— Vai tu nepārspīlēji savu vecumu? — viņa pajautāja. — Pat ne mazliet?
Pēc viņas balss varēja noprast, ka piekrītoša atbilde būtu visprātīgākā.
Tāpēc es no visas sirds sacīju: — Jā.
Viņa man uzsmaidīja, it kā atkal ticētu, ka esmu vienkāršs mirstīgais.
Ha!
Tā mēs tur sēdējām, sadevušies rokās, un vērojām rītausmu. Pēc kāda brītiņa viņa sāka dungot. Tā bija skumja dziesma, gadsimtiem veca. Balāde. Tajā stāstīts par jaunu cīkstoni, vārdā Tcmokls, cīkstoni, kurš ne reizi nebija uzvarēts. Galu galā viņš iedomājās, ka ir visspēcīgākais cīkstonis pasaulē. Beidzot viņš kliegdams meta izaicinājumu no kalna smailes, un dievi — jo tas bija pārāk tuvu viņu mājām — rīkojās ļoti ātri: nākamajā dienā pilsētiņā iejāja kropls zēns, kas sēdēja uz milzīga suņa bruņām klātās muguras. Viņi cīkstējās trīs dienas un trīs naktis no vietas, Temokls un zēns, līdz ceturtajā dienā zēns pārlauza spēkavīram mugurkaulu un atstāja viņu guļam laukā. Visur, kur vien bija lijušas cīkstoņa asinis, uzdīga srrigefleur, kā Emets to sauc, — asinssūcēja puķe, kas naktī bez saknēm lien, asinīs meklējot kritušā varoņa garu. Taču T^mokla gars ir atstājis Zemi, tāpēc puķei ir jālien un jāmeklē mūžīgi. Tas ir vienkāršāk nekā Eshilam, taču arī mēs paši esam daudz vienkāršāki nekā agrāk, it sevišķi cietzemes iedzīvotāji. Turklāt tas nenotika gluži tā.
— Kāpēc tu raudi? — viņa pēkšņi iejautājās.
— Domāju par attēlu uz Ahilleja vairoga, — es atbildēju, — un par to, cik briesmīgi ir būt izglītotam zvēram, — turklāt es nemaz neraudu. Tās ir lāses, kas krīt no lapām.
— Uzvārīšu vēl kafiju.
Kamēr Kasandra vārīja kafiju, es izskaloju tasītes; palūdzu viņu manas prombūtnes laikā parūpēties par kuģi un, ja es sūtīšu viņai pakaļ, likt, lai to novieto sausajā dokā. Viņa solījās to izdarīt.
Saule bija pakāpusies augstāk debesīs, un pēc kāda laiciņa no vecā zārcinieka Aldona pagalma puses atlidoja āmura sitienu skaņas. Ciklamenas bija jau atvērušās, un no apkārtējiem laukiem rītavējš nesa šurp to smaržu. Augstu virs galvām līdzīgi ļaunu vēstošai zīmei kontinenta virzienā lēnām aizslīdēja zirnekļsikspārnis. Sirds man notrīcēja alkās satvert savu lielkalibra šauteni, norībināt un vērot, kā tas krīt lejup. Taču vienīgi man zināmie ieroči atradās uz «Zelta Skaidiņas» klāja, tāpēc es tikai noraudzījos, kā tas izzūd skatienam.
— Stāsta, ka tie nemaz neesot cēlušies no Zemes, — Kasandra sacīja, vērodama, kā briesmonis aizlido, — tie esot ievesti no Titāna, lai ievietotu zooloģiskajos dārzos.
— Tā tas ir.
— Un esot izsprukuši brīvībā Trīs Dienu laikā, kļuvuši mežonīgi un sākuši augt lielāki nekā savā pasaulē.
— Man reiz gadījās redzēt zirnekļsikspārni, kura spārnu platums bija ap desmit metriem.
— Vectētiņa brālis reiz atstāstīja gadījumu, par kuru viņš esot dzirdējis Atēnās, — Kasandra domīgi sacīja. — Kāds vīrs pieveicis šādu briesmoni kailām rokām. Tas esot sagrābis viņu un pacēlis gaisā no Pircjas ostas doka, un šis vīrs ar rokām pārlauzis tam sprandu. Abi iekrituši jūrā apmēram no simt pēdu augstuma. Vīrs esot palicis dzīvs.
— Tas notika ļoti sen, — es atcerēdamies teicu, — pirms vēl Ministrija bija uzsākusi šo nezvēru iznīcināšanas kampaņu. Tajā laikā zirnekļsikspārņu bija ārkārtīgi daudz un tie uzvedās ļoti nekaunīgi. Mūsdienās šie briesmoņi izvairās no pilsētām.
— Jā — to vīru sauca Konstantīns. Vai tas nevarēji būt tu?
— Viņa uzvārds bija Karagiosis.
— Vai tad tu neesi Karagiosis?
— Ja tu tā vēlies. Bet kāpēc?
