— To varētu izdarīt diezgan viegli, ja es nostātos spoguļa priekšā un mīņātos no vienas kājas uz otru. Viena kāja man ir īsāka. Tā ka es varu to iedomāties. Kas tālāk?
— Nekas. Tu visu uztver pārāk nenopietni.
— Tā ir kultūras tradīcija, kas vienmēr ir bijusi mana vājība. Līdzīgi kā ar mezgliem un zirgiem — Gordija, Trojas. Tu jau zini. Mēs esam nelietīgi radījumi.
Nākošos desmit soļus viņš klusēja.
— Tātad spalvas vai svins? — es iejautājos.
— Ko, lūdzu?
— Tā ir kalikanzarosu mīkla. Izvēlies vienu no tiem!
— Spalvas?
— Neuzminēji.
— Un ja es būtu pateicis «svins»?
— Nē. Tu vari minēt tikai vienu reizi. Pareizā atbilde ir tā, kuru izvēlas kalikanzaross. Tu zaudēji.
— Tas izklausās diezgan patvaļīgi.
— Tādi jau nu kalikanzarosi ir. Tā drīzāk ir grieķu, nevis austrumu viltība. Un ne pārāk sarežģīta. Tāpēc ka dzīvība bieži vien ir atkarīga no atbildes, un kalikanzarosi paši grib uzvarēt.
— Kāpēc tā?
— To tu pajautā nākamajam kalikanzarosam, kuru satiksi, ja vien tev būs tāda iespēja. Viņi parasti ir visai negodīgi radījumi.
Mēs sasniedzām vajadzīgo ielu un sākām iet pa to.
— Kāpēc tu atkal interesējies par Radpolu? — viņš jauīaja. — Pagājis taču tik ilgs laiks, kopš tu to atstāji.
— Es atstāju to īstajā brīdi, un vienīgais, par ko es interesējos, — vai tas atkal sāk darboties kā agrāk. Hasanam ir pilns ar trumpjiem, tāpēc ka viņš vienmēr dala, un es gribu zināt, kas viņam ir rokās.
— Tevi uztrauc tas, ka tu esi atklāts?
— Nē, tas var sagādāt tikai liekas raizes, bet diez vai traucēs man rīkoties.
Royal izauga mūsu priekšā, un mēs tajā iegājām. Devāmies tieši uz apartamentiem. Ejot pa grezno gaiteni, Fils sapratnes uzplūdos piezīmēja: — Es atkal būšu tikai sarunu traucētājs.
— Tā varētu teikt.
— Labi. Dodu viens pret desmit, ka tu neko neuzzināsi.
— Es nederēšu. Droši vien tev taisnība.
Es pieklauvēju pie melnkoka durvīm.
— Sveiki visapkārt! — es teicu, kad tās atvērās.
— Nāciet, nāciet iekšā!
Un mēs sākām.
Pagāja zināms laiks, līdz es novirzīju sarunu uz beduīna nožēlojamo stāvokli, jo tur bija arī Sarkanā Parūka, kas mulsināja mani ar savu klātbūtni un ar to, ka mulsināja mani.
— Labrīt! — viņa sveicināja.
— Labvakar! — es atbildēju.
— Kas jauns mākslā?
— Nekas.
— Un pieminekļos?
— Nekas.
— Un arhīvos?
— Nekas.
— Ir nu gan jums interesants darbs!
— Daži informācijas dienesta romantiķi ir to pārmēru izreklamējuši un saslavējuši. Patiesībā mūsu vienīgais darbs ir atrast, atjaunot un saglabāt tos rakstiskos pieminekļus un mākslas darbus, ko cilvēce izkaisījusi pa visu zemeslodi.
— Kaut kas līdzīgs kultūras atkritumu savācējiem?
— Hm, jā! Manuprāt, pareizi teikts.
— Nu, un kāpēc?
— Kas kāpēc?
— Kāpēc jūs to darāt?
— Kādam tas ir jādara, jo tie ir kultūras atkritumi. Tāpēc arī ir vērts tos savākt. Uz Zemes nav labāka kultūras atkritumu pazinēja par mani.
— Jūs esat entuziasts un vēl pieticīgs. Arī tas ir labi.
— Kad pieteicos šajā darbā, pretendentu nebija visai daudz, turklāt es zināju, kur šādu atkritumu vēl papilnam.
Viņa padeva man glāzi, pati iedzēra malciņu un vēl krietnu malku, tad jautāja: — Vai tie vēl joprojām pastāv?
— Kādi tie? — es nesapratu.
— Dievību apvienība. Senie dievi. Tādi kā Anželsū. Domāju, ka visi dievi Zemi jau sen pametuši.
