XII
Liesmas apdzisa. Cilvēku nometnes karotāji — trīssimt vīru no pils, divsimt atkritēju un apmēram trīs simti nomadu — sapulcējās tuneļa ieejas tuvumā un izmantoja nakts atelpu, lai apspriestos, ko iesākt ar ieslodzītajiem mekiem.
Saulei austot, tie Hedždornas pils vīri, kuru bērni un laulātās draudzenes vēl atradās pilī, devās tiem pakaļ. Kopā ar tiem ieradās arī pulciņš pils aristokrātu, to starpā Bjūdrijs, O. Z. Gārs, Isets un Ors. Viņi izteiksmīgi sveicinaja savus kādreizējos līdziniekus — Hedždornu, Ksantenu, Kleghornu un pārējos, — taču sveicienā jautās tāda kā saltā atturība, kas atgādināja: tie, kas cīnījušies ar mekiem kā ar sev līdzīgiem; ir neglābjami zaudējuši godu un labo slavu.
— Nu, kas būs tālāk? — Bjūdrijs noprasīja Hedždornam. — Meki ir slazdā, bet ārā dabūt jūs tos nevarat. Ļoti iespējams, ka viņiem ir sīrups, kas sagādāts spēka furgoniem. Viņi var iztikt vēl vairākus mēnešus.
O. Z. Gārs, novērtējis stāvokli no militāra teorētiķa viedokļa, izklāstīja savu rīcības plānu. — Nogādājiet lejā lielgabalus — vai arī lieciet, lai to izdara zemākie no jūsu vidus, — un iekraujiet tos spēka furgonos. Kad tie radījumi būs pietiekami novārguši, laidiet lielgabalus iekšā tuneļos un iznīciniet visus, kas tur slēpjas, atstājot vienīgi darbaspēku pilij. Agrāk mēs iztikām ar četriem simtiem, un ar to vajadzētu būt diezgan.
— Ha! — iesaucās Ksantens. — Ar lielu prieku varu tev paziņot, ka tas nekad nenotiks. Ja daļa no mekiem paliks dzīvi, viņi salabos kosmosa kuģus, iemācīs mums, kā tos uzturēt kārtībā, un tad mēs viņus, un arī zemniekus, nosūtīsim atpakaļ uz viņu dzimtajām pasaulēm.
— Kā tad mēs, pēc tavām domām, paši dzīvosim tālāk? — dzedri noprasīja Gārs.
— Jums ir sīrupa ģenerators. Apgādājieties ar pūšļiem un dzeriet sīrupu!
Gārs atmeta galvu atpakaļ un saltu skatienu noraudzījās lejup. — Tā ir tava balss un tikai tava vien, tikai tavas nekaunīgās iedomas. Es gribu dzirdēt pārējos. Hcdždorn, vai arī tava filozofija paredz civilizācijas bojāeju?
— Tai nekāda bojāeja nedraud, — atbildēja Hedždorns, — ja vien mēs visi, ari tu, strādāsim tās labā. Vergu vairs nedrīkst būt. Tāda tagad kļuvusi mana pārliecība.
O. Z. Gārs apsviedās apkārt un devās augšup pa gatvi uz pili; viņam sekoja paši nelabojamākie tradicionālisti. Daži pagājās sāņus un klusi pārmija dažus vārdus, palaikam uzmezdami Ksantenam un Hedždornam drūmus skatienus.
No pils vaļņiem piepeši atskanēja kliedziens: — Meki! Viņi ieņem pili! Laužas iekšā apakšstāvu gaiteņos! Ejiet uzbrukumā, glābiet mūs!
Lejā palikušie vīri apstulbuši pavērās augšup. Tajā pašā brīdī pils vārti aizcirtās.
— Kā tas iespējams? — iesaucās Hedždorns. — Es varu apzvērēt, ka viņi visi sagāja tuneļos!
— Pilnīgi skaidrs, — ar rūgtumu noteica Ksantens. — Kamēr viņi rakās zem klints, tikmēr izcirta arī tuneli līdz pils apakšstāviem!
Hedždorns metās uz priekšu, it kā viens pats gribētu uzbrukt pilij, tad apstājās. — Mums jādabū viņi ārā! Nedrīkst pieļaut, ka viņi izlaupa mūsu pili!
— Diemžēl mūri aizsargā viņus tikpat labi kā agrāk mūs, — piezīmēja Kleghorns.
— Mēs varam iesūtīt karotājus no augšas ar putniem! Apvienojot spēkus, mēs viņus pieveiksim!
Kleghorns papurināja galvu. — Viņi var sagaidīt mūs uz vaļņiem un lidklāja un nošaut putnus jau gaisā! Pat tad, ja mums izdotos tur iekļūt, notiktu liela asinsizliešana — bojā ietu viens pret vienu, un meku joprojām ir trīs vai četras reizes vairāk.
Hedždorns novaidējās. — Kad es domāju, kā viņi rakņājas pa manām mantām, velk mugurā manas drēbes, dzer manas esences… man metas nelabi!
