— Tikai ne priekš Anželsū, — viņa atbildēja.
Pa to laiku Dos Santoss, lai izbeigtu šo traci, bija saķēris Hasana rokas. Viņš centās tās atraut vienu no otras, bet… pamēģiniet atliekt sava krātiņa režģus, un jūs redzēsiet, kā tas izskatās.
Reizē ar vairākiem citiem es piegāju pie arāba. Tas iedarbojās — Hasans beidzot pamanīja, ka viņa priekšā kāds stāv, un, atbrīvodamies no Dos Santosa tvēriena, nolaida rokas gar sāniem. Tad no apmetņa apakšas viņš izvilka dunci ar garu asmeni.
To, vai viņš šo ieroci patiešām būtu izmantojis pret Donu vai kādu citu, var tikai minēt, jo tajā brīdī Mištigo aizspieda savu kolas pudeli ar īkšķi un trieca ar to Hasanam pa galvu. Arābs gāzās uz priekšu, Dons viņu saķēra, es izlauzu viņam no plaukstas nazi, bet Mištigo pabeidza tukšot kolu.
— Interesants rituāls, — vegietis sacīja. — Nekad nebūtu domājis, ka šajā milzī mājo tik spēcīgas reliģiskās jūtas.
— Tas pierāda tikai to, ka daudz kas ir iespējams, vai ne?
— Jā. — Viņš pamāja skatītāju virzienā. — Vai viņi visi ir panteisti?
— Nē. Pirmatnējie animisti.
— Kāda tur atšķirība?
— Nu, tā pudele, ko jūs tikko kā beidzāt tukšot, tiks novietota uz altāra vai — viņu mēlē — pe, kā Anželsū trauks, jo tā ir nākusi tiešā mistiskā saskarsmē ar šo dievu. Tā to redz animisti. Turpretī panteists justos apjucis, redzot, ka nelūgti ciemiņi ierodas viņa rituālā un sarīko tādu traci. Panteists varētu iedegties kārē upurēt šos traucētājus jūras dievam Ague Woyo, līdzīgā veidā ceremoniāli iegāžot tiem pa galvu un pārmetot pāri doka malai. Tāpēc man nevajadzēs paskaidrot Mammai Žilī, ka visi šie cilvēki, kas stāv mums apkārt un nikni blenž šurp, ir īsti animisti. Atvainojiet, uz brītiņu jūs atstāšu.
Īstenībā tik traki jau nemaz nebija, gribēju viņu mazdrusciņ pabaidīt. Domāju, ka tas man izdevās.
Pēc tam kad biju atvainojies un novēlējis visiem labu nakti, pacēlu Hasanu. Viņš gulēja bezsamaņā, un es vienīgais varēju arābu panest.
Uz ielas, izņemot mūs, neviena nebija, bet Ague Woyo lielā turbolaiva jau šķēla viļņus kaut kur pasaules austrumu malā un piešļāca debesis ar savām košajām krāsām.
Dos Santoss, soļodams man blakus, sacīja: — Iespējams, ka tev bija taisnība. Varbūt mums nevajadzēja nākt līdzi.
Es pat nepūlējos viņam atbildēt, bet Elena, kas ar Mištigo gāja pa priekšu, apstājās, pagriezās pret mums un teica:
— Muļķības. Ja jūs nebūtu nācis, mēs nebūtu dzirdējuši šī klaidoņa dramatisko monologu. — Tikmēr es biju pienācis tuvāk, un viņas rokas pašāvās uz priekšu un sagrāba mani aiz kakla. Elena nespieda, tikai savieba seju šausminošā grimasē un atdarināja Hasanu: — Rrr, mmm — hā! Manī iemājojis Anželsū, un arī tu esi viņa apsēsts! — Tad viņa iesmējās.
— Atlaid kaklu, vai arī es tev uzsviedīšu šo arābu, — cs teicu, salīdzinādams Elenas oranžbrūnos matus ar oranžsārtajām debesīm viņai aiz muguras, un pasmaidīju. — Viņš ir ļoti smags, — es vēl piebildu.
Mirkli pirms mana kakla atlaišanas viņa sažņaudza pirkstus — drusciņ par stipru, lai to varētu nosaukt par rotaļu, — tad atgriezās pie Mištigo, un mēs gājām tālāk. Jā, sievietes nekad nesit man pļauku, jo es vienmēr pagriežu otru vaigu un viņas nobīstas no sēnītes; tā nu viņām neatliek nekas cits kā norīt dusmas.
— Šausmīgi interesanti, — sacīja Sarkanā Parūka. — Savāda sajūta. It kā man iekšā kāds dejotu kopā ar viņiem. Tiešām jocīga sajūta. Patiesībā man nepatīk dejot, it nemaz.
— Kas jums tas par akcentu? — es viņu pārtraucu. — Visu laiku mēģinu to noteikt.
