Ak kungs, šito svīšanu!
Speitss atvēra ķirškoka grāmatu skapja stikla durtiņas, izņēma biezu grāmatu un pašķirstīja, līdz atrada gematrijas tabulas. Tajās viņš uzmeklēja senebreju burtus un uz lapiņas aši pierak- sdja tiem atbilstošos skaitļus. Saskaņā ar tabulu Edijs bija dažus senebreju burtus pieraksdjis nepareizi un citiem piešķīris nepareizos skaitļus.
Mācītājs sakārtoja pareizi un ar trīcošu roku saskaitīja. Ne viena, ne otra vārda burtu skaitļu kopsumma nebija 666.
Atvieglod noelsies, viņš atgāzās krēslā. Pilnīgs farss, taisni tā, kā Speitss bija domājis. Viņš jutās tā, it kā no debesīm būtu nolaidies eņģelis un izcēlis viņu no liesmojoša ezera. Izrāvis no kabatas lina kabatlakatiņu, viņš noslaucīja sviedrus no pieres.
Atgriezās drūmās priekšnojautas. Dievs varbūt viņu ir saudzējis, taču vai žurnālisti būs tikpat līdzcietīgi? Un valdība? Vai viņam nevar piesiet kūdīšanu uz vardarbību? Vai ko ļaunāku? Būs jārauj advokāts no gultas, kamēr vēl var. Gan viņi izdomās, kā piešūt visu vainu Krolijam. Galu galā to visu iesāka deši viņš.
Speitss paraustīja apkaklīd, gribēdams pavēdināt sakarsušo, lipīgo kaklu. Iesaistīt to sasodīto ķerto sludinātāju Ediju bija kļūda. Tas džeks nebija valdāms. Stulbi, stulbi, stulbi!
Viņš piespieda iekšējā selektora podziņu.
- Cārlz, tu man esi vajadzīgs.
Parasd tik paklausīgais vīrietis lika uz sevi gaidīt.
- Čārlz? Tu man esi vajadzīgs.
Bet durvīs parādījās sekretāre. Viņa izskatījās vēl izmocītāka nekā jebkad agrāk.
- Čārlzs aizgāja, - viņa neskanīgā balsī paskaidroja.
- Es katrā ziņā viņam to neesmu ļāvis.
- Viņš devās uz "Izabellu".
Speitss blenza uz sievied un neticēja savām ausīm. Čārlzs?
- Viņš devās prom pirms desmit minūtēm. Viņš teicās paklausīt Dieva aicinājumam un izgāja pa durvīm.
- Dieva dēļ! - Speitss trieca plaukstu pret galda virsmu. Tajā brīdī viņš pamanīja, ka sieviete uzvilkusi mēteli un tur rokās somiņu. - Nesaki, ka tu taisies tam ēzelim sekot.
- Netaisos, - viņa attrauca. - Es braucu mājās.
- Piedod, tas neies cauri. Tev pietiks darba visai naktij. Sazvani manu advokātu Ralfu Dobsonu un pasaki, lai nesas šurp, ko kājas nes. Gadījumā, ja neesi ievērojusi, man uz kakla sakritušas dažas nelaimes.
-Nē.
- Nē? Kas par nē? Kas tas vēl nozīmē?
- Es vairs negribu pie jums strādāt, mister Speits.
- Kā lai to saprot?
Viņa satvēra somiņu abās rokās sev priekšā, it kā sargādamās.
- Jo jūs esat nicināms cilvēks.
Sieviete stīvi pagriezās un aizgāja.
Durvis klusi aizcirtās, un birojā iestājās klusums.
Palicis viens, Speitss sēdēja pie galda, sviedriem noplūdis un gaužām pārbijies.
65
VĀRDS "UZBRUKUMS" SMAGI VIRMOJA GAISĀ. Zinātnieki sadrūzmējās ap galveno apsardzes monitoru. Tajā pārraidīja attēlu no kameras, kas bija uzstādīta uz lifta torņa un ļāva vērot notikumus no augšas. Uz klints malas virs "Izabellas" varēja saskatīt grupiņu melnā tērptu vīru, kas izritināja nolaišanās virves, kā arī krāva ekipējumu un ieročus. Bija skaidrs, ka viņi grasās laisties lejup. Keita piegāja Fordam klāt un atkal saņēma viņu aiz rokas. Sievietes trīsošā plauksta bija mitra no sviedriem.
Šausminošo klusumu pārtrauca Džordžs Iness.
- Uzbrukums? Nolādēts, kāpēc?
- Ar mums nevar sazināties, - Vordlo minēja. - Un šādi viņi reaģē.
- Bezjēdzīgi! Tas ir pārspīlēti!
Vordlo pagriezās pret Dolbiju.
- Ken, mums uz karstām pēdām jāatjauno sakari un jāatsauc šī operācija.
