— Hmm… — es norūcu.
— Un mani daudz vairāk iespaidoja tas, kā par jums tur nav, nevis tas, kas ir.
Es paraustīju plecus.
— Jūsu karjerā ir daudz balto plankumu. Pat tagad neviens īsti nezina, ko jūs darāt brīvajā laikā. Starp citu, kad jūs esat dzimis?
— Nezinu. Tas notika nelielā Grieķijas ciematiņā, un togad tur nebija kalendāru. Man sacīja, ka esmu dzimis Ziemassvētkos.
— Pēc personāla uzskaites kartes datiem jums ir septiņdesmit septiņi gadi. Pēc reģistra — vai nu simt vienpadsmit vai arī simt trīsdesmit.
— Es samelojos par savu vecumu, lai dabūtu darbu. Tolaik valdīja depresija.
— Tāpēc es sastādīju Nomikosa profilu — tas ir diezgan īpatnējs —, un liku reģistram atrast fiziskās līdzības visās tā datu bankās, pat slēgtajās.
— Daži vāc vecas monētas, citi būvē raķešu modeļus…
— Es atklāju, ka jūs varētu būt trīs, četri vai pat pieci citi cilvēki, visi grieķi, un viens no viņiem patiešām apbrīnojams. Taču viens no vecākajiem, Konstantīns Koroness, ir dzimis pirms divsimt trīsdesmit četriem gadiem. Ziemassvētkos. Viena acs zila, otra brūna. Kropla labā kāja. Tāds pats garums, tādi paši Bertiljona izmēri.
— Un tādi paši pirkstu nospiedumi? Tādi paši acs tīkleņu raksti?
— Daudzās no vecā reģistra kartītēm šie dati nebija iekļauti. Varbūt tajā laikā strādāja nolaidīgāk? Nezinu. Iespējams, daudz paviršāk izturējās pret tiem, kuriem bija pieejama cilvēku kartotēka.
— Jūs, protams, zināt, ka pašlaik uz Zemes mīt vairāk nekā četri miljoni cilvēku. Es droši varu apgalvot, ka, pārmeklējot pēdējos trīs vai četrus gadsimtus, jūs šādā veidā varētu atrast dvīņus vai pat trīņus. Un tad?
— Tas padara jūs mazliet noslēpumaināku, tas arī viss, — līdzīgu Zemes garam; jūs esat tikpat dīvaini izkropļots kā šī planēta. Bez šaubām, es nekad nesasniegšu jūsu vecumu, lai kāds tas arī būtu, bet mani interesē tā uztveres pakāpe, kādu cilvēks var sev attīstīt, ja viņam dots tik daudz laika, — it sevišķi ņemot vērā, ka jūs esat savas pasaules vēstures un mākslas lielisks pazinējs. Un tieši tāpēc es lūdzu sev par pavadoni jūs, — viņš nobeidza.
— Tagad, kad esat mani saticis, iznīcinājis un tā tālāk, vai es varu atgriezties mājās?
— Konrād! — Pīpe man uzbruka.
— Nē, mister Nomikos, pastāv vēl arī praktiskas dabas apsvērumi. Šī pasaule ir pilna briesmu, bet jums ir augsts izdzīvošanas potenciāls. Es gribu izdzīvot, tāpēc arī gribu, lai jūs dotos man līdzi.
— Nu, tik tālu viss būtu skaidrs. Un tālāk?
Viņš klusi iesmējās.
— Cik noprotu, es jums nepatīku.
— No kurienes jums radušās tādas domas? Jūs tikai apvainojāt manu draugu, uzdevāt man nekaunīgus jautājumus, savas iegribas dčļ spiežat mani jums kalpot…
—… ekspluatēju jūsu līdzcilvēkus, pārvēršu jūsu pasauli par priekanamu un norādu uz visas cilvēces pilnīgo provinciālismu salīdzinājumā ar miljoniem gadu senāku galaktisko kultūru.
— Es nerunāju par pretrunām dažādu planētu iedzīvotāju starpā. Es runāju par sevi. Un es atkārtoju — jūs apvainojāt manu draugu, uzdevāt man nekaunīgus jautājumus, iegribas dēļ piespiežat mani sev kalpot.
— Man par to visu!.. — (Āža šņaukāšanās.) — Tas ir apvainojums Homēra un Dantes gariem, ja tas vīrs dzied visas cilvēces vārdā.
— Šobrīd mums labāka nav.
— Tādā gadījumā vispār vajadzētu iztikt bešā!
— Tas neattaisno jūsu izturēšanos pret viņu.
— Es domāju, ka attaisno, citādi es tā neizturētos. Mirklīti, es uzdošu jums jautājumus, kādus vien gribēšu, bet jums ir tiesības atbildēt vai neatbildēt uz tiem — pēc paša ieskatiem, kā jau jūs to darījāt. Un, beidzot, neviens jums neko nespieda darīt. Jūs esat valsts ierēdnis. Jums ir dots uzdevums. Strīdieties ar savu Ministriju, nevis ar mani. Un, ja labi padomā, es šaubos, vai jums ir pietiekami daudz informācijas, lai tik brīvi lietotu vārdu «iegriba», kā jūs to darāt, — viņš nobeidza.
