- Nē, es domāju savu sprediķi Tā Kunga armijai, pirms dosimies ceļā, - Edijs paskaidroja.
-Jā, bet ko iesāksim ar kruķi? - Douks vaicāja. - Autiņš tikai viens, bet tam ir rācija. Var sanākt ziepes.
Edijs vēroja mirgojošās ugunis, brīnīdamies, ka dažas priekšā braucošās mašīnas platākos ceļa posmos pabrauca malā, lai palaistu patruļauto garām. Vecie paradumi - paklausība valstij un tās varai - neiznīkst. Tāds varētu būt viņa sprediķa temats - tagad un turpmāk viņiem jāklausa dkai Dievam.
- Viņš brauc augšup pa Renesceļu, - Douks norādīja.
Drīz galdkalna virsmu sasniedza sirēnas kaukoņa, sākumā tik tikko saklausāma, bet pēc laika tā kļuva skaļāka. Kūsājošais pūlis sabiezēja, izpletās viņam priekšā un gaidīja rīkojumus. Daudzi skaitīja lūgšanas, un viņu vārdi lidoja augšup nakts gaisā. Vairāki stāvēja aplīšos, sadevušies rokās un noliekuši galvu. Šur tur bija dzirdama dziedāšana. Tas Edijam atgādināja - šādu viņš iztēlojās pūli, kas noklausījās Kalna sprediķi. Pareizi! Tieši ar to viņš sāks savu sprediķi. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par
Dieva bērniem. Nē, tas nebija labs sākums sprediķim. Vajadzēs kaut ko sparīgāku. Vai zemei un jūrai! Jo velns nonācis pie jums lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis. Antikrists. Lūk, kas būs viņa sprediķa galvenais temats. Antikrists. Daži vārdi, un viņš vedis savu armiju kaujā.
Reneceļa galā parādījās policijas patruļauto. Citu automašīnu ieskauts, tas nonāca uz šosejas un, nobraucis dažus simtus jardu, apstājās ceļa malā. Edijs pamanīja uz durvīm navahu nācijas cilts policijas emblēmu. Prožektors uz jumta apmeta loku, un auto durvis atvērās. Izkāpa gara auguma indiānis, navahu policists. Pat stāvēdams simts jardu attālumā, Edijs redzēja, ka tas ir Bia.
Policistu nekavējoties apleca ļaudis. Cik varēja saprast, stāvot kalnā, bija aizsācies strīds.
- Ko tagad iesāksim, sludinātāj Ras? - sauca ticīgie.
- Nogaidīsim! - Edijs atbildēja dobjā, stingrā balsī, kas tik ļoti atšķīrās no viņa parastās balss, ka mācītājs nebija pārliecināts, vai to ir teicis viņš. - Dievs mums rādīs ceļu.
67
LEITNANTS BIA STĀVĒJA PŪĻA PRIEKŠĀ, un nemiers viņā auga. Kāds bija piezvanījis uz iecirkni, vēstot par kārdbas traucējumiem Sarkanajā galdkalnā, un viņš nodomāja, ka vainīgi protestētāji, tāpēc, ieraudzījis pārpildīto ceļu uz Sarkanā galdkalna virsotni, nolēma doties turp. Taču tagad, veroties apkārt, Bia saprata, ka šie ļaudis nekādi nav saistāmi ar jātnieku protesta akciju. Šiem rokās bija ieroči un zobeni, krucifiksi un cirvji, Bībeles un virtuves naži. Daži bija uzvilkuši krusta zīmi uz pieres un apģērba. Tas bija kāda kulta sekotāju saiets - droši vien saistībā ar televīzijas sludinātāja sprediķi, par kuru bija dzirdēts. Policists ar atvieglojumu konstatēja, ka pūlī ir dažādu rasu pārstāvji - gan afroamerikāņi, gan aziāti, pat daži navahi vai apači. Labi, ka tā nav kukluksklana vai āriešu nācijas pulcēšanās.
Viņš saraustīja jostu un salika rokas uz gurniem, pagriezās pret pūli ar vieglu smaidiņu uz lūpām, cerēdams nevienu nesa- biedēt.
-Jums, ļaudņi, ir kāds vadonis? Vai es varu ar kādu aprunāties?
Priekšā iznāca vīrs izbalējušos Wrangler džinsos un zilā kreklā. Viņam bija raupji, bargi sejas vaibsti, saules apbrūnināta seja no gadu desmitiem ilgas strādāšanas tīrumā, pamatīgs vēders, īsas, resnas rokas un tulznām klātas plaukstas. Aiz rombiņiem greznotās jostas bija aizbāzts vecs Colt M1917 revolveris ar ziloņkaulā rotātu spalu, un uz siksnas sprādzes spīdēja spoži nospodrināts misiņa krucifikss.
- Jā, mums ir vadonis. To sauc Dievs. Kas jūs esat?
