— Kāp ārā! Liec mani mierā!
— Pat visu pasauli es nelikšu mierā, Karalien, iekams nedabūšu viņu atpakaļ. Atdod man viņu, un es atkal ticēšu SUMam. Es To slavināšu tik ilgi, līdz cilvēki dejos aiz prieka, izdzirdot Tā vārdu.
Viņa izaicinoši ieurbjas manī ar zvērošu skatienu. — Vai tu domā, ka Tam kaut kas tāds ir no svara?
— Kas zina, — es paraustu plecus, — dziesmas var noderēt arī Tam. Tās var palīdzēt drīzāk sasniegt dižo mērķi. Lai kāds tas būtu. «Vispārējās cilvēku aktivitātes optimizācija» — vai tā saucās ŠI programma? Es nezinu, vai tā ir palikusi tāda pati. SUM jau tik ilgu laiku papildina sevi. Es šaubos, vai tu pati izproti tā mērķus, Mūsu Kundze.
— Nerunā tā, it kā Tas būtu dzīvs, — Viņa skarbi aizrāda. — Tas ir skaitļotāja-izpildītāja komplekss. Vairāk nekas.
— Vai tu esi par to droša?
— Es… Jā. Tas spēj domāt plašāk un dziļāk, nekā to jebkad spējis cilvēks, taču Tas nav ne dzīvs, ne arī spējīgs just. Tam nav apziņas. Tieši tāpēc Tas nolēma, ka Tam esmu vajadzīga es.
— Lai tā būtu, Kundze, — es atbildu, — bet, lai ko Tas ar mums darītu, galarezultāts tikpat sagaidāms vienīgi tālā nākotnē. Pašlaik es par to domāju un raizējos; man nepatīk, ka mēs paši vairs neesam noteicēji par sevi. Bet tas ir tāpēc, ka šie prātojumi ir viss, kas man atlicis. Atdod man atpakaļ manu Vieglkājīti, un es domāšu par viņu, nevis par tāltālu nākotni. Būšu pateicīgs, īsteni pateicīgs, un jūs abi to dzirdēsiet dziesmās, kādas es tad dziedāšu. Un tās, kā jau teicu, var Tam noderēt.
— Tu esi neticami nekaunīgs, — Viņa saka bez īpaša uzsvara.
— Nē, Kundze, tikai izmisis, — es atbildu.
Tikko jaušams, spokains smaids pārskrien Viņas lūpām. Viņa atliecas atpakaļ un nomurmina: — Labi, es aizvedīšu tevi turp. Pats saproti — kas notiks pēc tam, vairs nav manā varā. Mani vērojumi un ieteikumi ir tikai dažas rindas, ko iereģistrēt starp miljardiem citu. Tomēr… mums priekšā šonakt vēl tāls ceļš. Dod man datus, kuri, pēc tavām domām, tev varētu palīdzēt, Spēlmani.
Es neturpinu savu bēdu stāstu. Arī nekā cita sērīga necenšos pavēstīt. Turpmāko stundu gaitā es runāju par prieku (nevis baudu, īslaicīgu reiboni, bet patiesu prieku), ko vīrietis un sieviete kādreiz viens otram spējuši sniegt.
Es zinu, kurp dodos, tāpēc arī man pašam vajadzīgs šāds mierinājums.
Nakts sabiezē arvien melnāka, jūdzes cita aiz citas atkāpjas aizmugurē, un beidzot mēs esam atstājuši aiz sevis gan apdzīvoto pasauli, gan savvaļas zemi un nonākuši tai valstī, kur nekad neiekļūst dzīvība. Līkā mēness un bālo zvaigžņu gaismā es redzu betona un tērauda līdzenumu, raķetes un enerģijas projektus, kas pieplakuši zemei kā plēsīgi zvēri, robotlidmašīnu, kas ceļas augšup, līnijas, releju torņus, skrejošās, vabolēm līdzīgās nesējmašīnas, — visu to transcendentālo nervu-asiņu-cīpslu veidojumu, ar kura palīdzību SUM pārzina un pārvalda pasauli. Kaut gan apkārt viss šķiet lidināmies un mutuļojam, kopumā tomēr te valda klusums. Pat vējš šķiet savā ceļā sastindzis un miris. Tērauda apveidus klāj pelēka sarma. Mums priekšā kā milzīga kalnu grēda sāk iezīmēties SUMa pils.
Viņa, kas sēž man līdzās, šķiet nemanām to, ka dziesmas sasalušas man uz lūpām. Vienīgā cilvēcības iezīme Viņā jaušama mūsu šķiršanās brīdī. Viņas seja ir salta un nepieejama, Viņas balsij ir metāliska skaņa, Viņa raugās taisni uz priekšu. Taču Viņa brīdi klusē, iekams saka man šos vārdus:
— Vai tu saproti, kas tagad notiks? Turpmākā pusgada laikā es būšu savienota ar SUMu, kļūšu par Tā sastāvdaļu, par vienu no Tā detaļām. Droši vien tu mani redzēsi, bet tā būs tikai mana miesa. Tas, kas runās ar tevi, būs SUM.