- Tas iespējams tikai tad, kad "Izabella" ir izslēgta. Jūs labi zināt, ka "Izabella" no ārpasaules ir nodrošināta ar uguns- mūriem, un programma vienkārši neļaus ieslēgt sakaru sistēmu, iekams "Izabella" nav izslēgta.
- Pārstartējiet galveno datoru un darbiniet "Izabellu" ar tā palīdzību.
- Paies vismaz stunda, līdz lieldatoru pārlādēsim no jauna un pārkonfigurēsim.
Vordlo nolamājās.
- Labs ir, tad es uzbraukšu augšā un pats visu izskaidrošu. - Viņš pagriezās pret durvīm.
- Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, - Hazēliuss neļāva.
Vordlo blenza uz direktoru.
- Ser, es nesaprotu.
Hazēliuss uzgrieza muguru Vordlo postenim un mēmi parādīja uz lielo ekrānu. Tajā bija parādījies jauns paziņojums.
Mums ir ļoti maz laika. Tas, ko grasos jums pavēstīt, ir neizmērojami svarīgs.
Vordlo paskatījās uz Hazēliusu, viņa panikas pilnās acis šaudījās no direktora uz apsardzes monitoriem.
- Mēs nevarēsim ilgi noturēties te, ser. Man jāatver nodrošinātās durvis.
- Tonij, - Hazēliuss steidzīgi ierunājās klusā balsī, - kaut uz brīdi padomā, kas šeit notiek. Ja atvērsi durvis, šai sarunai ar Dievu… vai vienalga, kas tas ir… pienāks gals.
Vordlo ādamābols sakustējās, vīrieds norīstījās.
- Ar Dievu?
- Tieši tā, Tonij. Ar Dievu. Šāda iespējamība ir pavisam ticama. Mēs esam nodibinājuši sakarus ar Dievu, vienīgi šis Dievs ir daudzkārt varenāks un neizdibināmāks, nekā cilvēkam jebkad rādījies sapņos.
Neviens nebilda ne vārda.
Hazēliuss turpināja pārliecināt:
- Tonij, mēs varam mazliet novilcināt laiku, turklāt bez tālejošām sekām. Mēs tikai pateiksim, ka durvis nedarbojās, sakaru sistēma bija atslēgta un dators izgājis no ierindas. Un visi gali ūdeni. Tici man, gan izmanīsimies tikt vaļā bez nopietnām apsūdzībām ari tad, ja neatvērsim durvis.
- Viņiem līdzi ir sprāgstvielas. Viņi uzspridzinās durvis, - nedaudz spalgā, aizžņaugtā balsi norādīja Vordlo.
- Lai! - Hazēliuss atmeta, satvēra Vordlo aiz pleca un maigi sapurināja, it kā pūlēdamies viņu pamodināt. - Tonij, Tonij, ja nu mēs runājam ar Dievu? Vai tu nesaprod?
- Es saprotu, - Vordlo pēc brīža izgrūda.
Hazēliuss paraudzījās apkārt.
- Vai mēs esam vienisprātis?
Skadens slīdēja pa telpu un apstājās pie Forda. Direktors laikam bija saskatījis Forda acīs neticību.
- Vaimen?
- Brīnos par jums, - Fords bilda. - Jūs pieļaujat iespēju, ka mēs sarunājamies ar Dievu?
- Ja tas nav Dievs, kas tad tas ir? - taujāja Hazēliuss.
Fords lūkojās uz pārējiem, prātodams, kuram vēl ir skaidrs, ka Hazēliuss pamazām šķiras no prāta.
- Tas, ko jūs skandinājāt pirmīt. Tā ir krāpšana. Sabotāža.
Pēkšņi iejaucās Melisa Korkorana.
- Ja tu tiešām esi tādās domās, Vaimen, man tevis žēl.
Fords izbrīnīts pagriezās pret sievieti, bet sastinga, ieraudzījis viņas sejas izteiksmi. Viņa priekšā vairs nestāvēja jauna gaišmataina būtne, kas, nejuzdamās par sevi pārliecināta, bez mitas meklēja uzmanības apliecinājumus. No Korkoranas staroja rāmums, acīs zibēja pašapziņa.
- Tavuprāt, tas ir Dievs? - Fords skeptiski vaicāja.
- Nesaprotu, par ko tu brīnies, - viņa attrauca. - Vai tad tu netici Dievam?
- Ticu, bet ne jau šim.
- Kā tu zini?
Fords pa vilcinājās.
- Liecieties mierā! Dievs nemūžam neizvēlētos tādu saziņas ceļu.
- Tu domā, tas, ka Dievs padarīja grūtu jaunavu, kuras dēls atnesa Viņa vēsd uz zemi, ir mazāks trakums?
Fords nedcēja savām ausīm.
- Es jums saku, tas nav Dievs.
Korkorana pašūpoja galvu.
- Vaimen, vai tiešām tu neapjēdz, kas te noticis? Tev nudien nepielec? Mēs esam izdarījuši dižāko, vissvarīgāko zinātnisko atklājumu. Mēs esam atklājuši Dievu.