Cilvēki viņu nesaprata, un viņas asaras tos aizvainoja. Tic atkāpās tālāk, joprojām baidīdamies no viņas, tomēr cenzdamies savaldīties. Tēlotais miers, ko viņa bija sev uzspiedusi zēna dēļ, vairs nebija vajadzīgs. — Ak jūs, nejēgas! — Viņas balss skanēja saraustīti.
— Steivins… — Viņus iztrūcināja gaisma, kas nāca no telts ieejas. — Laidiet mani garām! — Cilvēki viņas priekšā pašķīrās, dodami ceļu savai virsaitei. Tā nostājās Čūskas priekšā, nelikdamās ne zinis par lielo somu, kas gandrīz skāra viņas kāju. — Vai Steivins dzīvos?
— Sievietes balss bija klusa, rāma un laipna.
— Galvot cs nevaru, — atbildēja Čūska, — bet man liekas, ka jā.
— Ejiet projām! — Tomēr Čūskas vārdus cilvēki bija uztvēruši ātrāk nekā savas virsaites pavēli; paskatījušies apkārt, viņi nolaida ieročus un beidzot cits pēc cita izgāja no telts. Arevins palika turpat. Čūska juta, ka briesmu brīdī uzbangojušaisv spēks aizplūst no viņas. Ceļgali saļima. Aizsegusi seju ar rokām, Čūska sakņupa pār lielo somu. Pirms viņa paspēja kaut ko pamanīt vai protestēt, vecākā sieviete nometās viņas priekšā ceļos.
— Paldies jums, — viņa teica. — Paldies! Man tik ļoti žēl… — Viņa apskāva Čūsku un pievilka to sev klāt; arī Arevins nometās blakus un apkampa Čūsku. Čūska atkal sāka trīcēt, un viņi abi cieši to turēja, kamēr sīkais augums raustījās elsās.
Vēlāk viņa, aizmigusi paguruma miegā, gulēja teltī viena līdzās Steivinam, turēdama zēna roku. Cilvēki bija sameklējuši sīkus dzīvnieciņus Smiltij un Miglai. Tie bija sanesuši viņai ēdamo, pārtiku ceļam un pietiekamu daudzumu ūdens, lai viņa varētu nomazgāties, kaut arī tā krājumi viņiem noteikti bija visai pieticīgi.
Pamodusies viņa ieraudzīja, ka turpat netālu guļ Arevins karstumā atsviestu apmetni, sviedriem norasojušu vēderu un krūtīm. Miegā viņa skarbā sejas izteiksme bija izgaisusi, un viņš izskatījās pārguris un viegli ievainojams. Čūska gandrīz uzmodināja viņu, tomēr aprāvās, papurināja galvu un pagriezās uz Steivina pusi.
Pataustījusi audzēju, viņa juta, ka tas sācis sadalīties un sarukt, Miglas īpaši sagatavotajai indei darot savu darbu. Cauri bēdām Čūska sajuta nelielu prieka šautru. Viņa atbīdīja gaišās matu šķipsnas no Steivina pieres. — Es negribu tev vairs melot, mazais, — viņa nočukstēja, — bet man driz jādodas prom. Šeit es nevaru palikt. — Viņa juta, ka vajadzētu vēl dienas trīs pagulēt, lai pārvarētu krūmu odzes kodiena sekas, taču nolēma, ka izgulēsies citur. — Steivin?
Zēns lēni pavēra acis. — Man vairs nesāp, — viņš teica.
— Es priecājos.
— Paldies…
— Paliec sveiks, Steivin! Vai tu vēlāk atcerēsies, ka biji pamodies un ka es atvadījos no tevis?
— Ardievu! — zēns teica, atkal ieslīgdams miegā. — Ardievu, Čūska! Ardievu, Zāle! — Viņš aizvēra acis.
Čūska paņēma somu un brīdi stāvēja, lūkodamās lejup uz Arevinu. Viņš nekustējās. Juzdama pa daļai atvieglojumu, pa daļai nožēlu, viņa izgāja no telts.
Tuvojās krēsla, un apkārtni pārņēma garas, izplūdušas ēnas; nometnē valdīja karstums un klusums. Čūska uzmeklēja savu svītraino poniju un redzēja, ka tam sagādāts ēdiens un dzeramais. Blakus sedliem zemē stāvēja jauni, piepildīti ūdens maisi, un uz sedlu loka gulēja tuksneša apģērbs, kaut gan Čūska bija atteikusies pieņemt jebkādu samaksu. Svītrainais ponijs klusi iezviedzās, redzēdams viņu pienākam. Čūska pakasīja tā svītrotās ausis, apsegloja to un piestiprināja kravu tam uz muguras. Saņēmusi pavadu, viņa sāka iet uz rietumu pusi, no kurienes bija atnākusi.
— Čūska…
Viņa ievilka elpu un pagriezās pret Arevinu. Viņš stāvēja ar seju pret sauli, un tās gaismā viņa āda izskatījās rūsgani iesārta, bet apmetnis koši sarkans. Mati garās šķipsnās krita viņam pār pleciem, darot sejas līnijas maigākas. — Vai tev jau jādodas projām?