— Nē, nav pametuši. Tas, ka vairums viņu līdzinās mums, vēl nenozīmē, ka viņi rīkojas kā mēs. Kas cilvēks devās prom, viņš nelikās par dieviem ne zinis, un tiem ir arī savs lepnums. Varbūt tiem arī vajadzēja palikt; eksistē tas, ko sauc par ananke-liktenis-nāve. Neviens nestāv tam pāri.
— Tāpat kā progresam?
— Jā. Runājot par progresu… Kā progresē Hasans? Pēdējā mūsu tikšanās reizē viņš atradās nulles punktā.
— Atkal kājās. Liels puns. Ciets pauris. Nekādas vainas.
— Kur viņš ir?
— Augšā zālē, pa kreisi. Spēļu istabā.
— Iešu viņu apraudzīt. Neapvainosieties?
— Nē, — viņa atteica un devās pie Dos Santosa, lai paklausītos, par ko viņš runā ar Filu. Fils, protams, par pienācēju tikai priecājās.
Kad gāju prom, neviens tam nepievērsa uzmanību.
Spēļu istaba atradās garā gaiteņa otrā galā. Tai tuvojoties es izdzirdu tan/d, kam sekoja klusums un vēl viens tanks.
Atvēru durvis un palūkojos iekšā. Hasans stāvēja ar muguru pret mani, bet, izdzirdis atveramies durvis, ātri pagriezās šurp. Viņš bija tērpies violetos rītasvārkos un labajā rokā turēja metienam paceltu nazi. Uz pakauša baltoja ar plāksteri pielīmēts liels marles tampons.
— Labvakar, Hasan!
Viņam blakus atradās paplāte ar nažiem, bet pie pretējās sienas karājās mērķis. Tanī rēgojās divi naži — viens tieši centrā, otrs sešas collas uz labo pusi.
— Labvakar! — viņš lēnām atņēma sveicienu. Tad, brītiņu
padomājis, vēl piebilda: — Kā klājas?
— Jauki. Es atnācu pavaicāt tev to pašu. Kā ar galvu?
— Stipri sāp, bet tas pāries.
Es aizvēru durvis.
— Vakar vakarā tev droši vien rādījās visādi murgi.
— Jā. Misters Dos Santoss saka, ka es esot cīnījies ar spokiem. Es neko neatceros.
— Tas, ko tu vakar smēķēji, noteikti nebija Cannabis sativa, kā to sauktu resnais dakteris Emets.
— Nē, Karagī. Es smēķēju kādu strige-fleur, kas ir sūkusi cilvēku asinis. Es atradu to netālu no Konstantinopoles Senās vietas un rūpīgi izkaltēju tās ziedus. Kāda vecene man teica, ka tā ļaušot man ielūkoties nākotnē. Tie bija meli.
— Un vampīra asinis kūda uz vardarbību? To zāli vajag rūpīgi izpētīt. Starp citu, tu mani tikko nosauci par Karagī. Es gribu, lai tu tā nedarītu. Mani sauc Nomikoss, Konrāds Nomikoss.
— Jā, Karagī. Biju pārsteigts, tevi ieraugot. Domāju, ka jau sen esi miris — toreiz, kad līcī avarēja tava turbolaiva.
— Karagī toreiz patiešām nomira. Tu taču nevienam neesi teicis, ka es esmu viņam līdzīgs, vai ne?
— Nē, es lieki nepļāpāju.
— Tas ir labs paradums.
Es šķērsoju istabu, izvēlējos nazi, pasvārstīju to rokā, metu un trāpīju apmēram desmit collas pa labi no centra.
— Vai tu jau sen strādā pie mistera Dos Santosa? — es viņam jautāju.
— Apmēram mēnesi, — Hasans atbildēja. • 1
Viņš svieda savējo. Tas trāpīja piecas collas lejpus centra.
— Tu esi viņa miesassargs, ko?
— Tā ir. Es apsargāju arī to zilo.
— Dos Santoss saka, ka baidoties par Mištigo dzīvību. Vai tam ir kāds pamats, vai arī viņš vienkārši nodrošinās pret tādu gadījumu?
— Var būt gan šā, gan tā. Es nezinu, Karagī. Viņš man maksā tikai par sargāšanu.
— Ja es tev maksātu vairāk, vai tu man pateiktu, kurš tev jānogalina?
— Man maksā tikai par sargāšanu, bet, ja arī tā nebūtu, es tev tikpat neteiktu.
— Es tā nedomāju. Ejam pēc nažiem!
Mēs piegājām pie pretējās sienas un izrāvām nažus no mērķa.
— Nu un ja izrādītos, ka tas esmu es — kas ir pilnīgi iespējams —, kāpēc visu nenokārtot tepat uz vietas? — es piedāvāju. — Mums