— Jā, tas patiešām ir liels panākums! — Tad es klusītēm pajautāju: — Kas ir slishi?
— Slishi ir Bekebā izplatīts kaitēklis, līdzīgs lielai ērcei, — viņš paskaidroja. Un lepni piebilda: — Manējie ir trīs astotdaļcollu garumā, dziļi iesūcas miesā un izdala ārkārtīgi indīgas vielas.
— Nāvējošas?
— Manējie — jā.
— Vai tu nevarētu man kādu aizdot?
— Kāpēc?
— Es gribu to aizmest kādam aiz apkakles. Ja tā labi padomā, vajadzētu vairākus desmitus. Man ir daudz draugu…
— Mani slishi cilvēkiem nav kaitīgi, tikai zirnekļsikspārņiem. Cilvēki tiem nepatīk. Drīzāk cilvēki noindēs manus slishi. — (Viņš izrunāja vārdus «mani slishi» kā gādīgs saimnieks.) — To pārnēsātāja vielmaiņai jābūt saistītai vairāk ar varu nekā ar dzelzi, un pie šīs kategorijas pieder arī zirnekļsikspārņi, — viņš paskaidroja. — Tieši tāpēc es gribu kopā ar jums doties šajā ceļojumā.
— Tu gribi, lai es tev sameklēju zirnekļsikspārni un turu to ciet, kamēr tu tam gāzīsi virsū savus slishi? Vai es pareizi tevi sapratu?
— Nu, es gribētu kādu pārīti paturēt sev — visi manējie pagājšmēnes nobeidzās —, bet esmu pārliecināts, ka slishi iedarbosies. Es gribētu iet vēl tālāk un izraisīt sērgu.
— Kādu sērgu?
— Kas iznīcinātu sikspārņus. Ja ir piemēroti apstākļi, slishi uz Zemes vairojas diezgan ātri, un, ja tos vēl izplatīs pareizajā gadalaikā, tie būs ārkārtīgi efektīvi. Es runāju tieši par pēdējo šīsvasaras zirnekļsikspārņu pārošanās laiku dienvidrietumos. Tā sāksies pēc sešām, astoņām nedēļām Kalifornijā, Senajā vietā, ko sauc par Kapistrāno, — tā gan vairs nav tik radioaktīva. Kā es noprotu, jūs apmēram tajā laikā turp ceļosiet. Kad zirnekļsikspārņi atgriezīsies
Kapistrāno, es gribu jau būt tur un sagaidīt tos ar saviem slishi. Es varētu pavadīt tur arī atvaļinājumu.
— Hm… Vai esi par to runājis ar Lorelu?
— Jā, un viņš uzskata to par lielisku ideju. Viņš vēlas mūs tur satikt un uzņemt dokumentālu filmu. Var gadīties, ka šī ir viena no pēdējām iespējām novērot, kā viņu milzīgie bari lidojumā aizsedz sauli, ligzdo māju drupās, aprij savvaļas cūkas un kaisa uz ceļiem savus zaļos ekskrementus — zini, tas ir diezgan burvīgs skats.
— Nu gluži kā pastardienas priekšvakarā! Kas notiks ar savvaļas cūkām, ja mēs iznīcināsim visus zirnekļsikspārņus?
— Ak, tās nedaudz savairosies. Taču es domāju, ka pumas neļaus tām savairoties kā trušiem Austrālijā. Lai nu kā, vieglāk taču paciest cūkas nekā zirnekļsikspārņus, vai ne?
— Neesmu sajūsmā ne par vieniem, ne par otriem, bet, ja tā padomā, cūkas tomēr šķiet labākas par zirnekļsikspārņiem. Labi, vari braukt mums līdzi.
— Paldies! — viņš tencināja. — Zināju, ka palīdzēsi.
— Nav par ko.
Tobrīd Lorels kā atvainodamies ieklepojās. Viņš stāvēja blakus lielajai pultij istabas vidū; tās priekšā lejup slīdēja plats caurspīdīgais reljefekrāns. No visām vietām redzamība bija vienlīdz laba. Viņš nospieda pogu pults sānos, un telpā iestājās puskrēsla.
— Nu, es jums parādīšu virkni karšu, ja varēšu dabūt šo sinhr… Tā. Te nu tā ir.
Uz ekrāna pasteļkrāsās iemirdzējās Āfrikas ziemeļu daļa un gandrīz visas Vidusjūras valstis.
— Vai šī bija tā, kuru jūs gribējāt redzēt pirmo? — Lorels jautāja Mištigo.
— Tā bija… lai nu paliek! — teica lielais vegietis, pārtraukdams savu pusčukstus sarunu ar Elenu, kuru bija iespiedis franču alkovā zem Voltēra krūšutēla.
Krēsla vēl vairāk sabiezēja, un Mištigo piegāja pie pults. Viņš palūkojās uz karti un tad uz visiem sēdošajiem.