— Paklausieties! — teica Ksantens. No augšas varēja dzirdēt piesmakušus vīru saucienus un enerģētiskā lielgabala troksni. — Vismaz dala no viņiem vēl turas uz vaļņiem!
Ksantens aizsteidzās pie tuvākā putnu bariņa; bijībā pret notiekošo tie šobrīd bija neparasti pieklusuši. — Paceliet mani virs pils, lai es atrastos ārpus ložu darbības lauka, bet redzētu, ko dara meki!
— Uzmanies, uzmanies! — viens no putniem ieķērcās. — Pilī notiek briesmu lietas!
— Nav svarīgi! Celiet mani augšā, virs vaļņiem!
Putni pacēla viņu gaisā, apmeta lielu loku visapkārt klintij un virs pils, turēdamies pietiekami drošā attālumā no meku lodēm.
Pie tiem lielgabaliem, kuri vēl darbojās, stāvēja ap trīsdesmit vīriešu un sieviešu. Starp lielajiem dzīvojamiem namiem, rotondu un pili, visur, kur nevarēja trāpīt lielgabalu šāviņi, mudžēt mudžēja meki. Lielajā laukumā juku jukām gulēja nonāvētie kungi, dāmas un bērni — tie, kuri bija izvēlējušies palikšanu Hedždornas pili.
Pie viena no lielgabaliem stāvēja O. Z. Gārs. Ieraudzījis Ksantenu, viņš izgrūda histērisku rēcienu, pavērsa stobru augšup un izšāva. Putni ķērkdami mēģināja mesties sāņus, tomēr šāviens divus no tiem sašķaidīja. Putni, sēdeklis un Ksantens lielā jūkli krita lejā. Brīnumainā kārtā četri dzīvi palikušie putni tomēr atguva līdzsvaru un apmēram simt pēdu no zemes ar drudžainu piepūli izlīdzināja ierindu un bridi turējās gaisā, tad nolaidās uz zemes.
Ksantens grīļodamies izkļuva no iejūga mudžekļa. Skriešus tuvojās vīri. — Vai tu esi vesels? — uzsauca Kleghorns.
— Vesels — jā! Un pārbijies arī! — Ksantens dziļi ievilka elpu un apsēdās uz klints izciļņa.
— Kas tur augšā notiek? — Kleghorns vaicāja.
— Visi pagalam, — atteica Ksantens, — dzīvi palikuši vēl daži desmiti. Gārs zaudējis prātu. Viņš šāva uz mani.
— Skatieties! Meki uz vaļņiem! — iekliedzās A. L. Morgans.
— Re, re! — iesaucās kāds cits. — Cilvēki! Lec lejā!.. Nē, viņus met!
Daži no krītošajiem bija cilvēki, daži arī meki, ko viņi norāvuši sev līdzi; kritiens pretī nāvei izskatījās satriecoši lēns. Vairāk neviens tiem nesekoja. Hedždornas pils bija meku rokās.
Ksantens nolūkojās uz roboto siluetu, kas bija tik pazīstams un reizē tik svešs. — Viņiem nav nekādu cerību noturēties. Mums tikai jāiznīcina saules baterijas, un viņi nevarēs sintezēt sīrupu.
— Darīsim to tūlīt, kamēr viņi nav par to iedomājušies un pārņēmuši savā ziņā lielgabalus! — iesaucās Kleghorns. — Putni!
Viņš devās izrīkot, kas darāms, un drīz vien gaisā pacēlās četrdesmit putni, turēdami nagos katrs divus klintsakmeņus cilvēka galvas lielumā; tie apmeta loku virs pils un pēc brīža atgriezās ar ziņu, ka saules baterijas ir sadragātas.
Ksantens teica: — Atliek vēl aizmūrēt tuneļu ieejas, lai viņi nevarētu mūs piepeši pārsteigt ar savu ierašanos, — un pēc tam vajadzīga tikai pacietība.
— Kas piemeklējis zemniekus staļļos, kas noticis ar fānēm? — izmisis jautāja Hedždorns.
Ksantens lēni pakratīja galvu. — Ja vēl ir kāds, ko vainas apziņa nav piepulcējusi atkritējiem, tad tam jānotiek tagad.
— Viņi izturēs, augstākais, divus mēnešus, — nomurmināja Kleghorns, — vairāk ne.
Tomēr pagāja divi mēneši, pagāja trešais un ceturtais. Tad kādu rītu atvērās pils vārti un pa tiem izstreipuļoja novārdzis meks.
Viņš signalizēja: — Cilvēki, mēs mirstam aiz bada. Jūsu dārgumus esam saglabājuši neskartus. Glābiet mūsu dzīvības, vai arī mēs pirms nāves iznīcināsim visu līdz pēdējam!
— Klausieties mūsu noteikumus! — paziņoja Ksantens. — Mēs glābsim jūsu dzīvības. Jums jāiztīra pils, jānovāc un jāaprok līķi. Jums jāsalabo kosmosa kuģi un jāiemāca mums viss, ko jūs par tiem zināt. Pēc tam mēs nosūtīsim jūs uz Devīto Etamīnu.