Viņš strupi pamāja ar galvu.
— Lūdzu piedošanu, manas dāmas! Drīz būšu atpakaļ.
Mēs devāmies pāri zālei caur pļāpājošu cilvēku puduriem. Augstu virs galvām līdzīgi šķautnainiem ledus pavadoņiem lēnām griezās un slīdēja lustras. Telinstra bija saprātīga Eola kokle, kas sēja gaisā dziesmas lauskas — krāsaina stikla gabaliņus. Visapkārt līdzīgi Džordža Emeta kukaiņiem dūca un klīda cilvēki; mēs izvairījāmies no viņu spietiem, nepārtraukti virzoties uz priekšu un tēlojot aizrautīgu sarunu. Mēs neuzkāpām nevienam, kurš izšķīstu.
Nakts bija silta. Vairums vīriešu valkāja vieglus melnus formastērpus, ko tamlīdzīgos apstākļos reglaments liek paciest visiem Ministrijas darbiniekiem. Kuri tādus nevalkāja, tie nebija darbinieki.
Par spīti savam vieglumam, šie melnie formastērpi bija neērti; sānos tie meta krunkas, taču priekšpuse palika līdzena, tur augstu virs kreisās krūts greznojās zaļzilpelēkbaltais Zemes ģerbonis apmēram trīs collu diametrā; zemāk nēsāja nodaļu simbolus, tad nāca dienesta pakāpes zīmotnes; labo pusi izraibināja godazīmes — visvisādi spoži grabuļi, kādus vien var nosapņot, lai iedvestu cieņu sev un citiem — tas viss nāca no bagātu iztēli apveltītās Apbalvojumu, pagodinājumu, zīmotņu un heraldikas ministrijas (īsāk APZH — tās pirmais direktors ļoti augstu vērtēja savu posteni). Apkakle jau pēc pirmajām desmit minūtēm pārvērtās par garoti [4] , vismaz manējā noteikti.
Dāmas valkāja vai arī nevalkāja, pēc saviem ieskatiem, košus vai arī pastcļkrāsas tērpus (protams, darbinieces bija glīti iesaiņotas īssvārku formastērpos, bet jau ar ciešamām apkaklēm; tas ļāva diezgan viegli atšķirt uzraudzes no uzraugāmajām).
— Dzirdēju, ka Dos Santoss ir šeit, — cs teicu.
— Tieši tā.
— Kāpēc?
— Ne es zinu, ne arī gribu to zināt.
— Kuš, kuš! Kas noticis ar tavu brīnišķīgo politisko apziņu? Literārās kritikas nodaļa kādreiz mēdza tevi par to slavēt.
— Manā vecumā sajust nāves smaku ar katru reizi kļūst nepanesamāk.
— Vai tad Dos Santoss smird?
— Arvien vairāk.
— Dzirdēju, ka viņš esot nolīdzis mūsu veco sabiedroto no Madagaskaras operācijas laikiem.
Fils piešķieba galvu un uzmeta man zobgalīgu skatienu.
— Tu ļoti ātri visu uzzini. Kā tad, tu taču esi Elenas draugs. Jā, Hasans ir šeit. Augšā kopā ar Donu.
— Diez kura karmas nastu viņš gatavojas atvieglot?
— Kā jau teicu — ne zinu, ne arī gribu to zināt.
— Pat negibi minēt?
— Ne sevišķi.
Mežs ap mums kļuva retāks, un cs apstājos, lai pakamptu glāzi ruma ar toniku no automātiskās dzērienu kastes; tā visu laiku sekoja, šūpodamās mums virs galvām, līdz es vairs nevarēju paciest šīs nabadzītes mokas un nospiedu pogu, kas karājās vadā tās aizmugurē.
Tai bridi kaste smaidā pavēra durtiņas un atklāja apsarmojušo iekšpusi.
— Prieks, kur rodies! Vai nopirkt tev kādu dzērienu, Fil?
— Es domāju, ka tev jāsteidzas.
— Jāsteidzas, taču es gribētu drusciņ pārdomāt radušos stāvokli.
— Ļoti labi. Es iedzeršu simikolu.
Es pašķielēju uz viņu un sniedzu glāzi. Kad Fils aizgriezās, ar acīm sekoju viņa skatienam — viņš raudzījās uz krēsliem, kas bija novietoti telpas ziemeļaustrumu stūrī alkovā, ko no divām pusēm veidoja sienas, bet no trešās — telinstras korpuss. Pie telinstras sēdēja veca kundze sapņainām acīm. Zemes direktors Lorels Sends smēķēja pīpi.