— Es zinu. — Šie vārdi skan kā izdabūti ar varu. Tas, ka esmu nokļuvis šeit, ir triumfs, ko līdz šim nav baudījis vēl neviens cilvēks, un es esmu te ieradies, lai atkarotu savu Mēnesnīcas Dejotāju, taču sirds man dreb un asinis dobji dun galvā, un sviedri klāj manu miesu.
Tomēr man izdodas atbildēt: — Tu būsi daļa no Tā, Mūsu Kundze. Tas dod man cerību.
Uz īsu mirkli Viņa pagriežas pret mani un uzliek savu plaukstu uz manas rokas, un kaut kas Viņu atkal dara tik jaunu un neskartu, ka es gandrīz vai piemirstu savu mirušo meiteni, un Viņa nočukst: — Ja tu zinātu, kā es ceru!
Un tad šis mirklis ir garām, un es palieku starp mašīnām viens.
Mums jāapstājas pils vārtu priekšā. Mūris paceļas virs mums tik augstu, ka šķiet slīdam līdzi zvaigznēm to ceļā uz vakarpusi; tas ir tik bezgala melns, ka ne tikai iesūc sevī jebkādu gaismu, bet pat izstaro nakts aklumu. Man neredzamas elektroniskās zonas pārraida brīdinājumu un atbildi. Ārējās aizsargdaļas ir uztvērušas mirstīgā klātbūtni savā teritorijā. Raķešu metējs apsviežas apkārt, lai notēmētu pret mani savas trīs nāvējošās čūskas. Bet Tumsas Karaliene atbild — pat nepūlēdamās runāt kategoriskā tonī —, un pils atver mums savus žokļus.
Mēs braucam lejup. Vienubrīd, šķiet, mēs šķērsojam upi. Es dzirdu šalkoņu un dobju atbalsi, un redzu sīkas lāsītes uz tumsas fona mirgojot sitamies pret lukturiem. Tās tūdaļ pazūd; varbūt tas bija šķidrais ūdeņradis, kam jānotur noteiktas daļas tuvu absolūtajai nullei?
Pēc krietna laika mēs apstājamies, un baldahīnam līdzīgais pārsegs atslīd atpakaļ. Es kopā ar Viņu pieceļos kājās. Mēs atrodamies it kā telpā, it kā aiā, kuru es nevaru pārredzēt, jo vienīgā gaisma te ir blāvi zilgana fosforescence, kas strāvo no katra blīva priekšmeta, arī no Viņas un no manis. Tomēr es nojaušu, ka šī telpa ir milzīga, jo dažādu lielu mašīnu un aparātu rūkoņa atplūst pie manis no liela tāluma, it kā sapnī, bet mūsu pašu balsis aizskan prom tālumā. Telpai cauri plūst gaiss, ne silts, ne auksts, pilnīgi bez smaržas — nedzīvs vējš.
Mēs izkāpjam. Viņa stāv manā priekšā, rokas sakrustojusi uz krūtīm; zem apmetņa kapuces Viņas acis izskatās puspievērtas, un skatiens nav vērsts nedz uz mani, nedz projām no manis. — Dari, ko tev liek, Spēlmani! — Viņa nosaka pilnīgi bez jebkādas izteiksmes. — Izpildi precīzi ikvienu sīkumu! — Tad Viņa pagriežas un vienmērīgā gaitā aiziet. Es vēroju, kā Viņa attālinās, līdz vairs neatšķiru Viņas starojumu no bezveidīgās mirguļošanas acu priekšā.
Kāda ķetna satver manu apmetni. Paskatos lejup un pārsteigts redzu, ka visu šo laiku mani gaidījis pundurrobots. Cik ilgs bijis šis laiks, to nezinu pateikt.
Masīvais veidojums ved mani uz citu pusi. Mani pārņem gurdums, kājas sāk ķerties, lūpas drebēt, plakstiņi kļūst smagi, un trula sāpe iegulst katrā muskulī. Ik pa brīdim es jūtu uzbangojam bailes, bet šī sajūta ir neskaidra un apslāpēta. Kad robots norāda: «Gulsties šeit!», cs jūtos tam pateicīgs.
Kaste ērti atbilst maniem izmēriem. Ļauju "Sev pievienot dažādas stieples, iedurt adatas, kas tiek ievadītas caurulītēs. Tikpat kā nepievēršu uzmanību aparātiem, kas dūkdami mani apņem. Robots aiziet. Es iegrimstu svētlaimīgā tumsā.
Pamostos miesās atspirdzis. Šķiet, ka starp manām civilizētas būtnes smadzenēm un senajām, dzīvnieku pasaulei piederošajām zemgarozas daļām izveidojusies tāda kā savdabīga čaula. Kaut kur iztālēm jūtu savu instinktu bailes, dzirdu to kliedzienus un drudžaino mētāšanos, taču apziņā valda vēss miers un loģika. Turklāt man ir tāda sajūta, ka esmu gulējis nedēļām un mēnešiem, kamēr augšā uz zemes nokritušas pēdējās lapas un uzsnidzis sniegs. Taču šai ziņā varu maldīties, un tam tikpat nav nozīmes. Par mani Jems SUM.