Bez Fila, kura agrākā talanta dzirkstis klāja bieza pelnu kārta, Hasans bija viens no tiem nedaudzajiem, kas varēja atcerēties veco Karagiosi.
Tāpēc galvu augšā un sēnīti uz priekšu! Es centos aizmiglot viņa prātu ar savu pirmo skatienu. Vai nu iedarbojās kādi seni un noslēpumaini spēki, par ko gan es stipri šaubos, vai arī viņš bija vairāk apreibis, nekā es domāju — tā varēja būt —, vai arī bija aizmirsis manu seju, — arī tas bija iespējams, kaut gan ne visai ticams, — vai arī vadījās no profesionālās ētikas vai arī primitīvas dzīvnieciskas viltības. (Viņam piemita tās abas, tomēr dažādā mērā, ar uzsvaru uz dzīvniecisko viltību.) Kad mūs iepazīstināja, viņa sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Mans miesassargs Hasans, — teica Dos Santoss un veltīja man savu zibspuldzes smaidu, kad es spiedu roku, kas reiz, tēlaini izsakoties, bija tricinājusi pasauli.
Tā vēl joprojām bija ļoti spēcīga roka.
— Konrāds Nomikoss, — Hasans sacīja, piemiegdams acis, it kā lasītu šo vārdu no saraksta.
Visus pārējos šai telpā es pazinu, tāpēc steidzos pie krēsla, kas atradās vistālāk no Hasana, un drošības pēc gandrīz visu laiku turēju sejai priekšā glāzi.
Sarkanās Parūkas Diāna stāvēja turpat netālu. Viņa uzrunāja mani. Teica: — Labrīt, Nomikosa kungs!
Es sveicinādams pacēlu glāzi.
— Labvakar, Diāna!
Gara un slaida kā svece, tērpusies gandrīz tikai baltā, viņa stāvēja līdzās Dos Santosam. Zināju, ka viņa valkā parūku, jo reiz man gadījās redzēt, kā tā atslīdēja no pakauša, nedaudz atsegdama savādu, neglītu rētu. Es bieži domāju par šo rētu — dažreiz, kad, noenkurojis jahtu, lūkojos mākoņu spraugās redzamajos zvaigznāju fragmentos vai arī kad atraku sasistu statuju gabalus.
Tumši violetas lūpas — tās šķiet ietetovētas, jo nekad neesmu redzējis tās smaidām; žokļu muskuļi vienmēr saspringti, jo zobi pastāvīgi ir cieši sakosti; no nemitīgi sarauktās pieres starp acīm iezīmējies neliels, otrādi apgriezts «V»; zods vienmēr augstu pacelts — varbūt izaicinājumā? Runājot sev tik raksturīgajā skopajā, saraustītajā manierē, viņa tik tikko kustināja lūpas. Nekādi nespēju uzminēt viņas vecumu. Pāri trīsdesmit, tas arī viss.
Viņa un Dons veido interesantu pāri. Viņš ir tumšs, runīgs, vienmēr ar cigareti zobos, nespēj nosēdēt uz vietas vairāk par divām minūtēm. Viņa ir par piecām collām garāka un deg bez mirgošanas.
Es joprojām daudz ko par viņu nezinu. Šķiet, ka nekad ari neuzzināšu.
Kamēr Lorels Dos Santosu iepazīstināja ar Kortu, viņa pienāca un nostājās man blakām.
— Jūs… — Diāna teica.
— Es, — es sacīju.
— Vadīsiet maršrutu.
— Visiem viss zināms, tikai man ne, — es norūcu. — Vai jums nešķiet, ka vajadzētu mazdrusciņ padalīties savās zināšanās par šo tēmu?
— Nekādu zināšanu, nekāds tēmas, — viņa attrauca.
— Jūs runājat gluži kā Fils.
— Nemaz necenšos to darīt.
— Tomēr darāt. Kāpēc?
— Kas kāpēc?
— Kāpēc jūs? Dons? Šovakar? Šeit?
Diāna ar mēli pieskārās augšlūpai, tad cieši to saknieba, it kā mēģinādama no tās izspiest grcipfrūtu sulu vai aizturēt vārdus. Tad palūkojās uz Donu telpas otrā galā, bet viņš atradās pārāk tālu, lai būtu varējis ko dzirdēt, un pat skatījās uz citu pusi. Patlaban viņš no lielas krūzes lēja Mištigo glāzē īsto kokakolu. Pēc vegiešu domām, kolas formula bija lielākais šī gadsimta atklājums arheoloģijā. Tā tika nozaudēta Trīs Dienu laikā un atgūta tikai pirms nepilniem desmit gadiem. Ražoja dažnedažādas «simikolas», bet neviena tā neietekmēja vegiešu vielmaiņu kā kokakola. «Zemes otrais ieguldījums galaktikas kultūrā» — tā to bija nosaucis viens no mūslaiku vegiešu vēsturniekiem. Pirmais ieguldījums, protams, bija ļoti jauka, svaiga sociāla problēma, tieši tāda, kādu paaudzēm ilgi jau bija gaidījuši garlaicības māktie filozofi.
