katram ir divi naži. Tas, kurš atstās šo istabu, teiks, ka otrs esot viņam uzbrucis un viņš tikai aizstāvējies. Liecinieku nav. Mēs abi vakar vakarā bijām vai nu pilnā, vai ne gluži pie pilna prāta.
— Nē, Karagī.
— Kas — nē? Nē, tas neesmu es, vai arī nē, tu to negribi darīt tādā veidā?
— Es varētu pateikt — nē, tas neesi tu. Taču tu nezinātu, vai es saku taisnību vai nesaku.
— Tas tiesa.
— Es varētu pateikt, ka negribu to darīt tādā veidā.
— Un vai tas ir tiesa?
— Es neteikšu. Bet, lai kaut cik tevi nomierinātu, teikšu tā: ja es gribētu tevi nogalināt, tad nekad nemēģinātu to izdarīt ar nazi, nedz arī boksējoties vai cīkstoties.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka pirms daudziem gadiem, kad biju vēl zēns, es strādāju Kerčas kūrortā, apkalpodams pie galda bagātos vegicšus. Tu mani tad vēl nepazini. Es tikai nesen biju ieradies no Pamira kalniem. Tu ar savu draugu dzejnieku atbrauci uz Kerču.
— Tagad cs atceros. Jā… Togad Filam nomira vecāki — viņi bija man labi draugi — un es gatavojos vest Filu uz universitāti. Taču kūrortā uzturējās vegietis, kurš bija aizvīlis Fila pirmo meiteni un paņēmis sev līdzi uz Kerču. Jā, publikas izklaidētājs, — esmu aizmirsis viņa vārdu.
— Viņu sauca Trilpai Ligo, viņš bija šadžadpa bokseris un izskatījās kā milzu kalns plaša līdzenuma malā — augsts, neizkustināms. Viņš boksējoties izmantoja vegiešu cesti — desmit ādas sloksnes ar uzasinātām kniedēm galos, kas trakā ātrumā griežas ap plaukstu.
— Jā, atceros.
— Tu nekad agrāk nebiji boksējies ar šadžadpa, un tomēr tu cīnījies ar viņu tās meitenes dēļ. Salasījās liels pūlis vegiešu un Zemes meiču, un, lai visu redzētu, es uzkāpu uz galda. Pēc brītiņa tava galva jau bija vienās asinīs. Viņš centās, lai tās tecētu tev acīs, un tu visu laiku kratīji galvu. Man toreiz bija trīspadsmit gadu, pats biju nogalinājis tikai trīs cilvēkus un domāju, ka tev būs jāmirst, jo tu viņam pat nebiji pieskāries. Pēkšņi tava labā rokā līdzīgi vaļā palaistam veserim šāvās pretī vegietim. Tu trāpīji pa dubultkaulu, kas zilajiem atrodas krūšu kurvja vidū — bet viņi ir daudz izturīgāki par mums —, un sašķaidīji to kaulu kā olas čaumalu. Esmu pārliecināts, ka es nekad tā nevarētu, un tieši tāpēc baidos no tavām rokām. Vēlāk uzzināju, ka tu ar kailām rokām esi pieveicis zirnekļsikspārņi. Nē, Karagī, es tevi nogalinātu no attāluma.
— Tas bija tik sen. Nebiju domājis, ka to kāds vēl atceras.
— Tu izcīnīji to meiteni.
— Jā. Es vairs neatceros viņas vārdu.
— Taču tu meiteni neatdevi dzejniekam. Tu viņu paturēji sev. Tāpēc arī laikam viņš ienīst tevi.
— Fils? To meiteni? Esmu aizmirsis pat, kā viņa izskatījās.
— Viņš to nav aizmirsis. Tieši tāpēc, manuprāt, viņš ienīst tevi. Es spēju saost naidu, izošņāt tā saknes. Tu atņēmi viņa pirmo meiteni. Es to redzēju.
— Viņa pati tā gribēja.
— Un vēl — viņš kļūst vecs, bet tu paliec jauns. Karagī, ir skumji, ja draugam ir iemesls ienīst draugu.
— Jā.
— Un es vēl neatbildu uz taviem jautājumiem.
— Iespējams, ka tevi nolīga, lai tu izrēķinātos ar vegieti.
— Iespējams.
— Kāpēc?
— Es teicu, tas ir iespējams, nevis ka tā ir.
— Tādā gadījumā es uzdošu tev vēl tikai vienu jautājumu, un tas būs viss. Kāds labums rastos no šī vegieša nāves? Viņa grāmata varētu izrādīties noderīga, lai uzlabotu vegiešu un cilvēku savstarpējās attiecības.
— Karagī, cs nezinu, kāds labums vai ļaunums no tās rastos. Labāk sviedīsim mērķī.
Mēs sviedām. Es izvēlējos attālumu, nostājos un ietriecu divus nažus tieši mērķa centrā. Tad Hasans ietrieca divus tiem blakus; pēdējais, trāpīdams mērķī, asi iedžinkstējās, noslīdēdams gar vienu no maniem nažiem.