— Nezinu, — viņa atbildēja. — Es esmu pa pusei īriete, pa pusei francūziete. Dzīvoju Hebridu salās — arī Austrālijā, Japānā — līdz deviņpadsmit gadu vecumam…
Tajā brīdī Hasans ievaidējās, sasprindzinājās — un es sajutu plecā ieduramies asu sāpi.
Pie sliekšņa nolaidu viņu zemē un pārmeklēju. Atradu divus metamos nažus, stilctu, ļoti skaistu gravitācijas dunci, garu medību dunci ar robotu neaso malu, žņaudzamās auklas un nelielu metāla kastīti ar dažādiem pulveriem un šķidrumu pudelītēm, kas mani neinteresēja. Man iepatikās gravitācijas duncis, un es to paņēmu sev. Tas bija ļoti glīts.
Nākamajā pēcpusdienā — var teikt, pat vakarā — es paķēru sev līdzi Filu, lai izmantotu viņu kā caurlaidi uz Dos Santosa apartamentiem viesnīcā Royal. Radpols vēl arvien izrāda Filam godu kā Atgriešanās kustības Tomam Peinam, kaut gan viņš savu nevainību šajā jautājumā sāka apliecināt jau pirms pusgadsimta, kad iekļuva misticisma un sava cienījamā stāvokļa valgos. Tomēr «Zemes aicinājums» varbūt ir pat labākais viņa darbs; viņš gatavoja arī uzmetumus rakstiem par Atgriešanos, kas palīdzēja sacelt traci, kādu es vēlējos. Tagad Fils visu noliedz, bet toreiz viņš bija nemiera cēlājs, un esmu pārliecināts, ka viņš vēl joprojām cītīgi vāc visus šī trača izraisītos drūmos skatienus un cildinošos izteicienus, šad un tad tos pārcilā, notrauc putekļus un uzlūko ar kaut ko līdzīgu baudai.
Es izdomāju vēl otru iemeslu: gribu apciemot Hasanu, lai redzētu, kā viņš jūtas pēc briesmīgā sitiena. Patiesībā gribēju parunāties ar viņu un uzzināt, ko viņš varētu pastāstīt (ja vispār stāstīs) par savu pēdējo uzdevumu.
Tā mēs ar Filu iegājām viesnīcā. Tā atradās netālu no Ministrijas. Apmēram septiņas minūtes lēnā gaitā.
— Vai manu elēģiju vēl neesi pabeidzis? — es jautāju.
— Joprojām strādāju pie tās.
— Tu to atkārto jau divdesmit gadus. Vai tu negribētu pasteigties, lai es beidzot varētu to izlasīt?
— Varu nolasīt tev savas pēdējās elēģijas… Lorelam, Džordžam un pat Dos Santosam. Krājumā ir daudzas bez veltījuma — mazāk ievērojamiem vīriem —, atliek tikai ierakstīt vārdu. Taču tavējā man sagādā grūtības.
— Kā tā?
— Man tā nepārtraukti jāpārraksta. Tu tik dzīvo vienos priekos un veic vienu varoņdarbu pēc otra.
— Tev tas nepatīk?
— Lielākai daļai cilvēku piemīt tik daudz pieklājības, lai pusgadsimtu strādātu un tad rimtos. Viņu elēģijas nesagādā man nekādas grūtības. Pilnas atvilktnes ar tām. Diemžēl šķiet, ka tavējo nāksies rakstīt pēdējā mirklī un beigas diez ko nesaskanēs ar sākumu. Tāds darbs man nepatīk. Es labāk daudzus gadus bez steigas visu pārdomāju un rūpīgi izvērtēju cilvēka dzīvi. Tādi kā tu, kas dzīvo saules mūžu, mani uztrauc. Liekas, ka tu spied mani sacerēt eposu, bet šādam darbam es esmu par vecu. Atmiņa sāk klibot.
— Manuprāt, tas ir netaisni, — es sacīju. — Citi sev veltītās elēģijas paspēj izlasīt paši, tad uzraksti par mani kaut pāris humoristisku dzejoļu!
— Nu, man ir tāda sajūta, ka uz tavējo arī pārāk ilgi nebūs jāgaida, — viņš sacīja. — Pacentīšos tev laikus nosūtīt kopiju.
— Tu re! No kurienes tev šī sajūta?
— Kurš gan spēj noteikt iedvesmas avotu?
— Tu man pasaki!
— Tā radās meditācijas laikā. Es tobrīd strādāju pie elēģijas vegietim — protams, tikai vingrinājuma pēc — un pieķēru sevi pie domas: «Drīz es pabeigšu arī grieķim veltīto.» — Pēc brīža viņš turpināja: — Iedomājies tādu skatu, it kā tu būtu divi cilvēki uzreiz, viens garāks par otru.