Diāna palūkojās atpakaļ.
— Es vēl nezinu, — viņa izmeta. — Pajautājiet Donam.
— Pajautāšu.
Es pajautāju. Protams, ne uzreiz. Un nejutos apbēdināts, jo tā kā tā ne uz ko necerēju.
Un, kamēr es cītīgi piepūlēju dzirdi, lai kaut ko saklausītu, pēkšņi notika redzes un iztēles pārklāšanās, ko reiz kāds psihiatrs man bija definējis kā pseidotclepātisku gribas īstenošanu. Tas notiek šādi. _ Es gribu uzzināt, kas notiek kādā vietā. Manā rīcībā ir gandrīz pietiekami informācijas, lai spētu to uzminēt. Tāpēc es to arī daru. Tikai tas notiek tā, it kā es visu redzētu un dzirdētu ar kāda sarunā iesaistīta cilvēka acīm un ausīm. Manuprāt, tā tomēr nav īsta telepātija, jo es dažreiz varu kļūdīties. Tomēr viss šķiet kā īstenībā.
Psihiatrs varēja izskaidrot, kā tas notiek, bet ne kāpēc tas notiek.
Tāpēc arī es stāvēju istabas vidū, skatījos uz Mištigo, biju Dos Santoss un sacīju:
—… došos līdzi, lai jūs apsargātu. Nevis kā Radpola sekretārs, bet kā vienkāršs pilsonis.
— Es neesmu lūdzis jūsu apsardzību, — vegietis atbildēja, — tomēr no sirds pateicos. Es pieņemšu šo piedāvājumu, lai jūs pasargātu mani no saviem biedriem, — to sacīdams, viņš pasmaidīja, — ja viņi censtos mani ceļojuma laikā nogalināt. Es gan par to stipri šaubos, tomēr būtu muļķis, ja atteiktos no Dos Santosa piedāvātā vairoga.
— Prātīgi darīts, — mēs teicām, viegli paklanīdamies.
— Protams, — Korts sacīja. — Tagad pastāstiet man, kas tā tāda. — Viņš ar galvas mājienu norādīja uz Elenu, kura tikko bija beigusi par kaut ko strīdēties ar Džordžu un nu dusmīga devās projām no viņa.
— Elena Emeta, Dabas aizsardzības nodaļas direktora Džordža Emeta sieva.
— Kāda ir viņas cena?
— Neesmu dzirdējis, ka viņai pēdējā laikā būtu noteikta cena.
— Bet kāda tā bija agrāk?
— Tādas vispār nav bijis.
— Visam uz Zemes ir sava cena.
— Tādā gadījumā man šķiet, ka jums pašam nāksies to noskaidrot.
— Es noskaidrošu, — viņš apgalvoja.
Zemes sievietes vegiešiem vienmēr ir šķitušas dīvaini pievilcīgas. Kāds vegietis reiz man stāstīja, ka viņas liekot justies kā zoofīlam. Tas ir visai interesanti, jo kāda jauka meitene Cote d'Or kūrortā reiz man ķiķinādama stāstīja, ka vegieši liekot viņai justies kā une zoophilistc. Manuprāt, vegieša nepārtrauktā izelpa kutina vai kā citādi kairina un pamodina abos zvēru.
— Starp citu, vai jūs esat pārstājis sist savu sievu? — mēs iejautājāmies.
— Kuru? — Mištigo vaicāja. Aptumsums — un es atkal sēdēju vecajā vietā.
— Ko tu teiksi par to? — Džordžs Emets jautāja.
Es pārsteigts lūkojos viņā. Pirms mirkļa te neviena nebija. Viņš bija negaidīti pienācis un apsēdies uz krēsla platā roku balsta.
— Sāc, lūdzu, no sākuma. Biju mazdrusciņ aizsnaudies.
— Es teicu, ka mēs notriecām vēl vienu spārnaino. Ko tu teiksi par to?
— Ir atskaņas, — es atbildēju. — Stāsti nu, kā mēs notriecām to spārnaino.
Taču viņš jau smējās. Džordžs pieder pie tiem cilvēkiem, kuri var smieties visnegaidltākajos brīžos. Viņš dienām ilgi var klīst apkārt saskābis, līdz kāds niecīgs iemesls liek viņam izplūst smieklos. Džordžs smejoties elso kā bērns, un šo iespaidu vēl pastiprina viņa sārtā, ļenganā miesa un paretie mati. Tāpēc es mierīgi gaidīju. Elena atkal uzbruka Lorelam, un Diāna bija aizgriezusies, lai papētītu plauktā novietotās grāmatas.
Beidzot viņš noslēpumaini pačukstēja: — Es esmu izveidojis jaunu slishi dzimti.