— Nu tad nogalini mani! Lai mans rēgs mūžam klaiņo kopā ar viņas rēgu tavu kriogēno sapņu dziļumos.
— Nē, arī tas nebūs mērķtiecīgi. Tu esi pārāk ievērojama un pretrunu pilna personība. Pārāk daudz ļaužu jau zina, ka tu aizbrauci līdzi Kundzei. — Vai tiešām iespējams, ka aiz šī tērauda un enerģijas kāda neesoša plauksta mulsā neziņā slīd pāri ēnu pasaules sejai? Klusumā dobji dun mani sirdspuksti.
Piepeši Tas satricina mani, paziņodams savu lēmumu:
— Izskaitļotā iespējamība liecina, ka tu varētu turēt solījumu un būt noderīgs. Tāpēc es izpildīšu tavu lūgumu. Tomēr…
Esmu nokritis ceļos. Mana piere sitas pret grīdu, līdz acīs iešļācas asinis. Cauri vēja brāzmām es dzirdu:
— …pārbaudei jāturpinās. Tava ticība man nav absolūta; patiesībā tu esi ļoti skeptiski noskaņots pret to, ko pats dēvē par manu labvēlību. Es nevaru tev atvēlēt tādu nozīmību, kādu tev sagādātu savas mirušās atgūšanas no manis, kamēr neesmu guvis papildu pierādījumu tavai gatavībai man uzticēties. Vai tu saproti?
Tas neizklausās pēc retoriska jautājuma. — Jā, — es caur elsām izgrūžu.
— Nu tad tā, — saka mana civilizētā, gandrīz vai patīkamā balss,
— es izskaitļoju, ka tavas reakcijas būs apmēram tādas, kādas tās ir, un sagatavojos uz to. Tavas sievietes ķermenis tika atjaunots, kamēr tu gulēji izpētes stacijā. Dati, kas veido personību, pašlaik tiek ievadīti atpakaļ viņas neironos. Viņa būs gatava atstāt šo vietu tieši tad, kad prom dosies tu. Bet, es atkārtoju, vēl vajadzīga pārbaude. Šī procedūra nepieciešama arī tā iespaida dēļ, kādu tā atstās uz tevi. Ja tev jākļūst par manu pravieti, tev vajadzēs cieši sadarboties ar mani, un tādā gadījumā tavam organismam nepieciešami daudzi uzlabojumi; apstrādi sāksim jau šonakt. Vai esi ar mieru?
— Jā, jā, jā — kas man jādara?
— Tikai viens: seko robotam uz iz, ju. Kādā vielā tev pievienosies viņa, tava sieviete. Viņas gaita būs izveidota tik klusa, ka tu viņu nedzirdēsi. Neskaties atpakaļ! Neatskaties ne reizes, iekams nebūsi nokļuvis virszemē. Viens vienīgs skatiens atpakaļ būs sacelšanās pret mani un apliecinājums tam, ka tev patiesībā nevar uzticēties… un visam būs beigas. Vai tu saproti?
— Vai tas ir viss? — es saucu. — Un vairāk nekas?
— Tas būs grūtāk, nekā tev šķiet, — SUM saka. Mana balss itin kā izgaist neapjaušamā tālumā. — Ardievu, sapņotāj!
Robots pieceļ mani kājās. Es izstiepju rokas pret Tumsas Karalieni. Kaut arī asaras man aizmiglojušas skatienu, es redzu, ka Viņa mani neredz. — Ardievu! — es nomurminu un ļauju robotam vest sevi projām.
Gājiens pa tumšajiem ceļiem ir ilgs un garš. Sākumā esmu pārlieku uzbudināts, pēc tam pārlieku apdullis, lai saprastu, kur mēs atrodamies un kādā virzienā ejam. Tomēr vēlāk es palēnām sāku apjaust savu miesu un apģērbu, un robota zilgano metāla spīdumu tumsā. Skaņas un smaržas šķiet kā apslāpētas, paretam garām aiztrauc kāda cita mašīna, nepievērsdama mums nekādu uzmanību. (Kādu darbu SUM tām ir uzdevis?) Es tik ļoti baidos nejauši atskatīties, ka aiz sasprindzinājuma mans kakls kļūst gluži stīvs.
Bet nav taču aizliegts pacelt arfu un uzstrinkšķināt dažas melodijas, lai saņemtu dūšu, un ielūkoties pulētajā koka virsmā — vai tur neatspīd marias sekotājas stāvs?
Nekā neredzu. Ko lai dara, otrreizējai dzimšanai vajadzīgs laiks — ai, SUM, tikai apejies ar viņu uzmanīgi! — un, lai tiktu līdz šejienei, viņai taču jāiziet cauri daudziem tuneļiem. Esi pacietīgs, Spēlmani!
Dziedi! Sumini viņas atgriešanos! Nē, šis dobjais tukšums aprij jebkādu mūziku, un viņa joprojām atrodas tajā nāves transā, no kura viņu atmodināt var vienīgi saule un mans skūpsts, — ja vien viņa patiesi ir jau man piebiedrojusies. Cenšos cauri savu soļu troksnim saklausīt vēl kāda soļus.
