— Tu maldies, Kasandra.
— Un baidos, un drebu no aukstuma…
Un šajā tumsā viņa bija tik mīļa, ka es turēju viņu savās skavās, lai pasargātu no miglainās, miglainās nakts.
Mēģinādams atcerēties pagājušo sešu mēnešu notikumus, es apjēdzu, ka jau tolaik, kad mēs cēlām kaisles sienu ap mūsu oktobri un Kosas salu, Zeme bija nonākusi to spēku rokās, kuri iznīcina visus oktobrus. Vadīti gan no iekšienes, gan no ārienes, šie galīgās iznīcības spēki jau tobrīd steberēja starp drupām — neizteiksmīgi, nenovēršami un ar paceltām rokām. Korts Mištigo bija nolaidies Portoprensā savā antīkajā soloplānā deviņi, kas atveda viņu šurp no Titāna kopā ar veselu kravu kreklu un kurpju, apakšveļas, zeķu, izmeklētu vīnu, medikamentu un jaunāko civilizācijas ierakstu. Viņš — bagāts un ietekmīgs galaktikas žurnālists. Tieši cik bagāts, mums nebija lemts zināt daudzas nedēļas; tieši cik ietekmīgs, es biju uzzinājis tikai pirms piecām dienām.
Klaiņodami pa aizaugušām olīvu birzīm, kāpelēdami pa franku pils drupām vai atstādami savu pēdu nospiedumus blakus kaiju pleznu hieroglifiem Kosas pludmales mitrajās smiltīs, mēs vienkārši nositām laiku, gaidot izpirkšanas maksu, kas nekad nevarēja pienākt, uz kuru patiesībā nemaz nevarēja cerēt.
Kasandras mirdzošie mati ir Katamaras olīvu krāsā. Plaukstas maigas, pirksti īsi, sīkām rieviņām klāti. Acis ļoti tumšas. Viņa ir tikai četras collas īsāka par mani un tomēr izskatās ļoti gracioza, jo es esmu vairāk nekā sešas pēdas garš. Protams, jebkura sieviete izskatās gracioza, akurāta un glīta, kad iet man līdzās, jo es nevaru lepoties ne ar vienu no šīm īpašībām: mans kreisais vaigs tolaik bija dažādos purpura toņos krāsota Āfrikas karte, to klāja kāda sēnīte — mutants, ar ko inficējos no appelējušas gleznas, kad centos atrunāt Gugenhcimus no Ņujorkas maršruta; matu līnija man sākas par
pirksta platuma tiesu virs uzacīm; acis ir katra savā krāsā. (Kad vēlos kādu iebaidīt, es blenžu uz viņu ar savu leduszilo aci; brūnā domāta sirsnīgiem un godīgiem skatieniem.) Valkāju kurpi ar biezu zoli, jo mana labā kāja ir īsāka.
Tomēr Kasandrai šāds pretstats nav vajadzīgs. Viņa ir skaista.
Es satiku viņu nejauši, izmisīgi sekoju un apprecēju pats pret savu gribu. (Viņa tā vēlējās.) Atklāti sakot, es par to nedomāju — pat todien, kad iestūrēju savu kuģi ostā; tur es ieraudzīju viņu līdzīgi nārai sauļojamies blakus Hipokrāta platānai un nolēmu, ka gribu šo sievieti. Kalikanzarosi nekad nav sevišķi kārojuši pēc ģimenes laimes. Man vienkārši tā gadījās — kārtējo reizi.
Rīts bija skaidrs. Sākās mūsu kopdzīves trešais mēnesis. Sākās mana pēdējā diena Kosā, jo vakar vakarā bija pienācis izsaukums. Visu vēl klāja nakts lietus lāses; mēs sēdējām pie mājas, dzerdami turku kafiju un ēzdami apelsīnus. Gaisma lauza sev ceļu šajā pasaulē. Pūta brāzmains, drēgns rīta vējš, uzdzīdams mums zem melnajiem svīteriem zosādu un nopūzdams garaiņus no kafijas tasītēm.
— Rodos dactylos Aurora… —viņa teica un norādīja ar roku.
— Jā, — es sacīju un piekrītoši pamāju ar galvu, — patiesi rožpirkste un skaista.
— Tad baudīsm to!
— Jā. Piedod!
Mēs pabeidzām dzert kafiju un sēdējām smēķēdami.
— Jūtos nelāgi.
— Zinu, — viņa atbildēja. — Nav vērts.
— Es tur neko nevaru darīt. Nākas doties projām un atstāt tevi; tas ir tik nelāgi.
— Tas var ilgt tikai dažas nedēļas. Pats teici. Un tad būsi atpakaļ.
— Cerēsim, — es piekritu. — Tomēr, ja šis ceļojums ieilgs, es sūtīšu pēc tevis. Lai gan nez kur pats vēl būšu…
— Kas ir Korts Mištigo?
— Vegiešu aktieris un žurnālists. Ietekmīgs vīrs. Grib uzrakstīt par to, kas palicis pāri no Zemes. Tāpēc man viņam viss būs jāizrāda. Man. Pašam. Sasodīts!
— Cilvēks, kurš gadā ņem desmit mēnešus garu atvaļinājumu, lai dotos braucienā ar jahtu, nevar žēloties, ka būtu pārstrādājies.