Pēc Lorcla sejas izteiksmes nopratu, ka viņa kuņģa čūla izsaka savu attieksmi. Es piebildu: — Ja gribat, sauciet savu rupjību par godīgu rīcību vai citas kultūras augli un attaisnojiet savu ietekmi ar visādiem sofismiem, un domājiet, ko vien vēlaties, — bet noteikti izsakiet dažnedažādus negodīgus spriedumus, lai es savukārt varu spriest par jums. Jūs uzvedaties kā karaļa varas pārstāvis britu kolonijās, — es teicu, uzsvērdams pēdējos vārdus, — un man tas nepatīk. Esmu izlasījis visas jūsu grāmatas. Esmu lasījis arī jūsu vectēva grāmatas, tādas kā «Zemes palaistuves žēlabas», — un jūs nekad nebūsiet tāds vīrs, kāds ir viņš. Viņam piemīt tas, ko sauc par līdzjūtību. Jums tādas nav. Viss, ko jūs jūtat pret veco Filu, divkārtīgi nāks jums atpakaļ manā grāmatā.
Par vectēvu sacītais bija trāpījis vārīgā vietā; vegietis sarāvās, kad mans zilais skatiens ietriecās viņā.
— Tāpēc iepūt man svārku ļipā! — es piebildu (varbūt ne gluži tā) vegiešu valodā.
Sends nemācēja šo valodu tik labi, lai varētu saprast manis teikto, bet tūliņ pat, aši palūkojies apkārt, lai pārliecinātos, vai kāds nedzird, samierinoši iedūcās:
— Konrād, uzvedies, lūdzu, tā, kā tavas nodaļas pārstāvim pieklājas! Srin Štigo, kā būtu, ja mēs turpinātu plānot ceļojuma maršrutu?
Mištigo atņirdza savu zilzaļo smaidu.
— Un izlīdzinātu mūsu pretrunas? — viņš pajautāja. — Labi! Pārcelsimies uz bibliotēku, tur ir klusāks un varēsim izmantot karšu ekrānu.
— Jauki.
Ceļoties kājās, es jutu nelielu atvieglojumu; zināju, ka tur ir Dos Santoss un viņš ienīst vegiešus, un, kur ir Dos Santoss, tur vienmēr ir Diāna, meitene ar sarkano parūku, un viņa ienīst visus pēc kārtas; zināju, ka augšā ir arī Džordžs Emcts un Elena, un Džordžs ir ļoti vēss attiecībās ar svešiniekiem (taisnību sakot, arī ar draugiem); vēlāk tur varētu ieklīst arī Fils un izgāzt savas dusmas; tad vēl būs Hasans — viņš daudz nerunā, tikai sēž un smēķē narkotikām piebāztu pīpi un izskatās gluži apdullis, un, ja kāds nostājas viņam tā tuvāk un ievelk pāris dziļāku elpas vilcienu, tad viņu vairs neuztrauc doma par to, kādas rupjības ir sarunātas vegietim vai jebkuram citam.
Biju cerējis, ka Hasans savu atmiņu būs apreibinājis ar dūmiem, vai arī plivināsies kaut kur septītajās debesīs.
Cerības izgaisa, tiklīdz mēs iegājām bibliotēkā. Viņš sēdēja un sūca limonādi.
Būdams astoņdesmit vai deviņdesmit gadus vecs, izskatīdamies pēc pusmūža vīra, viņš vēl bija saglabājis jaunības sparu. SprangaSemsera metodei bija trāpījies ļoti piemērots materiāls. Tā negadās bieži. Patiesībā gandrīz nekad. Dažus cilvēkus šī metode bez jebkāda acīm redzama iemesla noved anafilaktiskajā šokā, un pat adrenalīna injekcijas sirdī nespēj tos atgriezt normālā stāvoklī, citi, lielākā daļa, sastingst uz pieciem vai sešiem gadu desmitiem. Taču atsevišķi cilvēki, izgājuši šo atjaunošanas kursu, patiešām kļūst jaunāki, — apmēram viens no simt tūkstošiem.
Mani pārsteidza tas, ka likteņa lielajā šautuvē trāpīts tieši viņam — un vēl tādā veidā.
No Madagaskaras akcijas, kurai Radpols bija nolīdzis Hasanu, lai atriebtos tcileriešiem, bija pagājuši jau vairāk nekā piecdesmit gadi. Viņu algoja Atēnu lielais K (Dusi Dieva mierā!), kurš bija uzdevis viņam tikt galā ar Zemes valdības nekustamo īpašumu sabiedrību. Hasans to paveica. Turklāt loti labi. Ar nelielas ierīces palīdzību. Paukš!
Viņš, ko daži ilgdzīvotāji dēvē par Hasanu Asasīnu, ir pēdējais algotais slepkava uz zemeslodes.