Dienu laikā nebija cietusi, tomēr viņš piekrita, ka mēs sēdīsimies skimerī un riņķosim virs tās, cik vien lēni un zemu iespējams, bet viņš fotografēs un novēros. Vēl viņš gribēja redzēt piramīdas, Luksoru, Kārnāku, kā arī Valdnieku un Valdnieču ielejas; tas arī viss.
Labi, ka mēs mošeju vērojām no augšas. Zem mums šaudījās tumši stāvi, apstādamies tikai tāpēc, lai mēģinātu trāpīt skimerim ar akmeni.
— Kas tie tādi? — Mištigo jautāja.
— Radioaktīvie, — cs paskaidroju. — Cilvēkam līdzīgi radījumi. Atšķiras no mums tikai ar garumu, formu un ļaunprātību.
Pēc tam kad viņš bija apskatījis visu, ko vēlējās, mēs atgriezāmies klajumā.
Vēlreiz nolaidušies žilbinošās saules gaismas pielietajā laukā, mēs izkāpām, aizslēdzām skimerus un gājām uz nometni, pusi ceļa pa smiltīm un otru pusi pa saārdītu ietvi — divi pagaidu ceļveži, es, Mištigo, Dos Santoss, Sarkanā Parūka, Elena un Hasans. Pēdējā mirklī Elena bija izlēmusi doties līdzi Džordžam. Ceļa abās pusēs stiepās augstu, mirdzošu cukurniedru lauki. Pēc brīža tie jau bija aiz muguras un mēs gājām gar zemām piepilsētas noliktavām. Ceļš kļuva platāks, šur un tur kāda vientuļa palma meta īsu ēnu. Divi bērni lielām, brūnām acīm nolūkojās mums pakaļ. Viņi uzraudzīja izģindušu seškājainu govi, kas grieza milzīgu sakieh ratu tieši tāpat, kā govis vienmēr bija griezušas sakieh ratus šajā apkārtnē, tikai aiz šī dzīvnieka palika vairāk pēdu.
Apvidus uzraugs Ramzess Smits sagaidīja mūs viesnīcā. Viņš bija liela auguma, skaisto, zeltaino seju klāja krunciņu tīmeklis, acīs jautās austrumniekiem tik raksturīgās skumjas, ko ātri vien kliedēja viņa biežie, klusie smiekli.
Gaidīdami Džordžu, mēs sēdējām viesnīcas galvenajā zālē un sūcām alu. Vietējie sargi bija aizsūtīti viņu nomainīt.
— Darbs iet no rokas, — Ramzess man teica.
— Lieliski, — es atbildēju, iepriecināts par to, ka neviens nepainteresējās, kas tas par darbu. Gribēju viņus pārsteigt.
— Kā klājas sievai un bērniem?
— Jauki! — viņš apgalvoja.
— Un pašam jaunākajam?
— Viņš izdzīvoja un ir pilnīgi normāls, — Ramzess lepni stāstīja. — Krietnu laiku pirms dzemdībām es sievu aizsūtīju uz Korsiku. Te ir viņa fotogrāfija.
Es izlikos to rūpīgi aplūkojam un atzinīgi noklakšķināju mēli. Tad sacīju: — Runājot par attēliem, vai jums filmēšanai nav nepieciešama vēl kāda tehnika?
— Nē, mēs esam bagātīgi apgadāti. Viss iet kā pa sviestu. Kad jūs gribat apskatīt mūsu darbu?
— Tiklīdz būsim paēduši.
— Jūs esat musulmanis? — pārtraukdams mūs, iejautājās Mištigo.
— Es piederu pie koptu ticības, — Ramzess atbildēja, un smaids viņa sejā nozuda.
— Patiešām? Tā ir monofizitiskā ķecerība, vai ne?
— Nē, mēs sevi par ķeceriem neuzskatām, — uzraugs sacīja.
Kad Mištigo iegrima strīdā par jocīgo (viņaprāt) kristiešu ķecerību katalogu, es sēdēju un domāju, vai grieķi bija rīkojušies pareizi, palaizdami no ķēdes loģiku, lai tā skrien šai nelaimīgajā pasaulē. Aiz dusmām par to, ka jāvada šis ceļojums, ierakstīju viņus visus maršruta dienasgrāmatā. Vēlāk Lorels man teica, ka tas esot lielisks, labi uzrakstīts dokuments. Tas tikai pierāda, cik riebīgi es jutos tajā brīdī. Ierakstīju tur pat to, kā sešpadsmitajā gadsimtā Budu nejauši bija kanonizējuši par svēto. Bet Mištigo tikai sēdēja un ņirgājās par mums, līdz beidzot es apjēdzu, ka man nāksies vai nu viņu nobeigt, vai arī mainīt sarunas tematu. Tā kā pats nebiju kristietis, viņa teoloģiskā maldu komēdija neaizsita man elpu. Tomēr mani uztrauca tas, ka citas rases pārstāvis bija tā pūlējies, lai parādītu, kādi mēs te esam muļķi.
