— Jūsu noteikumi ir pieņemti.
Pēc pieciem gadiem Ksantens un Glisa kopā ar abiem bērniem devās ceļojumā uz apvidiem, kas atradās uz ziemeļu pusi no viņu mājas pie Sandas upes. Viņi izmantoja izdevību apciemot arī Hedždornas pili, kur tagad dzīvoja tikai daži desmiti cilvēku, starp tiem arī Hedždorns.
Ksantenam viņš likās stipri novecojis. Hedždorna mati bija kļuvuši sirmi, viņa seja, kādreiz tik spirgta un veselīga, tagad izskatījās noliesējusi un bālgana kā vasks. Ksantens neprata uzminēt viņa noskaņojumu.
Viņi stāvēja valriekstu koku ēnā, un virs viņiem slējās augstā klints ar pili uz tās. — Tur tagad ir liels muzejs, — teica Hedždorns.
— Es esmu tā pārzinis, un šis pats pienākums būs jāveic visiem Hedždorniem, kuri nāks pēc manis, jo pilī ir nenovērtējami dārgumi, kas jāaprūpē un jāsargā. Jau šobrīd tur valda senatnīga gaisotne. Dzīvojamās mājas ir rēgu pilnas. Es tos redzu bieži, it sevišķi svinību vakaros… Ai, tie tik bija laiki, vai ne, Ksanten?
— Jā, nudien, — novilka Ksantens. Viņš noglauda abu bērnu galviņas. — Un tomēr es nevēlētos tajos atgriezties. Tagad mēs esam cilvēki, un šī pasaule ir mūsu, — agrāk to vis nevarēja sacīt.
Hedždorns piekrītoši pamāja ar galvu, tomēr šai kustībā jautās tāda kā nožēla. Viņš palūkojās augšup uz vareno celtni ar tādu skatienu, it kā redzētu to pirmo reizi. — Nākotnes cilvēki — interesanti, ko tie domās par Hedždornas pili? Par tās dārgumiem, grāmatām, tērpiem?
— Tie nāks un skatīs to visu ar apbrīnu, — atbildēja Ksantens.
— Gandrīz tāpat kā šodien es.
— Tur ir daudz, ko apbrīnot. Vai negribi ienākt iekšā, Ksanten? Mums joprojām vēl glabājas dažas pudeles ar smalkām esencēm.
— Paldies, nē, Ksantens atteicās. — Pārāk daudz vecu atmiņu. Mēs dosimies tālāk — un tūdaļ pat.
Hedždorns skumīgi pamāja. — To es ļoti labi saprotu. Es pats šajos laikos bieži kavējos atmiņās. Nu tad palieciet sveiki un ceļojiet laimīgi mājup!
— Tā mēs darīsim, Hedždorn. Paldies un paliec sveiks! — atteica Ksantens un, pagriezis muguru Hedždornas pilij, devās pretī cilvēku pasaulei.
Rodžers Želaznijs. NEMIRSTĪGAIS
Benam Jāsonam
Rodžera Želaznija (Roger Joseph Zelazny, 1937) senčos ir poļi, iri un Pensilvānijas holandieši. 1962. g. viņš Kolumbijas universitāte par ? Elizabetes laikmeta un Jēkaba I valdīšanas laika angļu dramatisko prozu j saņēmis humanitāro zinātņu maģistra grādu. Strādājot Klīvlendas un vēlāk, e Baltimoras sociālās apdrošināšanas pārvaldē, sācis rakstīt īso prozu un publicēties. Pateicoties izdomas bagātībai un poētiskajam stilam, 60. gados dažreiz pieskaitīts pie ZF «jaunā viļņa» pārstāvjiem, bet pavisam sacerējis i pāri par 40 grāmatām, kas tulkotas daudzās valodās. Pēdējā gadu desmitā R. Želaznijs galvenokārt rakstījis, apvienojot ZF un fantasy žanrus, un izpelnījies īpašu ievērību ar romānu sēriju par Emberas valsts deviņiem prinčiem. Cīņā par varu viņi ceļo pa neskaitāmām pasaulēm, ari pa Zemi, bet tās visas ir tikai Emberas valsts atspoguļojumi paralēlās dimensijās.
Romāns «Nemirstīgais» (This Immorial, 1966) ir paplašināts variants stāstam «… un sauciet mani par Konrādu» (… and Call Me C.onrad, 1965), par kuru autors saņēma Hugo godalgu. Tas ir viņa pirmais lielākais darbs un viens no četriem romāniem, kuros viņš plaši izmanto pasaules seno kultūru mitoloģiju, liekot tiešā vai, galvenokārt, netiešā veidā saviem varoņiem pieņemt seno dievību īpašības. Lai gan kritiķi parasti pārmet Želaznijam, ka šī perioda darbi ir juceklīgi un grūti lasāmi, 60. gadu otrajā pusē, Amerikas jaunās paaudzes kontrkultūras uzplaukumu laikā, kam bija raksturīgi «tīro» un nemainīgo dzīves vērtību meklējumi, tie bija ļoti populāri jaunatnes vidū.
