Brīdi svārstījies, beidzot piekritu. Es ļoti labi pazinu Mammu Žilī, un nekas ļauns jau nevarēja notikt.
Tāpēc sacīju: — Labs ir. Es jūs turp aizvedīšu. Ja vēlaties, pat šovakar.
Viņš piekrita, pateicās un devās pēc vēl vienas kolas glāzes. Džordžs, kurš tā arī nebija piecēlies no mana krēsla roku balsta, pieliecās man klāt un izmeta, ka būtu ļoti interesanti uzšķērst kādu vcgieti. Es viņam piekritu.
Kad Mištigo atgriezās, viņam blakus nāca Dos Santoss.
— Tu it kā ņemot misteru Mištigo sev līdzi uz kādu pagānisku ceremoniju? — viņš jautāja, un viņa ieplestās nāsis raustījās.
— Ņemu gan, — es piekritu.
— Bez miesassarga viņš nekur neies.
Paraustīju plecus.
— Es pats varu tikt ar visu galā.
— Mēs ar Hasanu iesim jums līdzi.
Es jau pavēru muti, lai iebilstu, bet tad starp viņiem iespraucās Elena.
— Es arī gribu iet, — viņa sacīja. — Nekad neesmu redzējusi nevienu rituālu.
Man atlika tikai paraustīt plecus. Ja gāja Dos Santoss, tad gāja arī Diāna, un tas jau bija krietns pulciņš.
Par vienu vairāk vai mazāk — tas vairs neko neizšķīra. Gājiens bija izgāzies, pirms vēl bija sācies.
— Kādēļ gan ne? — es noteicu.
Hounfor atradās lejā, ostas rajonā, varbūt tāpēc, ka bija veltīts jūras dievam Ague Woyo. Tomēr drīzāk tāpēc, ka Mammas Žilī ļaudis vienmēr ir strādājuši ostZ.Ague Woyo nebija greizsirdīgs, tāpēc telpas sienas klāja daudzas citas ar fosfora krāsām zīmētas dievības. Tālāk iekšzemē ir citi, nesalīdzināmi krāšņāki hounfor, bet tie jau kalpo naudas pelnīšanai.
Ague lielā turbolaiva laistījās zilā, oranžā, zaļā, dzeltenā un melnā krāsā un izskatījās diezgan nepiemērota jūras braucieniem. Par visu pretējo sienu savas tumši sarkanās cilpu cilpas meta Damballa Wedo. Iepretī, drusciņ pa labi no durvīm, pa kurām bijām ienākuši — vienīgajām durvīm —, Tētis Džo ritmiski sita vairākas lielas rada bungas. Dažnedažādi kristiešu svētie ar neizdibināmu sejas izteiksmi lūkojās uz spožajām sirdīm, gaiļiem un kapsētu krustiem, karogiem, mačetēm un krustceļiem, kas klāja gandrīz visas apkārtējās sienas, — lūkojās, sastinguši ar Titāna amfotēriskajām krāsām gleznotā pēcviesuļa sirreālismā, un nevarēja pateikt, vai svētie tam visam piekrīt vai ne, — viņi tikai lūkojās lejup caur lētajiem gleznu rāmjiem kā caur logiem uz kādu pilnīgi svešu pasauli.
Nelielais altāris bija nokrauts ar grādīgu dzērienu pudelēm, ķirbjiem, svētajiem traukiem ar loa gariem, amuletiem, pīpēm, karogiem, nepazīstamu cilvēku hologrāfiskajiem attēliem, un starp visām šīm mantām stāvēja arī Tēta Legbas cigarešu paciņa.
Kad mūs kāds jauns huonsi, vārdā Luiss, ieveda iekšā, rituāls jau gāja pilnā sparā. Telpa bija apmēram astoņus metrus gara un piecus plata, ar baltiem griestiem un netīru grīdu. Dejotāji lepnā gaitā nesteidzīgi riņķoja ap centra stabu. Viņu tumšie ķermeņi spīdēja antīko petrolejas lampu blavajā gaismā. Mums ienākot, telpa bija stāvgrūdām pilna.
Mamma Žilī saņēma manu roku un pasmaidīja. Viņa aizveda mani pie altāra un teica: — Erzulī bija laba.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Tu viņai patīc, Nomikos. Tu dzīvo ilgi, daudz ceļo un atgriezies atpakaļ.
— Vienmēr, — es piebildu.
— Šie cilvēki?…
Viņa uzmeta savu tumšo acu zibsni maniem ceļabiedriem.
— Draugi. Viņi netraucēs…
Kad es to pateicu, viņa iesmējās. Es arī.
— Ja tu ļauj mums palikt, es parūpēšos, lai viņi nemaisītos pa kājām. Mēs stāvēsim ēnā pie sienas. Redzu, ka esat daudz dancojuši un dzēruši…
— Palieciet, — viņa teica. — Atnāc kādreiz pa dienu parunāties!
— Noteikti.
Tad Mamma Žilī devās prom, un dejotāji atbrīvoja viņai vietu aplī. Mana draudzene bija ražena auguma, kaut arī ar smalku balsi. Viņa kustējās ar īpatnu grāciju kā milzīga gumijas lelle, likdama soļus monotonās bungu dārdoņas ritmā. Pēc kāda laika šī skaņa piepildīja visu — manu galvu, zemi, gaisu; varbūt tāpat jutās pussagremotais Jona, klausoties vaļa sirdspukstos. Es vēroju dejotājus. Un arī tos, kuri vēroja dejotājus.