Šī pīpe ir viena no visinteresantākajām Lorela personības šķautnēm. Tā ir īsta jūrasputu pīpe, kādu pasaulē vairs nav daudz. Ja runājam par pārējām šķautnēm, viņš darbojas ka datora pretstats: viņam ceļ priekšā rūpīgi izmeklētus faktus, skaitļus un statistiku, un viņš pārvērš to visu nesakarīgās muļķībās. Tumšas, vērīgas acis un lēna, dārdoša runa, kamēr tu atrodies šo acu krustugunīs; žestikulē reti, bet dara to nesteidzīgi, it kā ar izstieptu labo roku zāģētu gaisu vai ar pīpes kātu bikstītu iedomātu daiļavu; tumši mati, tikai deniņos sirmi; augsti vaigukauli, sporta uzvalks pieskaņots sejaskrāsai (viņš neatlaidīgi izvairās nēsāt melno formastērpu); nepārtraukti cenšas izbīdīt apakšžokli kādu collu vairāk uz priekšu un uz augšu, nekā tas šķistu dabiski. Sendu šajā amatā nozīmējusi uz Teileras izveidotā Zemes valdība, un pret savu darbu viņš izturas ar vislielāko nopietnību, turklāt ik pa laikam apliecina savu apzinīgumu ar kuņģa čūlas lēkmēm. Viņš nav visgudrākais cilvēks uz Zemes. Viņš ir mans šefs. Viņš ir arī viens no vislabākajiem draugiem, kādi man jebkad bijuši.
Blakus Sendam sēdēja Korts Mištigo. Es gandrīz varēju sajust, kā Fils viņu ienīst — no sešpirkstaino pēdu bāli zilajām apakšām līdz pat sārti krāsotajai matu svītrai, kas stiepās no vieniem deniņiem līdz otriem un norādīja uz piederību pie augstākās kastas. Ienīda nevis tāpēc, ka viņš bija vegietis, bet galvenokārt tāpēc — un es par to nešaubījos —, ka viņš bija vienīgais šeit uz Zemes sastopamais Tatrama Ištigo radinieks — mazdēls, — tā Ištigo mazdēls, kurš iesāka pierādīt, ka tālaika izcilākais angļu valodā rakstošais prozaiķis un dzejnieks esot vegietis. Vecais džentlmenis vēl arvien tā apgalvo, un es neticu, ka Fils jebkad viņam to piedos.
Ar zilās acs kaktiņu es ieraudzīju, ka Elena kāpj augšup pa lielajām, bagātīgi izrotātajām kāpnēm zāles viņā pusē. Ar otru acs kaktiņu pamanīju Lorelu skatāmies uz mani.
— Esmu ievērots, un nu man jāiet atdot gods Viljamam Sībrukam no Teileras. Nāksi līdzi?
— Nu… Nu labi, ciešanas apskaidro dvēseli, — Fils teica.
Mēs devāmies uz alkovu un apstājāmies divu krēslu priekšā starp mūziku un troksni, pie divu pasauļu varenajiem. Lorels lēnām piecēlās un paspieda mums roku. Mištigo piecēlās vēl lēnāk un nepaspieda mums roku; viņš vērīgi aplūkoja mūs ar dzintarkrāsas acīm, un iepazīstināšanas laikā viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Vegieša brīvi krītošo oranžo kreklu visu laiku plandīja nepārtrauktā izelpa, ko pa krūšu kurvja apakšā esošajām nāsīm izpūta viņa daudzkambaru plaušas. Viņš viegli pamāja ar galvu, atkārtodams manu vārdu. Tad pievērsās Filam ar kaut ko līdzīgu smaidam.
— Vai jūs negribētu, lai es pārtulkoju jūsu lugu? — vegietis jautāja; viņa balss noskanēja kā apklustošs kamertonis.
Fils apcirtās uz papēža un aizgāja.
Tajā brīdī es nodomāju, ka vegietim palicis slikti, līdz atcerējos, ka zilādaino smiekli atgādina āža elsas. Es cenšos izvairīties no vcgicšiem, tāpēc neapmeklēju kūrortus.
— Sēdieties! — teica Lorels, un, lai slēptu samulsumu, sāka darboties ar pīpi.
Es pavilku krēslu un noliku to viņiem pretī.
— Labs ir.
— Korts iecerējis uzrakstīt grāmatu, — Lorels sacīja.
— Jūs jau to teicāt.
— Par Zemi.
Es pamāju ar galvu.
— Viņš izteica vēlēšanos, lai jūs būtu viņa pavadonis, apceļojot dažas Senās vietas.
— Jūtos pagodināts, — es strupi atbildēju. — Un arī pārsteigts par to, kādēļ viņš izvēlējies tieši mani.
— Un vēl daudz vairāk jūs gribētu zināt to, kāda ir viņa rīcībā esošā informācija par jums, vai ne? — vegietis piebilda.
— Protams, daudz vairāk, — es piekritu.
— Es pajautāju mašīnai.
— Jauki. Nu es zinu.
Atgāžos krēslā un iztukšoju glāzi.
— Sākumā, kad pirmo reizi iedomājos par šo grāmatu, cs pārbaudīju Zemes iedzīvotāju reģistru, bet tikai tāpēc, lai iegūtu vispārīgas ziņas par šejienes iedzīvotājiem; tad, kad atradu ko interesantāku, sāku meklēt Zemes ministrijas personāla datu bankā.