Aplausi noklusa; es izdzirdu tclinstras šķindošos akordus un balsis, kas pieņēmās spēkā.
Elena apsēdās uz balkona margām.
— Dzirdēju, it kā tu nesen esot apprecējies.
— Tā ir taisnība, — es piekritu. — Pie tam apprecējos diezgan negaidot. Kāpēc viņi mani izsauca?
— To tu pajautā savam šefam.
— Es jau to izdarīju. Viņš teica, ka man vajadzēšot vadīt maršrutu. Taču es gribu zināt — kāpēc? Patieso iemeslu. Jo vairāk par to domāju, jo mīklaināks viss šķiet.
— Tad kā lai es to zinu?
— Tu zini visu.
— Tu mani vērtē par augstu, dārgais. Kāda viņa izskatās?
— Varbūt kā nāra. Kāpēc tu tā jautā?
Elena paraustīja plecus.
— Vienkārši interesējos. Ko tu citiem stāsti par manu izskatu?
— Es tevi ne ar vienu nesalīdzinu.
— Tu mani apvaino. Man jābūt kaut kam līdzīgai — ja nu tikai cs esmu vienīgā tāda pasaulē.
— Tāda tu arī esi — vienīgā.
— Tad kāpēc tu pagājšgad nepaņēmi mani sev līdzi?
— Tāpēc ka tu esi pūļa cilvēks, tev apkārt ir nepieciešama vesela pilsēta. Tu varētu būt laimīga tikai šeit, Portā.
— Tomēr esi neesmu laimīga šeit, Portā.
— Tu esi mazāk nelaimīga šeit, nekā būtu jebkurā citā vietā uz šīs planētas.
— Mēs būtu varējuši pamēģināt, — viņa atcirta un aizgriezās, lai skatītos lejā uz ostas ugunīm. — Zini, tu esi tik sasodīti neglīts, ka esi pat pievilcīgs, — viņa ieteicās pēc kāda brītiņa. — Citādi tas nevar būt.
Mana roka sastinga pusceļā pāris collu no viņas pleca.
— Zini, tu esi rēgs, kas staigā cilvēka izskatā, — viņa turpināja; balss skanēja vienmuļi, bez jebkādām emocijām.
Es nolaidu roku un sevī iesmējos.
— Saprotu, — es teicu. — Patīkamus sapņus!
Tikko pagriezos promiešanai, Elena saķēra mani aiz piedurknes.
— Pagaidi!
Palūkojos lejup uz viņas roku, tad augšup acīs un atkal uz roku. Viņa atlaida piedurkni.
— Tu taču zini, ka cs nekad nesaku taisnību, — viņa teica. Tad noskandināja savus klusos, trauslos smieklus. — Un es iedomājos, ko tev vajadzētu zināt par šo ceļojumu. Šeit ir Donalds Dos Santoss, un. man šķiet, ka viņš dosies jums līdzi.
— Dos Santoss? Dīvaini.
— Viņš pašlaik ir augšā bibliotēkā kopā ar Džordžu un kādu milzīgu arābu.
Es palūkojos viņai pār plecu uz ostu, vērodams ēnas, kas līdzīgi manām domām klīda pa krēslainajām ielām — tumšas un nesteidzīgas.
— Milzīgs arābs? — es teicu pēc kāda laika. — Rokas vienās rētās? Dzeltenām acīm? Vārdā Hasans?
— Jā, pareizi. Tu viņu pazīsti?
— Pirms daudziem gadiem viņš veica man vienu darbu, — es atzinos.
Es smaidīju, kaut gan asinis man stinga, jo nevaru ciest, ka manas domas kāds atmin.
— Tu smaidi, — Elena teica. — Par ko tu domā?
Tāda nu viņa ir.
— Domāju par to, ka tu visu uztver daudz nopietnāk, nekā biju gaidījis.
— Muļķības! Cik reižu jau neesmu tev teikusi, ka esmu briesmīga mele. Nupat es stāstīju tikai par sīku sadursmi lielā karā. Un tev ir taisnība — šeit es jūtos mazāk nelaimīga nekā jebkur citur uz šīs planētas. Tāpēc varbūt tu varētu aprunāties ar Džordžu — pārliecināt, lai viņš sameklē sev darbu uz Teileras vai Bakabas. Pamēģināsi, ko?
— Jā, — es atbildēju. — Noteikti. Vari neuztraukties. Tā arī būs. Pēc tam kad tu jau veselus desmit gadus esi pūlējusies to panākt. Kā klājas viņa kukaiņu kolekcijai?
Elenas sejā pazibēja kaut kas līdzīgs smaidam.