- Leitnants Bia no cilts policijas. - Viņš viegli saviebās, dzirdēdams nevajadzīgi kareivīgo uzrunu, taču nolēma nereaģēt un saglabāt aukstasinību. - Kurš no jums šeit ir galvenais?
- Leitnant Bia, man jums ir tikai viens jautājums. Vai jūs esat kristietis un ieradāties cīnīdes?
- Cīnīties?
- Armagedonā.
Kā uzsvērdams savus vārdus, vīrietis uzlika plaukstu uz kol- ta inkrustētā spala.
Bia norija siekalas. Pūlis lēnām tuvojās. Viņš nožēloja, ka nav izsaucis papildspēkus.
- Es esmu kristietis, taču neesmu dzirdējis ne par kādu Armagedonu.
Pūlis apklusa.
- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni? - vīrietis nerimās.
Pūlī izcēlās skaļa murmināšana. Bia ievilka elpu. Ar šiem cilvēkiem nebija vērts iesaisdties neauglīgās reliģiskās diskusijās. Labāk raudzīt tos nomierināt.
- Lūdzu, pastāstiet par šo Armagedonu.
- Antikrists ir klāt. Tas atrodas šepat, galdkalnā. Pavisam drīz sāksies viņa cīņa pret To Kungu, Visvareno Dievu. Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Ir laiks pieņemt lēmumu.
Biam nebija ne jausmas, kā uz to atbildēt.
- Jūs, ļaudņi, droši vien zināt, ka te ir navahu nācijas teritorija, un jūs atrodaties uz zemes, kas izīrēta valstij.
- Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.
Pūlis ieslēdza policistu ciešākā lokā. Bia manīja tā uzbudinājumu, saoda tā izdalītos sviedrus.
- Ser, - viņš klusā balsī brīdināja, - noņemiet roku no šaujamieroča.
Vīrietis pat nepakustējās.
- Es teicu, noņemiet roku no šaujamieroča!
Vīrietis satvēra spalu vēl ciešāk.
- Vai nu esat ar mums, vai pret mums. Izšķirieties!
Bia neatbildēja. Vīrietis pagriezās un uzrunāja pūli.
- Viņš nav ar mums. Viņš nācis cīnīties pretējā pusē.
- Ko gan jūs gaidījāt? - kāds iesaucās, pūļa atbalstīts. - Ko gan jūs gaidījāt?
Bia lēni, nesteidzīgi atkāpās uz savas mašīnas pusi.
Revolveris paslējās augšup. Vīrietis pavērsa to pret Biu.
- Ser, es neesmu ieradies ar kādu cīnīties, - Bia sacīja. - Jums nav nekāda iemesla tēmēt uz mani. Nolaidiet ieroci.
Kāda pavecāka sieviete zābakos, salmu cepurē un dk krunkainu seju, ka tā atgādināja sažuvušu ābolu, uzlika plaukstu vīriedm uz rokas.
- Džes, nešķied lodes. Tas nav nekāds Antikrists. Viņš ir tikai policists.
Vārds "Antikrists" nošalca cauri pūlim. Cilvēki spiedās vēl tuvāk Biam.
- Ser, es jums pavēlēju nolaist ieroci.
Vīrietis nedroši nolaida roku gar sāniem.
- Tā, kovboj, atdod man šaujamo. - Sieviete pasniedzās un izņēma to no ļenganās plaukstas, izkratīja saujā patronas un ieslidināja tās kopā ar ieroci savā plecu somā.
- Te nav nekāda Antikrista, - Bia sauca, slēpdams atvieglojumu. - Te ir navahu nācijas zeme, un jums nav atļaujas te pulcēties. Ja jums ir vadonis, es gribētu ar viņu aprunāties.
Iekļuvis patruļmašīnā, viņš nevilcinoties pa rāciju pieprasīs sūtīt šurp papildspēkus. Nacionālās gvardes līmenī.
Atskanēja skaļa balss.
- Mēs esam šeit Dieva armija, un mēs iesim cīņā un mirsim par To Kungu!
Cīņā. Cīņā. Cīņā. Pūlis kā apmāts skandēja šo vārdu.
Priekšā izspraucās vīrietis ar garu, uz pusēm pāršķirtu bārdu, rokā nesdams akmeni, un ieaurojās:
- Vai jūs esat atdzimis caur dzīvības ūdeni?
Vīrieša prasīgā toņa saērcināts, Bia atcirta:
-Jums nav nekādas daļas gar manu reliģisko pārliecību. Metiet nost akmeni, kungs, citādi jums tiks izvirzīta apsūdzība fiziskā aizskaršanā.
Viņš uzlika roku uz steka.
Vīrietis uzrunāja pūli:
- Mēs nedrīkstam laist viņu prom. Tas ir kruķis, viņam ir rācija. Viņš brīdinās savējos! - Vīrieds pacēla akmeni gaisā. - Atbildiet!