— Klausies, Hasan! — es teicu, kad mēs atkal vācām kopā nažus. — Es esmu šī ceļojuma vadītājs un atbildu par tā dalībnieku drošību. Es sargāšu arī vegieti.
— Tas būs ļoti labi, Karagī. Aizsardzība viņam ir ļoti vajadzīga.
Saliku nažus atpakaļ uz paplātes un devos prom.
— Zini, mēs dodamies ceļā rīt deviņos no rīta. Ministrijas teritorijas pirmajā lidlaukā stāv skimeru konvojs.
— Skaidrs. Ar labu nakti, Karagī!
— Un sauc mani par Konrādu!
— Jā.
Viņš svārstīja rokā nazi, gatavs kuru katru mirkli to„triekt mērķī. Aizvēru durvis un devos pa gaiteni atpakaļ uz zāli. Ejot izdzirdu vēl vienu tanks — tas noskanēja daudz tuvāk nekā iepriekšējie un atbalsojās visos gaiteņa stūros.
Kamēr seši lielie skimeri šāvās pāri okeāniem uz Ēģipti, es vispirms domās pakavējos Kosā, tad pievērsos Kasandrai un beigās ar
zināmu piepūli atgriezu domas tagadnē, lai sūtītu tās uz priekšu, uz tuksnešiem, uz Nīlu pie mutantkrokodiliem un dažiem mirušajiem faraoniem, kuru mieru tobrīd traucēja mani vīri. «Nāve traucās vēja spārniem pie tā, kurš apgāna…» utt., — un tad es iedomājos par to cilvēces daļu, kas nepieklājīgi slēpjas Titāna stacijā, strādā Zemes Ministrijā, pazemo sevi uz Teileras un Bekebas, turpina eksistēt uz Marsa un knapinās uz Rilpas, Divbas, Litana un divdesmit citām pasaulēm Vegiešu Savienībā. Pēc tam es pievērsos vegiešiem.
Zilādaiņi ar jocīgajiem vārdiem un vaigu bedrītēm kā baku rētas bija paglābuši mūs no aukstuma un bada. Jā. Viņi augstu novērtēja to, ka mūsu kolonijas uz Marsa un Titāna pēc Trīs Dienu nelaimes gadījuma gandrīz veselu gadsimtu bija spējušas nodzīvot izolēti, līdz tika izveidots drošs starpzvaigžņu kuģis. Līdzīgi pogaļu vabolei (kā stāsta Fmets) mēs tikai meklējām sev jaunu māju, jo veco bijām izēduši tukšu. Vai vegieši ķērās pie insekticīdiem? Nē. Būdami daudz vecāka un gudrāka rase, viņi ļāva mums apmesties viņu pasaulēs, dzīvot un strādāt viņu cietzemes un jūras pilsētās. Jo pat tik attīstītai kultūrai, kāda ir vegiešiem, nepieciešams zināms īkšķainu roku darbaspēks. Neviena mašīna neaizstās labu mājkalpotāju, operatoru, zvejnieku, dārznieku, apakšzemes vai zemūdens darbu strādnieku vai citas rases publikas izklaidētāju. Pēc vispārēja atzinuma, cilvēku mājokļu klātbūtne pazemina vegiešu īpašumu vērtību, taču cilvēki paši atlīdzina šos zaudējumus, vēl vairāk paaugstinādami saimnieku labklājību.
Šī doma mani noveda atpakaļ uz Zemes. Vegieši nekad agrāk nav redzējuši tik pamatīgi izpostītu civilizāciju, tāpēc viņus mūsu planēta valdzina. Valdzina tik ļoti, ka viņi pacieš mūsu uz Teileras apmetušos valdību. Tik ļoti, ka pērk Zemes tūrisma biroja biļetes ceļojumiem pa kultūrvietu drupām. Pat tik ļoti, ka iegādājas šeit zemes gabalus un ierīko kūrortus. Planētai, ko pārvalda kā muzeju, piemīt sava veida valdzinājums. (Ko Džeimss Džoiss sacīja par Romu?) Lai nu kā, taču mirusī Zeme vēl arvien sagādā saviem dzīvajiem mazbērniem nelielus, tomēr jūtamus ienākumus katra vegiešu finansu gada beigās. Tāpēc arī pastāv Ministrija, Lorels, Džordžs, Fils un viss pārējais.
Daļēji pat es.
Dziļi lejā okeāns atgādināja zilpelēku paklāju, ko kāds rautin rāva no mūsu kājapakšas. To nomainīja tumšais kontinents. Mēs traucāmies pretī Jaunajai Kairai.
Skimeri nolaidās ārpus pilsētas. Skrejceļa tur nebija. Mēs vienkārši nosēdinājām visus sešus lidaparātus tukšā klajumā, ko izmantoja lidlauka vietā, un atstājām Džordžu par sargu.
Vecā Kaira vēl arvien ir radioaktīva, bet darījumu cilvēki dzīvo galvenokārt Jaunajā Kairā, tāpēc ceļojumam viss bija sagatavots. Mištigo ļoti vēlējās apskatīt Kaitbeja mošeju Mirušo pilsētā, kas Trīs