Lai panāktu vajadzīgo noskaņojumu, izdzēru veselu pinti ruma, bet nekā. Mištigo no līdzpaņemtās pudeles nepārtraukti sūca kolu. Neviens nebija ievērojis viņa zilo ādu, turklāt mēs tur ieradāmies diezgan vēlu, kad viss jau gāja pilnā sparā un paši dalībnieki bija krietnās burās.
Sarkanā Parūka stāvēja kaktā un izskatījās gan augstprātīga, gan nobijusies. Pie sāniem viņa turēja pudeli, bet tā tur arī palika. Mištigo pie sāniem turēja Elenu, un viņa tur arī palika. Dos Santoss stāvēja pie durvīm un vēroja visus pēc kārtas, pat mani. Labajā pusē, atslējies pret sienu, Hasans kūpināja garkātainu pīpi ar nelielu galviņu. Viņu, šķiet, nekas neuztrauca.
Mamma Žilī — manuprāt, tā bija viņa — sāka dziedāt. Citi piebalsoja:
Papa Legba, ouvri baye!
Papa Legba, Attibon Legba, ouvri baye pou pou passe!
Papa Legba…
Tā tas turpinājās bezgalīgi. Man uznāca snaudiens. Iedzēru rumu, taču slāpes nerimās, tāpēc dzēru vēl.
Nevaru īsti pateikt, cik ilgi bijām stāvējuši, kad tas sākās. Dejotāji skūpstīja stabu, dziedāja, grabināja ķirbjus un laistīja ūdeni, bet divi hounsi jau uzvedās kā apsēsti un kaut ko nesakarīgi murmināja; uz grīdas nokaisītais miltu raksts bija sajaukts, gaisā karājās dūmu mākoņi; es biju atslīdzis pret sienu un uz brīdi iesnaudies.
Skaņa nāca no pavisam citas puses.
Hasans kliedza.
No ilgā, griezīgā kliedziena es satrūcies liecos uz priekšu, bet, tā kā nebiju īsti skaidrā, zaudēju līdzsvaru un smagi atgāžos pret sienu.
Bungu rībieni turpinājās, neizlaižot ne sitienu. Tomēr daži dejotāji apstājās un skatījās šurp.
Hasans jau bija pieslējies kājās. Zobi atņirgti, acis cieši samiegtas un sviedru lāsēm klātā seja no milzu piepūles savilkta vienās krunkās.
Viņa bārda — sviedriem pacelts šķēps.
Viņa apmetnis, aizķēries aiz kāda dienas rotājuma, — vēzienam pacelti melni spārni.
Viņa rokas žņaudza iedomātu cilvēku.
No Hasana rīkles lauzās dzīvnieciskas skaņas. Dejotāju lēnās kustības nepārprotami bija arābu hipnotizējušas.
Viņš turpināja žņaugt iedomāto cilvēku.
Beidzot viņš klusu iesmējās un nolaida rokas.
Dos Santoss gandrīz acumirklī bija klāt un centās vest viņu pie sajēgas, bet viņi atradās katrs savā pasaulē.
Viens no dejotājiem sāka klusi kunkstēt. Viņam pievienojās vēl viens, tad pārējie.
Mamma Žilī pameta apli un nāca pie manis — un tieši tobrīd Hasans visu sāka no sākuma, šoreiz jau daudz izsmalcinātāk.
Bungas turpināja savu nemainīgo, pirmatnējo vēstījumu.
Tētis Džo pat nepacēla galvu.
— Slikta zīme, — Mamma Žilī sacīja. — Ko tu zini par šo vīru?
— Daudz, — es atbildēju, ar gribasspēku klīdinādams skurbuli.
— Anželsū, — viņa teica.
— Kas?
— Anželsū, — viņa atkārtoja. — Tas ir tumsas dievs, no kura jābaidās. Anželsū ir iemājojis tavā draugā.
— Paskaidro, lūdzu, sīkāk.
— Viņš reti nāk uz mūsu hounfor. Te viņu negrib. Tie, kuros viņš iemājo, kļūst par slepkavām.
— Man šķiet, ka Hasans izmēģināja jaunu tabakas maisījumu — kādu mutācijas skartu zāli vai ko tamlīdzīgu.
— Anželsū, — viņa teica vēlreiz. — Tavs draugs kļūs par slepkavu, jo tas ir nāves dievs un iemājo, kur vien tam labpatikas.,
— Mamma Žilī, Hasans jau ir slepkava. Ja tev būtu tik daudz košļeņu, cik cilvēku viņš ir nogalinājis, un tu tās visas gribētu sabāzt mutē, tad izskatītos kā kāmis. Viņš ir profesionāls slepkava — parasti gan tikai likuma ietvaros. Tā kā divkauju likums darbojas vienīgi cietzemē, tad viņš strādā galvenokārt tur. Baumo, ka viņš dažreiz izdarot kādu nelikumīgu slepkavību pats uz savu roku, bet tas nekad nav pierādīts. Tāpēc pasaki man — vai Anželsū ir netīšu vai tīšu slepkavu dievs? Starp šiem dieviem ir jābūt atšķirībai, vai ne?