Romāns ir piesātināts ar alūzijām un netiešiem norādījumiem, bet pats varonis — vienlaicīgi Konrāds Nomikoss, Kalikanzaross un Karagiosi — ir sengrieķu mītu asociatīviem pavedieniem saistīts, viņš nekoncentrē uzmanību uz sevi, bet tikai atstāj fragmentāru un neatminētu tēlu pēdas. Postkodolkara dekadentisma noskaņām piesātinātajā ainavā katra varoņa rīcība it kā liek manīt, ka viņš ir viens no tiem senajiem dieviem, kas atgriezies, un satur sevī gan harmonijas, gan haosa spēkus. Šie spēki ne vienmēr spēj ņemt virsroku, jo, lai gan Konrāds ir pārāks pār apkārtējiem cilvēkiem, viņam piemīt visas cilvēciskās īpašības.
Želaznijs saņēmis piecas Hugo un trīs Nebula godalgas (par kandidātu izvirzīts gandrīz 20 reizes), Amerikas Bibliotēku Asociācijas godalgu, vairākas citas amerikāņu literārās godalgas, kā arī 1972. g. franču l ļ literāro godalgu PrbcApollo un 1984. g. japāņu Daicon.
No 1967. līdz 1968. g. R. Želaznijs bija «Amerikas Zinātniskās Fantastikas Rakstnieku» organizācijas sekretārs mantzinis un ir Rakstnieku ģildes, Amerikas Rakstnieku Līgas, ZF Pētniecības asociācijas un ZF Mutiskās Vēstures asociācijas biedrs. Arī savā hobijā — džudo cīņā — viņš pamanījies gūt ievērojamus panākumus, saņemot vairākas meistarības jostas.
NEMIRSTĪGAIS
— Tu esi kalikanzaross! — viņa pēkšņi paziņoja.
Es pagriezos pa kreisi un tumsā viņai uzsmaidīju.
— Savus ragus nagus es atstāju Ministrijā.
— Tu esi dzirdējis šo stāstu!
— Mans uzvārds ir Nomikoss.
Es pastiepu rokas un sataustīju viņu.
— Vai tu drīzumā gatavojies iznīcināt visu pasauli?
Iesmējos un pievilku viņu sev klāt.
— Vēl padomāšu par to. Ja tieši tā Zemei lemts iet bojā…
— Tu taču zini, ka Ziemassvētku vakarā dzimušie bērni ir cēlušies no kalikanzarosiem, — viņa teica, — pats man reiz stāstīji, ka esi dzimis…
— Labi jau, labi!
Mani pārsteidza tas, ka viņa vairs īsti nejokoja. Zinot, ko visu reizēm var sastapt Senajās un Starojuma vietās, nav vajadzīga sevišķa iztēle, lai sāktu ticēt vecajiem mītiem — tādiem kā stāstiem par Pānam līdzīgiem meža gariem, kuri ik pavasari pulcējas, lai desmit dienas zāģētu Pasaules koku un pēdējā mirklī muktu, izdzirdot Lieldienu zvanu skaņas. (Zvani dimd, zobi klab, pakavi klaudz un tā tālāk.) Mēs ar Kasandru neesam paraduši gultā spriest par reliģiju, politiku vai hellēņu kultūru, bet, tā kā es esmu dzimis pie Egejas jūras, manī vēl arvien mājo atmiņas par to.
— Tu dari man pāri, — es sacīju jau pa pusei nopietni.
— Tu arī man dari pāri…
— Piedod!
Es nomierinājos.
Pēc brīža sāku skaidrot: — Tolaik, kad biju pavisam mazs puišelis, citi bērni mēdza mani grūstīt un saukt par Konstantīnu Kalikanzarosu. Kas es paaugos un kļuvu vēl neglītāks, viņi vairs tā nedarīja. Vismaz atklāti mani tā vairs nesauca.
— «Konstantīns»? Tāds bija tavs vārds? Es domāju…
— Tagad mani sauc Konrāds. Tāpēc aizmirsti to.
— Bet man tas patīk. Labāk saukšu tevi par Konstantīnu, nevis par Konrādu.
— Ja tev tas sagādā prieku…
Lai mani izsmietu, mēness pabāza virs palodzes savu pusapgrauzto ģīmi. Mēnesi es nevarēju aizsniegt, pat logu ne, tāpēc novērsos. Nakts bija auksta, mitra un miglaina, kā vienmēr šajā salā.
— Planētas Zeme Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotais diezin vai gatavojas nocirst Pasaules koku, — es dusmīgi izgrūdu.
— Manu Kalikanzaros, es tā nedomāju, — viņa atbildēja pārāk ātri. — Tomēr katru gadu zvana arvien mazāk, un ne vienmēr vēlēšanās ir galvenā. Taču man ir tāda sajūta, ka tu visu mainīsi. Iespējams, ka…