Tāls ceļš mums vairs nevar būt atlicis. Jautāju robotam, bet atbildi, protams, nesaņemu. Jācenšas aprēķināt pašam. Es apmēram zinu, ar kādu ātrumu rati brauca šurp… Tikai nelaime tā, ka laiks šeit neeksistē. Ne dienasgaismas, ne zvaigžņu, ne pulksteņa, vienīgi mani sirdspuksti, un to skaits man jau sajucis. Un tomēr mum c,r Tz iābūt galā. Kāda jēga būtu vadāt mani pa šo labirintu, līdz nomirstu.
Nu, kas zina, ja pie ārējiem vārtiem būšu pilnīgi zaudējis spēkus, varbūt nesacelšu nevēlamu traci, neatrazdams aiz muguras savu Rožlapiņu?
Nē, tas būtu smieklīgi. Ja SUM nevēlējās apmierināt manu lūgumu, Tam vajadzēja tikai to pateikt. Es taču nespēju nodarīt fizisku kaitējumu nevienai no Tā da|ām.
Protams, Tam var būt savi īpaši plāni attiecībā uz mani; Tas runāja par kaut kādiem uzlabojumiem. Vairākkārtīgs šoks, kura kulminācija būtu šāds atklājums, varbūt padarītu mani viegli pakļaujamu jebkādai apstrādei?
Varbūt Tas ir pārdomājis? Kāpēc gan ne? Tas pavisam atklāti runāja par nenoteiktības faktoru cilvēka psihē. Varbūt Tas ir vēlreiz apsvēris un pārskatījis visas iespējamības un nolēmis labāk neapmierināt manu vēlēšanos.
Varbūt Tas ir to mēģinājis un cietis neveiksmi? Tas taču atzina, ka ieraksta norise ir nepilnīga. Man nevajag gaidīt gluži to pašu prieku, ko pazinu toreiz; viņu vienmēr mazliet vajās atmiņas. Labākajā gadījumā. Bet ja nu tvertne radījusi tikai ķermeni bez apziņas smadzenēs? Vai pat kaut kādu briesmoni? Ja nu pašlaik man seko'pussatrūdējis līķis?
Nē! Pietiek! SUM to zinātu un izdarītu vajadzīgos labojumus. Bet vai izdarītu? Vai spētu?
Es aptveru, ka šis ceļojums cauri tumsai, kurā ne reizes nedrīkstu atskatīties, lai redzētu, kas man seko, — ir pakļaušanās un atzīšanas apliecinājums. Es šobrīd ar visu savu eksistenci apgalvoju, ka SUM ir visvarens, visgudrs, vislabestīgs. To mīlestību, ko šeit ierados atkarot, es tagad piedāvāju SUMam. Ak, Tas manī ir skatījies dziļāk, nekā es jebkad esmu spējis to pats!
Taču es nekļūdīšos.
Bet ja nu kļūdās SUM? Ja nu patiesi Tas pieļāvis kādu šausmīgu kļūdu… Kaut man tad nebūtu lemts to atklāt virszemes saulē! Kaut tas nebūtu lemts arī viņai, manai vienīgajai! Jo ko mēs tad iesāktu? Vai es varētu vest viņu atkal šurp atpakaļ, dauzīties pie dzelzs vārtiem un saukt: «Saimniek, tu esi man iedevis dzJvei nederīgu radību! Iznīcini to un sāc no gala!» Jo kāda šī kļūda varētu būt? Kaut kas tik dziļš, tik netverams, ka to nevarēs pamanīt un es tikai lēni un negribīgi būšu spiests aptvert, ka esmu atvedis atpakaļ pasaulē dzīvu mironi? Vai tad labāk nebūtu paskatīties — pārliecināties, kamēr viņa vēl ir nāves transā, — un likt lietā visu SUMa spēku, lai izlabotu iespējamo kļūmi?
Nē, SUM vēlas, lai es ticētu, ka Tas nevar kļūdīties. Es pats piekritu šādai cenai. Un vēl daudz kam citam… Es nezinu, cik daudz un kam, man bail par to domāt, bet tie «uzlabojumi» izklausījās nejauki… Vai manai sievietei arī šeit nav zināmas tiesības? Vai nevajag viņai vismaz pajautāt, vai viņa vēlas būt pravieša sieva, vai mums abiem roku rokā nevajadzētu griezties pie SUMa un noskaidrot, par kādu cenu viņa atgūst savu dzīvību?
Vai tā bija soļu skaņa? Es gandrīz apsviežos apkārt. Tomēr laikā savaldos un drebēdams' palieku stāvam, kamēr viņas daudzie vārdi straumē laužas pār manām lūpām. Robots mudina mani iet tālāk.
Iedomas. Tie nebija viņas soļi. Es esmu viens. Es vienmēr būšu viens.
Gaiteņi vijas augšup. Vismaz tā man liekas; esmu pārāk noguris, lai droši paļautos uz savām sajūtām. Mēs šķērsojam skaņo upi, un manī līdz kaulam iedzeļ saltais vējš, kas riņķo augšup gar tiltu, bet es nedrīkstu pagriezties atpakaļ, lai piedāvātu jaunradītajai, kailajai sievietei savu apģērbu. Es grīļodamies eju cauri neskaitāmām telpām, kurās mašīnas veic kaut kādas bezjēdzīgas funkcijas. Viņa tās agrāk nav redzējusi. Kādā murgainā pasaulē viņai lemts augšāmcelties, un kāpēc es, kurš skāvu viņas dziestošo augumu un raudādams saucu, ka mīlu viņu, kāpēc es tagad neskatos uz viņu, kāpēc nerunāju ar viņu?