— Jā.
— Es cerēju, ka tu neaiziesi, pirms… Es cerēju, ka vēl brītiņu paliksi tepat…
— Ja viss būtu noticis citādi, es būtu varējusi palikt.
— Viņi pārbijās…
— Es viņiem teicu, ka Zāle neko nevar nodarīt, bet viņi ieraudzīja indes zobus un nesaprata, ka tā var tikai rosināt tīkamus sapņus un atvieglot nāvi.
— Bet vai tu nespēj viņiem piedot?
— Es nespēju skatīties viņos un domāt par notikušo. Tas, ko viņi izdarīja, bija arī manas vainas dēļ, Arevin. Es nesapratu viņus, un kad sapratu, bija jau par vēlu.
— Tu pati teici, ka nevari zināt visas paražas un saprast visas bailes.
— Es esmu sakropļota, — viņa sacīja. — Ja cilvēku nevar izārstēt, bez Zāles es viņam vispār nevaru palīdzēt. Man jādodas mājās, jāiet pie saviem skolotājiem un jācer, ka tie piedos manu muļķību. Viņi reti piešķir kādam tādu vārdu kā man, bet man viņi to piešķīra — un tagad būs vīlušies.
— Ļauj man doties tev līdzi!
Viņa to vēlējās, tāpēc brīdi vilcinājās ar atbildi, tad nikni norāja sevi par šādu vājumu. — Viņi var atņemt man Miglu un Smilti un izraidīt mani, un arī tevi tad izraidīs. Paliec tepat, Arevin!
— Man tas nav svarīgi.
— Ir gan. Pēc kāda laika mēs sāktu ienīst viens otru. Es nepazīstu tevi, un tu nepazīsti mani. Mums vajadzīgs miers, klusums un laiks, lai mēs sāktu viens otru labi saprast.
Viņš pienāca Čūskai klāt un apskāva viņu, un brīdi abi stāvēja klusēdami. Kad Arevins pacēla galvu, viņam uz vaigiem mirdzēja asaras. — Lūdzu, atgriezies! — viņš teica. — Lai kas notiktu, lūdzu, nāc atpakaļ!
— Es mēģināšu, — Čūska teica. — Nākamajā pavasarī, kad norims vēji, pameklē mani. Aiznākamajā pavasarī, ja nebūšu atnākusi, aizmirsti mani! Vienalga, kur es atrastos, arī es tevi aizmirsīšu.
— Es meklēšu tevi, — Arevins teica un vairāk neko nesolīja.
Čūska paņēma poniju aiz pavadas un sāka savu ceļu pāri tuksnesim.
Teodors Stērdžens. LĒNAIS DARINĀJUMS
Teodors Stērdžens, īstajā vārdā Edvards Hamiltons Valdo (Theodore Sturgeon, Edward llamilton Waldo> 1918), līdzīgi daudziem rakstniekiem, dzīves gaitās izmēģinājis dažādus arodus. Jaunības dienās gribējis kļūt par trapeces vingrotāju cirkā, tad strādājis lielpaneļu ēku celtniecībā un par buldozera vadītāju, braucis par matrozi uz tirdzniecības kuģiem, darbojies kā viesnīcas administrators un literārais aģents.
Viņa populārākajos sacerējumos apvienojas zinātniskās fantastikas un fantasy'žanri. Tas nav raksturīgi 40. — 50. gadu fantastikai, bet šis paņēmiens ļāva Stērdženam brīvāk rakstīt par jautājumiem, kas viņu vienmēr interesējuši — psiholoģiju un cilvēku dīvainībām. Vairumā savu darbu viņš mēģinājis analizēt mīlestības un draudzības jēdzienus, it īpaši stāstu krājumos E Pluribus Unicom (1953), A Toiich of Strange (1958) un Sturgeon is Alive and Well (1971). T. Stērdžens un Filips Ž. Fārmers ir pirmie, kas zinātniskajā fantastikā rakstījuši par cilvēku seksuālajām problēmām. Romānā Venus Plus X (1960) parādīta viendzimuma sabiedrība.
Tomēr slavenākais viņa darbs ir romāns «Vairāk nekā cilvēcisks» (More Than Iluman, 1953), par kuru viņš tika godalgots ar 1954. g. International Fantasy Award. Tas ir stāsts par sešiem no sabiedrības izstumtiem īpatņiem, kuri nespēj iekļauties vispārpieņemtās uzvedības normās, bet, satiekoties un izmisumā apvienojot savas neparastās īpašības, kopā izveido jauna tipa cilvēku, ko T. Stērdžens nosauc par Homo Gestalt. Apstākļi, kuros darbojas romāna varoņi, kļūst par vienu no autora galvenajām tēmām — vientulība un bēgšana no tās. Romāna pamatā ir žurnālā Galaxy 1952. g. publicētais stāsts Babyls Three.