— Aug griezdamās, — viņa atbildēja. — Pat dūkdama un rāpodama, un daži no šiem kukaiņiem ir radioaktīvi. Es viņam saku: «Džordž, tu varētu skraidīt pakaļ sievietēm, nevis pavadīt laiku ar kukaiņiem.» Taču viņš tikai pakrata galvu un izskatās tik aizgrābts. Tad es saku: «Džordž, kādu dienu viens no šiem prctekļiem tev iekodīs un padarīs tevi impotentu. Ko tad tu iesāksi?» Tad viņš sāk skaidrot, ka tā nevarot notikt, un nolasa man lekciju par kukaiņu indēm. Varbūt viņš pats īstenībā ir milzu kukainis, tikai maskējas. Man šķiet, ka skats, kā tie čum un mudž laboratorijas traukos, viņam sagādā pat zināmu seksuālu baudu. Nezinu, kas cits…
Tajā brīdī es aizgriezos un sāku lūkoties zālē, jo tā vairs nebija viņas seja. Kad mirkli vēlāk izdzirdu Elenu smejamies, pagriezos atpakaļ un stingri saspiedu viņas plecu.
— Labs ir! Nu cs zinu vairāk nekā agrāk. Paldies! Drīz atkal tiksimies.
— Vai man pagaidīt?
— Nē. Ar labu nakti!
— Ar labu nakti, Konrād!
Un es aizgāju.
Zāles šķērsošana var būt ļoti kutelīgs un laikietilpīgs pasākums, ja tā ir cilvēku pilna, ja visi šie cilvēki tevi pazīst, ja viņiem rokās ir glāzes un ja tu vēl mazliet pieklibo.
Tā bija, viņi pazina, viņiem bija un es piekliboju. Tāpēc…
Pārcilādams prātā visādas domas, cs apmēram divdesmit pēdas spraucos gar sienu un cilvēces ārmalu —, līdz sasniedzu jaunu sieviešu pulciņu, kas visu laiku grozījās ap veco celibātu. Viņam nebija zoda, gandrīz nebija lūpu un arī matu; izteiksme, kas reiz klājusi šo seju, jau sen bija atkāpusies uz acu dzīlēm. Tā arvien vēl tur spīdēja, kad acis pievērsās man, — nenovēršama apkaunojuma smaids.
Es pamāju viņam ar galvu un sacīju: — Fil, ne katrs spēj uzrakstīt tādu sešpadsmitā gadsimta lugu kā šī. Dzirdēju runājam, ka tāda māksla atmirstot, bet nu es zinu patiesību.
— Tu vēl arvien esi dzīvs un, kā parasti, kavējies, — viņš teica balsī, kas bija septiņdesmit gadus jaunāka par ķermeni.
— Dziļā nožēlā liecu galvu jūsu priekšā, bet mani aizkavēja septiņgadīgas jaunkundzes dzimšanas dienā kāda veca drauga mājā, — es atbildēju. (Tā bija taisnība, bet tam nav nekāda sakara ar šo stāstu.)
— Visi tavi draugi ir veci draugi, vai ne tā? — viņš pajautāja, un tas jau bija sitiens zem jostasvietas, jo es pazinu Fila sen viņsaulē aizgājušos vecākus un biju reiz aizvedis viņus ekskursijā uz Erchtiona dienvidu pusi, lai parādītu Jaunavu portālu un pievērstu uzmanību tam, ko lords Elgins bija izdarījis ar pārējām tā daļām, un visu laiku nesis uz pleciem viņu spožacaino atvasi un stāstījis bērnam pasakas, kas bija senas jau tad, kad šīs celtnes vēl tika būvētas.
— Un man ir nepieciešama tava palīdzība, — es piebildu, nelikdamies ne zinis par izsmieklu un uzmanīgi spraukdamies cauri maigo, asmēlīgo sieviešu aplim. — Man paies visa nakts, lai šķērsotu šo zāli līdz tai vietai, kur Sends rīko karalisku pieņemšanu vegietim, — lūdzu piedošanu, jaunkundz, — bet man nav tik daudz laika. — Atvainojiet, kundze! — Tāpēc es gribu, lai tu man izpalīdzi kā sarunu traucētājs.
— Jūs esat Nomikoss! — izdvesa kāda mīlīga izskata mazulīte, blenzdama uz manu vaigu. — Es vienmēr esmu vēlējusies…
Es sagrābu viņas plaukstu, piespiedu to sev pie lūpām, ievēroju viņas pirkstā košsārti kvēlojam Kamilu gredzenu un teicu: — Bet liktenis nav labvēlīgs, vai ne? — Un devos tālāk.
— Nu, kā būs? — es jautāju Greberam. — Aizved mani no šejienes līdz turienei pēc iespējas īsākā laikā! Liec lietā savas galminieka manieres, un lai tavus runas plūdus neviens neuzdrīkstētos pārtraukt! Sarunāts? Nu skrienam!