Tagad visu vēlreiz pārdomājot, es saprotu, ka tā nebija taisnība. Panākumi, ko guva skatu filma, kuru es tajā laikā uzņēmu (tas bija «darbs», par ko runāja Ramzess), apstiprina manu jaunāko hipotēzi par vegiešiem: viņi paši sev bija līdz kaklam apnikuši un mēs šķitām tāds jaunums, ka viņi ar sajūsmu ķērās pie mūsu mūžsenajām, klasiskajām un arī pašreizējām problēmām. Viņi ielaidās plašos strīdos par to, kurš īstenībā ir sarakstījis Šekspīra lugas, vai Napoleons patiešām ir miris Svētās Helēnas salā, kuri no eiropiešiem pirmie spēruši kāju Ziemeļamerikas kontinentā un vai Čārlza Forta grāmatas liecina par to, ka Zemi ir apciemojuši viņiem nezināmas, augsti attīstītas civilizācijas pārstāvji, — un tā tālāk. Vegiešu augstākā sabiedrība burtiski slīkst mūsu viduslaiku teoloģiskajos strīdos. Jocīgi gan.
— Runājot par jūsu grāmatu, Srin Štigo… — es pārtraucu zilādaino.
Tas, ka lietoju viņa goda titulu, apturēja vegieša runas plūdus.
— Jā? — viņš atsaucās.
— Man ir radies tāds iespaids, ka jums vispār nav vēlēšanās par to runāt, — es teicu. — Es, protams, cienu šīs jūtas, bet tas nostāda mani kā maršruta vadītāju tādā kā divdomīgā stāvoklī. — Mēs abi sapratām, ka man to vajadzēja jautāt bez citu klātbūtnes, bet es jutos saīdzis un vēlējos, lai viņš to sajūt, kā arī gribēju novadīt sarunu citā gultnē. Tāpēc sacīju: — Mani interesē, vai tas būs tikai ceļojuma apraksts par vietām, ko mēs apmeklēsim, vai arī jūs gribētu, lai es jums norādu uz dažādām vietējām īpatnībām — teiksim, politiskajām un kultūras.
— Es esmu iecerējis uzrakstīt ceļojuma aprakstu, — viņš atbildēja, — bet pratīšu novērtēt arī jūsu komentārus. Starp citu, man šķiet, ka tieši tas jau ir jūsu pienākums. Lai gan esmu lietas kursā par Zemes tradīcijām un pašreizējo stāvokli, tomēr sīkāk par to interesēties nav iznācis laika.
Dos Santoss, kurš gaidīja maltīti un smēķēdams staigāja pa zāli, pēkšņi apstājās un jautāja: — Srin Štigo, kāda ir jūsu attieksme pret Atgriešanās kustību? Vai jūs atbalstāt mūsu mērķus? Vai arī uzskatāt, ka tas ir bezcerīgs pasākums?
— Jā, atbildot uz pēdējo jautājumu… — vegietis sacīja. — Es uzskatu — ja jau esi beigts, tad tavs vienīgais pienākums ir neapgrūtināt dzīvos. Es cienu jūsu mērķus, bet nesaskatu pat niecīgu cerību to īstenošanai. Kāpēc jūsu bijušajiem līdzpilsoņiem vajadzētu atsacīties no tā drošā stāvokļa, kādu viņi ieguvuši, lai atgrieztos šeit? Vairums no pašreizējās paaudzes nekad nav redzējuši Zemi — ja nu vienīgi filmās —, un jāatzīst, ka tur redzētais diez kā nevedina lidot šurp.
— Es tam nepiekrītu, un jūsu attieksme man šķiet drausmīgi augstprātīga, — atcirta Dos Santoss.
— Tā ir tāda, kādai tai jābūt, — teica Mištigo.
Džordžs un ēdiens ieradās gandrīz vienlaikus. Viesmīļi sāka klāt galdu.
— Es gribētu ēst pie atsevišķa galda, — Dos Santoss sacīja viesmīlim.
— Tu pats gribēji doties līdzi, — cs ieminējos.
Viņš pusceļā apstājās un zagšus paskatījās uz Sarkano Parūku, kas bija apsēdusies pa labi no manis. Man šķita, ka pamanīju, kā viņa vieglītēm pašūpo galvu vispirms pa kreisi, pēc tam pa labi.
Dos Santoss savieba sejā vārgu smaidu un nedaudz palocījās.
— Lūdzu piedošanu par savu latīņu temperamentu! — viņš atvainojās. — Diez vai vajadzēja cerēt, ka piecās minūtēs var kādu padarīt par Atgriešanās piekritēju, — un man vienmēr ir grūti tikt galā ar savām emocijām.
— Tas ir manāms.
— Man gribas ēst, — es sacīju.
Dons apsēdās mums pretī, blakus Džordžam.
— Re, kur sfinksa! — Sarkanā Parūka sacīja un pamāja uz ofortu pie tālākās sienas. — Tā, kuras runa mijas ar ilgiem klusuma brīžiem un reizēm kādu miklu. Veca kā laiks. Augsti godāta. Neapšaubāmi gadu tūkstošu sagrauzta. Tur muti un gaida. Ko gan? Kas to lai zina? Srin Štigo, vai jūsu mākslinieciskā gaume sliecas uz monolītām figūrām?