— Es varu žēloties, un es to darīšu. Manam darbam ir jābūt labi apmaksātam un bez rūpēm.
— Kāpēc?
— Galvenokārt tāpēc, ka esmu to tā iekārtojis. Divdesmit gadus pūlējos vaiga sviedros, lai izveidotu Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļu, un pirms desmit gadiem sasniedzu tādu stāvokli, ka mans personāls spēj tikt galā ar gandrīz visu. Tādēļ tagad es varu atļauties
dusēt uz lauriem, tikai dažreiz ierasties parakstīt papīrus un pārējā laikā darīt, ko vien sirds kāro. Un tagad šī… šī roku laizīšana — pilnvarotajam jāvadā kaut kāds Vegas rakstnieķelis pa maršrutu, kuru jebkurš gids spētu vadīt. Vegieši t^av nekādi dievi!
— Pagaidi mirklīti, lūdzu! — viņa ieteicās. — Divdesmit gadi? Desmit gadi?
Jutu, ka grimstu.
— Tev nav ne trīsdesmit gadu.
Grimu dziļāk. Tad nogaidīju. Un atkal cēlos augšup.
— Nu, kā lai to pasaka… Tā kā esmu diezgan nerunīgs, neiznāca tev pastāstīt par… Kasandra, cik tev īsti ir gadu?
— Divdesmit.
— M-jā. Es… es esmu apmēram četras reizes vecāks par tevi.
— Nesaprotu.
— Es arī ne. Arī ārsti ne. Šķiet, es esmu pārstājis novecot kaut kad starp divdesmit un trīsdesmit gadiem un tāds arī palicis. Kā liekas, tā ir sava veida… nu — manas mutācijas īpatnība. Vai tam vispār ir kāda nozīme?
— Nezinu… Ir gan!
— Tev nav iebildumu pret manu klibo kāju, pārmērīgo apmatojumu un pat seju. Kādēļ tev būtu jāuztraucas par manu vecumu? Es esmu jauns visam, kas vajadzīgs.
— Tomēr tas nav viens un tas pats, — viņa ar neapstrīdamu pārliecību iebilda. — Un ja tu nekad nekļūsi vecs?
Es iekodu lūpā. — Agrāk vai vēlāk es novecošu.
— Un ja vēlāk? Es mīlu tevi. Negribu novecot agrāk par tevi.
— Tu dzīvosi simt piecdesmit gadus. Pastāv taču S-S terapija. Tu to iziesi.
— Tas taču man nepalīdzēs palikt mūžīgi jaunai — kā tev.
— Patiesībā es neesmu jauns. Es piedzimu jau vecs.
Arī tas nelīdzēja. Viņa sāka raudāt.
— Līdz tam vēl ir gadu gadi, — es mierināju viņu. — Nav zināms, kas pa to laiku var notikt.
Šie vārdi saraudināja viņu vēl vairāk.
Es vienmēr esmu bijis ļoti straujas dabas. Parasti man galva strādā lieliski, tomēr šķiet, ka pēdējā laikā es sāku kustināt smadzenes tikai tad, kad esmu jau kaut ko nepareizu pateicis un uz to brīdi izjaucis jebkuru saprašanos.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man ir tik lietpratīgi darbinieki, labs radio un pats ganos savā vaļā gandrīz visu gadu.
Tomēr ir arī daži darbi, ko nevar uzticēt citiem.
Tāpēc es teicu: — Klausies, arī tevi ir skārusi radiācija. Man pagāja četrdesmit gadi, līdz apjēdzu, ka neesmu četrdesmit gadus vecs. Varbūt ar tevi ir tāpat. Es esmu tikai kaimiņu puika…
— Vai tu zini vēl citus tādus gadījumus kā ar tevi?
— Nu…
— Tu nezini!
— Nē. Es nezinu.
Atceros, ka es toreiz vēlējos atrasties uz kuģa klāja. Ne uz lielā turbokutera, bet uz sava vecā vraka «Zelta Skaidiņa». Atceros, kā vēlējos no jauna iebraukt ostā, pirmo reizi ieraudzīt viņu saules apmirdzētu un sākt visu no sākuma — un vai nu izstāstīt viņai visu jau tobrīd, vai arī mocīties līdz pat prombraukšanas brīdim un turēt muti par savu vecumu.
Tas bija skaists sapnis, bet, pie velna, medus mēnesis jau bija beidzies.
Nogaidīju, līdz Kasandra beidza raudāt un es vēlreiz sajutu viņas skatienu. Tad pagaidīju vēl mazliet.
— Nu? — es beidzot jautāju.
— Paldies, jūtos burvīgi.
Es uztaustīju un satvēru viņas ļengano roku, piespiedu to pie lūpām. — Rodos dactylos… — es nočukstēju, un viņa teica: — Varbūt tas ir labi, ka tev jādodas projām — vismaz uz kādu laiku… — Atkal uzpūta mitrais rītavējš, kas rāva nost garaiņus, uzdzina zosādu un lika ictrīcētics vai nu viņas rokai, vai arī manējai — nevaru pateikt, kurai. Vējš sadrebināja arī lapas, un tās nokratīja lietus lāses pār mūsu galvām.