Šoreiz parāde aizkavējās gandrīz veselu pusstundu, jo meku aiziešana bija radījusi zināmus sarežģījumus, un vajadzēja steigšus veikt vienu otru papilddarbu. Tomēr Hedždornas aristokrāti nebija noskaņoti kurnēt un nepievērsa uzmanību atsevišķiem pārtraukumiem izrādes gaitā, kad ducis jaunu zemnieku tēviņu cīkstējās ap neierastiem darbiem. Fānes bija tikpat valdzinošas kā vienmēr un tāpat kā allaž līgojās, locījās un šūpojās skanīgo kokles melodiju pavadībā, izstiepa trīsuļojošus pirkstus kā lietus lāsītes raudzīdamas, negaidot pietupās, slīdēja uz priekšu, tad izslējās taisnas kā sveces un visbeidzot paklanījās un pazuda no skatuves.
Kad izrāde bija apmēram pusē, rotondā neveikli iešļūca kāds zemnieks un kaut ko steidzīgi nomurmināja kadetam, kurš bija pagājies pretī noskaidrot viņa ierašanās iemeslu. Kadets tūlīt devās uz Hedždorna melno spoži pulēto ložu. Hedždorns noklausījās viņa teikto, pamāja ar galvu, kaut ko īsi atbildēja un rāmi atlaidās sēdeklī, it kā ziņa nebūtu nekas sevišķs, un dižciltīgie skatītāji drīz nomierinājās.
Izrāde turpinājās. O. Z. Gāra pievilcīgais pāris sniedza tīkamu priekšnesumu, taču vislielāko skatītāju atzinību izpelnījās Lirlina, jauna fāne, kas piederēja Isetam Flojam Gazunetam un pirmo reizi piedalījās šāda veida parādē.
Fānes uznāca uz skatuves pēdējo reizi, visas šūpodamās pa pusei improvizēta menueta ritmā. Tad tās pacēla roku reizē priecīgā un skumjā atvadu sveicienā un izslīdēja no rotondas. Kungi un dāmas vēl kādu brīdi kavējās savās ložās, malkodami dzērienus, apcerēdami izrādi, apspriezdamies, kas darāms turpmāk. Hedždorns sēdēja sarauktu pieri, un viņa plaukstas nemierīgi savilkās un atlaidās.
Piepeši viņš piecēlās kājās. Rotondā tūdaļ iestājās klusums.
— Man ir ļoti nepatīkami, ka šis jaukais notikums jāaptumšo ar bēdīgu ziņu, — Hedždorns teica. — Taču es nupat uzzināju pēdējos jaunumus un domāju, ka tie jāzina arī jums. Ir sācies uzbrukums Žaneijas pilij. Meki tur sapulcējušies lielā skaitā un saveduši simtiem spēka furgonu. Viņi uzcēluši ap pili valni, kas neļauj efektīvi izmantot Žaneijas enerģētisko lielgabalu.
Tūlītējas briesmas Zaneijai nedraud, un ir grūti saprast, ko meki cer panākt, jo Žaneijas mūri ir divsimt pēdu augsti. Tomēr šīs ziņas ir satraucošas, un tas nozīmē, ka drīzumā līdzīgu aplenkumu varam sagaidīt arī mēs, kaut gan mūsu pili apdraudēt mekiem būtu vēl grūtāk. Ūdeni mēs saņemam no četrām akām, kas ieurbtas dziļi zemē. Mums ir lieli pārtikas krājumi. Enerģiju mēs gūstam no saules. Ja nepieciešams, varam kondensēt ūdeni un sintezēt barību no gaisa — vismaz tā ir apgalvojis mūsu lielais bioķīmijas teorētiķis K. B. Ladisncims. Un tomēr — tādas ir ziņas' par pēdējiem notikumiem. Secinājumus izdariet paši. Rīt jāsanāk Ievērojamo personu padomei.
— Nu tad šoreiz beidzot iztiksim bez formalitātēm, — Hedždorns sacīja padomei. — O. Z. Gār, kādā stāvoklī ir lielgabali?
O. Z. Gārs, ģērbies savā krāšņajā pelēkzaļajā Overvīlu dzimtas dragūnu formastērpā, uzmanīgi novietoja uz galda bruņucepuri, tā ka spalvu pušķis slējās taisni gaisā. — No divpadsmit lielgabaliem četri šķiet lietošanas kārtībā. Četri ir sabojāti, pārgriežot enerģijas pievadus. Četri ir samaitāti ar citiem paņēmieniem, kurus uzmanīgā apskatē neizdevās atklāt. Es esmu sameklējis pusduci zemnieku, kam ir minimāla sajēga par mehāniku, un tos pamatīgi apmācījis. Viņi cenšas savienot pārgrieztos vadus. Tāda ir mana pašreizējā informācija attiecībā uz lielgabaliem.
— Ziņas ir samērā labas, — noteica Hedždorns. — Un kā veicas ar paredzēto bruņotu zemnieku korpusu?
— Tas pašlaik tiek veidots. A. F. Mulls un I. A. Berzīliuss pārbauda zemniekus, meklējot piemērotus spēkus iesaukšanai un apmācībai. Man tomēr nav īpaša optimisma attiecībā uz šāda korpusa militāro efektu, pat ja to vadīs tādi cilvēki kā A. F. Mulls, I. A. Berzīliuss un es. Zemnieki ir rāma, neefektīva suga, kas lieliski piemērota nezāļu ravēšanai, bet gluži nederīga kaujas laukam.