— Es vēlos apmeklēt vietas, kurām šāda vai tāda iemesla dēļ ir svarīga loma jūsu planētas vēsturē, — viņš teica. — Gribētu sākt ar Ēģipti, Gieķiju un Romu. Tad es vēlētos uz īsu brīdi iegriezties Madridē, Parīzē un Londonā. — Reizē ar nosaukumiem mainījās arī kartes, tomēt ne tik ātri, lai paspētu līdzi viņa teiktajam. — Atpakaļceļā apskatīt Berlīni, nokļūt Briselē, pakavēties Sanktpēterburgā un Maskavā, tad pāri Atlantijas okeānam — un apstāties Bostonā, Ņujorkā, Vašingtonā, Čikāgā — (Lorelam no piepūles uz pieres jau parādījās sviedru lāsītes) — nolaisties Jukatanā, tad atpakaļ uz Kaliforniju.
— Tieši tādā secībā? — es pajautāju.
— Gandrīz, — viņš atbildēja.
— Kas tādā gadījumā vainas Indijai un Vidējiem vai Tālajiem Austrumiem? — ievaicājās kāda balss, no kuras es pazinu Filu. Viņš bija ienācis pēc gaismas nodzišanas.
— Nekas, izņemot dubļus, smiltis un karstumu. Un tiem nav nekāda sakara ar mana brauciena mērķi, — Mištigo sacīja.
— Un kāds tad ir jūsu brauciena mērķis?
— Stāsts.
— Kāds stāsts?
— Es jums atsūtīšu grāmatu ar autogrāfu.
— Pateicos!
— Ņemiet par labu!
— Kad jūs gribat doties ceļā? — es jautāju viņam.
— Parīt, — skanēja atbilde.
— Labi!
— Man jums ir sagatavotas šo vietu sīkākas kartes. Lorels saka, tās šopēcpusdien esot aizsūtītas uz jūsu kantori.
— Ļoti labi. Taču ir vēl kas, par ko jūs varētu nebūt lietas kursā. Visas jūsu līdz šim nosauktās vietas atrodas uz cietzemes. Mūsdienās dažu iemeslu dēļ Zemes kultūras centri atrodas galvenokārt uz salām. Trīs Dienu laikā kontinentiem krietni nolaida asinis, un vairums no minētajām vietām vēl joprojām ir radioaktīvas. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc tās uzskata par bīstamām…
— Man jūsu vēsture nav sveša un nav vajadzības klausīties par radiācijas briesmām, — vegietis mani pārtrauca. — Zinu arī par daudzajiem mutantiem, kas mājo Senajās vietās. Es par to domāju, nevis uztraucos.
Mākslīgajā puskrēslā cs paraustīju plecus.
— Kā gribat… Manis dēļ…
— Labi. — Viņš iedzēra vēl vienu kolas malku. — Lorel, lūdzu, iededziet gaismu!
— Tūlīt, Srin.
Telpa atkal kļuva gaiša.
Kad ekrāns nozuda griestos, Mištigo man pavaicāja: — Vai tā ir taisnība, ka jūs šeit Portā pazīstat vairākus mambos un houngans?
— Jā gan, — es pārsteigts atbildēju. — Kāpēc tas jūs interesē?
Viņš tuvojās manam krēslam.
— Man šķiet, ka vūdū jeb voudoun nav mainījies gadsimtiem ilgi, — viņš it kā starp citu ierunājās.
— Iespējams, — es piekritu. — Manis vēl nebija, kad viss tas sākās, tāpēc nevaru pateikt.
— Šķiet, ka tā dalībniekiem ne sevišķi patīk svešinieku klātbūtne…
— Tas tiesa. Tomēr, ja dosieties uz pareizo hounfor un neaizmirsīsiet paņemt līdzi dāvanas, viņi sarīkos jums krāšņu izrādi.
— Bet man ļoti gribētos redzēt īstu ceremoniju. Ja es tur ierastos kopā ar cilvēku, kas dalībniekiem nav svešs, varbūt tad es varētu redzēt, kā tas notiek īstenībā?
— Kāpēc jums tas būtu vajadzīgs? Slimīga interese par barbariskām paražām?
— Nē. Es pētu dažādas reliģijas.
Uzmanīgi palūkojos viņa sejā, bet tur nekas nebija izlasāms.
Bija pagājis jau krietns laika sprīdis, kopš es tur biju ciemojies kopā ar Mammu Žilī un Tēti Džo vai arī kādu citu, un hounfor nemaz nebija tik tālu, bet es nezināju, kā viņi izturēsies, ja man līdzi būs vegietis. Protams, viņi nekad necēla iebildumus, ja es atvedu kādu svešinieku.
— Nu… — es iesāku.
— Gribu tikai noskatīties, — viņš sacīja. — Es visu laiku turēšos malā. Viņi gandrīz nemanīs, ka es tur būšu.