Edijam ir taisnība?
Pārskrēja saltas tirpas. Speitss nebija gatavs atteikties no šīs dzīves. Viņš nepieļāva domu, ka visām viņa bagātībām, varai, katedrālei, televīzijas baznīcai pienāks gals, ka viss būs beidzies, vēl īsti nepaguvis sākties.
Tai pa pēdām sekoja cita, vēl nejaukāka doma - kā viņš tiks tiesāts šajā dižajā un godpilnajā Tā Kunga dienā? Vai viņš patiesi bija labs Dieva acīs? Visi Speitsa grēki iznira acu priekšā un nedeva mieru. Meli, dzeršana, nodevības sievietes un krāšņās dāvanas, kuras viņš bija tām pasniedzis, pircis par ticīgo naudu. Visšausmīgākās bija atmiņas par to, kā viņš vairākas reizes bija pieķēris sevi iekārojam kādu puisēnu uz ielas. Visi šie grēki, gan lieli, gan mazi, spiedās augšup no prāta dzīlēm, saukdami un pievērsdami sev uzmanību, prasīdami, lai tos pārskata no jauna.
Uzbangoja bailes, vainas apziņa un izmisums. Dievs redzēja visu. Visu. Lūdzu, Kungs, lūdzu, piedod man, Tavam nevērtajam kalpam, viņš daudzināja, līdz, sakopojis visus garīgos spēkus, ar varu aizgrūda atmiņas par grēkiem tālā, tumšā prāta nostūri. Dievs viņam jau bija piedevis, un tālab nebija vērts bažīties.
Turklāt - diez vai tā ir Kristus otrā atnākšana. Ko gan viņš te sadomājies? Edijs taču ir ķerts. Skaidrs, ka tā. Speitss to bija aptvēris brīdī, kad izdzirdēja klausulē augsto, aizlūzušo balsi. Ikviens, kurš mitinājās tuksneša vidū kopā ar indiāņu bariņu, simts jūdžu attālumā no normāla restorāna, bez šaubām, bija izkūkojis prātu.
Vīrietis atkal izlasīja vēstuli, meklēdams tekstā kādas ārprāta pazīmes, un pēkšņi uzbrāzās vēl viens baiļpilns vilnis. Vēstulē raksdtais bija sakarīgs. Spēcīgs. Tie nebija vājprātīgā murgi. Visvairāk viņu biedēja tas, ka ARIZONA un ISABELLA katrs veido skaitli 666.