— Tāpēc ka viņš vēlāk palīdzēja Atēnās nodibināt Atgriešanās Radpolu, un tāpēc ka tev ir ļoti stipras rokas.
— Vai tu esi Atgriešanās piekritēja?
— Jā. Un tu?
— Es strādāju Ministrijā. Man nav nekādu politisku uzskatu.
— Karagiosis spridzināja kūrortus.
— Viņš tiešām tā darīja.
— Un tev žēl, ka viņš spridzināja?
— Nē.
— Es tik maz zinu par tevi, vai ne tā ?
— Tu zini par mani visu. Tikai pajautā. Es patiešām esmu ļoti vienkāršs. Mans gaisa taksis lido šurp.
— Es neko nedzirdu.
— Tūlīt dzirdēsi.
Pēc brīža tas jau laidās lejup no debesīm pretī Kosai, mērķēdams uz signāluguni, ko biju uzstādījis mājas galā. Kad tas dūkdams tuvojās Radsona skimeris, divdesmit pēdu gara, mirdzoši caurspīdīga, plakana gliemežnīca ar strupu purnu, — es piecēlos un uzvilku augšā arī Kasandru.
— Vai vēlies ko paņemt sev līdzi? — viņa jautāja.
— Tu jau zini, ko, — diemžēl es to nevaru.
Skimeris nolaidās, un tā durvis aizslīdēja uz sāniem. Pilots ar aizsargbrillēm uz acīm lūkojās šurp.
— Man ir tāda sajūta, ka tu dodies briesmās, —viņa ieteicās.
— Diez vai, Kasandra.
Paldies dievam, nekāds spiediens, nekāda osmoze neatjaunos Ādamam zudušo ribu.
— Uz redzēšanos, Kasandra!
— Uz redzēšanos, manu kalikanzaros!
Un es iekāpu skimerī un uzlēcu debesīs, čukstēdams lūgšanu Afrodītei. Tur, lejā, Kasandra māja ar roku. Aiz muguras saule nostiepa savu gaismas tīklu. Mēs šāvāmies uz rietumiem — un šī būtu vieta mierīgai pārejai, bet tādas nav. No Kosas līdz Portoprensai — četras stundas, pelēki ūdeņi, bālas zvaigznes un manas satrauktās domas. Vēroju krāsainās gaismas…
Zālē čumēja un mudžēja cilvēki, ārā neprātīgi spīdēja liels tropu mēness, un es to ieraudzīju tikai tāpēc, ka beidzot izvilināju Elenu Emetu uz balkona, kura durvis bija vaļā visiem pļāpām.
— Atkal augšāmcēlies no miroņiem! — mazliet smaidīdama, viņa bija sveicinājusi mani. — Pazudi gandrīz pirms gada — un ne mazākās ziņas, pat ne atklātnītes no Ccilonas ar veselības vēlējumu.
— Tu biji slima?
— Varēju būt.
Elena bija maza auguma, līdzīgi visiem naktsmīļiem, ^ ar krēmkrāsas ādu, ko šur tur varēja saskatīt zem formastērpa. Viņa man atgādināja sarežģītu uzvelkamo lelli ar sabojātu mehānismu — auksta pieklājība un tieksme iespert pa apakšstilbu tad, kad to vismazāk gaida; galvu greznoja oranžbrūnu matu mežs, savīts tādā Gordija mezglā, ka es pat domās nemēģināju to atraisīt; viņas acu krāsa mainījās katru dienu atkarībā no viņas izvēles dieva iegribas — tagad esmu šo krāsu jau aizmirsis, bet pašās dzīļu dzīlēs tās bija zilas. Viss, ko viņa valkāja, bija brūni zaļš, un tērpa platuma pietika, lai viņu tajā ietītu pāris reizes, tādējādi padarot valkātāju līdzīgu bezformīgam cigāram; īstenībā viņa nemaz tāda nebija — ja nu vienīgi gaidīja kārtējo bērnu, par ko gan es stipri šaubījos.
— Veseļojies, veseļojies ātrāk, ja tev tas nepieciešams, — es sacīju. — Es nebiju Ceilonā. Lielākoties dzīvoju tepat pie Vidusjūras.
Zālē atskanēja aplausi. Jutos priecīgs, ka atrodos ārpusē. Aktieri tikko bija beiguši spēlēt Grebera «Dēmetras masku», kuru autors bija sarakstījis pentametrā par godu mūsu ciemiņam no Vegas; luga vilkās divas stundas un bija slikta. Fils — bezgala izglītots, papliku galvas virsu un pēc skata īsts ģēnijs, bet tajā laikā, kad mēs izvēlējāmies viņu par laureātu, mums nebija cita kandidāta. Viņš aizrāvās ar Rabindranatu Tagori un Krišu Aišervudu, ar neparasti garu metafizisku poēmu rakstīšanu, bezgalīgu pļāpāšanu par apgaismību un ikdienas elpošanas vingrinājumiem jūras krastā. Citādā ziņā viņš bija tīri pieņemams cilvēks.