Hedždorns pārlaida skatienu padomei. — Vai ir kādi citi ierosinājumi?
Saniknotā, skarbā balsī ierunājās Bjūdrijs: — Ja vien tie nelieši būtu mums atstājuši spēka furgonus, mēs varētu iecelt tajos lielgabalus] Vismaz uz to zemnieki būtu spējīgi. Tad mēs varētu braukt uz Žanciju un iznīcināt tos neliešus no aizmugures.
— Tie meki, izrādās, ir īsti briesmoņi! — paziņoja Ors. — Kas viņiem īsti ir padomā? Kāpēc piepeši, pēc visiem šiem gadsimtiem, vini nem un sajūk prātā?
-Šo jautājumu sev uzdodam mēs visi, — teica Hedždorns. — Ksanten, tu atgriezies no sava izlūkgājiena ar gūstekni, — vai esi mēģinājis viņu izjautāt?
— Nē, — Ksantens atbildēja. — Taisnību sakot, es kopš tā laika par viņu vairs netiku iedomājies.
— Varbūt mēģināsim viņu izjautāt? Iespējams, ka viņš var dot mums kādu pavedienu.
Ksantens piekrītoši pamāja. — Esmu ar mieru pamēģināt. Tomēr, atklāti runājot, neko uzzināt neceru.
— Kleghorn, tu esi meku eksperts, — atgādināja Bjūdrijs. — Vai tu būtu varējis iedomāties, ka šie radījumi spējīgi organizēt tik sarežģītu dumpi? Ko viņi cer iegūt? Mūsu pilis?
— Meki nenoliedzami spēj sīki un precīzi izplānot savu rīcību, — atbildēja Kleghorns. — Bet viņu nežēlība mani pārsteidz, un atzīstos, ka es to nebiju gaidījis. Nekad neesmu novērojis, ka viņi tīkotu piesavināties mūsu materiālās vērtības, un viņi nav izrādījuši nekādas tieksmes pēc tā, ko mēs uzskatām par piederīgu civilizācijai — pēc izsmalcinātām izjūtu niansēm un tamlīdzīgi. Es daudzkārt esmu prātojis — tiesa, šos pārspriedumus es netaisos pacelt teorijas godā —, ka smadzeņu strukturālā loģika ir daudz nozīmīgāka, nekā mēs esam iedomājušies. Mūsu pašu smadzenes ir ievērojamas ar to, ka tām absolūti trūkst racionālas struktūras. Ievērojot, cik nejaušā kārtā dzimst, veidojas, ieligzdojas un vēlāk ataust atmiņā mūsu domas, jebkura racionāla rīcība uzskatāma par brīnumu. Varbūt mēs neesam spējīgi uz racionālu rīcību. Varbūt mūsu domas ir impulsu kopums, ko rada viens emociju veids, virza savukārt cits, akceptē atkal cits. Turpretī meku smadzenes varētu nosaukt par rūpīga plānojuma meistardarbu. Vienkāršoti runājot, tām ir kuba forma, un tās sastāv no mikroskopiskām šūnām, ko savstarpēji savieno organiska saite — monofibrāla molekula ar niecīgu elektrisko pretestību. Katras šūnas iekšienē atrodas kārtiņa silikas — tas ir šķidrums ar mainīgu vadītspēju un dielektriskām īpašībām, sarežģīts metālu oksīdu sajaukums. Šīs smadzenes ir spējīgas uzglabāt milzīgu informācijas devu sarežģītu sistēmu veidā. Tajās nepazūd neviens fakts, ja vien tas netiek ar nolūku aizmirsts — mekiem piemīt ari šāda spēja. Viņu smadzenes turklāt darbojas kā radiouztvērējs, iespējams, arī kā radara uztvērējs un raidītājs, kaut gan tā ir tikai hipotēze. Meku smadzeņu trūkums ir tas, ka tām nav pilnīgi nekādu emocionālu potenču. Meki līdz pēdējam sīkumam ir līdzīgi cits citam, un to starpā nav nekādu individuālu atšķirību, vismaz ne tādu, ko mēs ar savām spējām varētu pamanīt. Tas acīm redzami ir šo būtņu sazināšanās sistēmas rezultāts. Šādos apstākļos vienreizīgas personības izveidošanās nekādi nav iedomājama. Meki mums kalpoja lietpratīgi un — vismaz tā mēs domājām — uzticīgi, jo tie bija pilnīgi vienaldzīgi pret savu stāvokli, nepazina nedz lepnumu par sasniegto, nedz sarūgtinājumu, nedz kaunu. Pilnīgi neko. Tie mūs nedz nīda, nedz mīlēja. Arī Šobrīd ir tāpat. Mums šādu emocionālu vakuumu grūti pat iztēloties, jo ikvienam no mums pret visu apkārtējo rodas noteiktas jūtas. Mēs dzīvojam nemitīgu un daudzveidīgu emociju gūzmā. Viņiem turpretī emociju nav vairāk kā ledus gabalam dzēriena glāzē. Viņiem tika dots uzturs un pajumte, un nodrošināti tādi apstākļi, kas viņiem likās apmierinoši. Kāpēc viņi sadumpojās? Es par to esmu daudz lauzījis galvu, taču vienīgais iemesls, ko varu ietērpt vārdos, šķiet tik grotesks un bezjēdzīgs, ka es negribu to uzlūkot nopietni. Ja pēc visa, ko zinām, tas galu galā būtu patiesais izskaidrojums… — Viņš apklusa, it kā nespēdams pabeigt iesākto.