— Dažreiz, — viņš atbildēja no pretējās puses.
Dos Santoss pameta zibenīgu skatienu pār plecu, tad atkal uz Diānu. Viņš neko neteica.
Es lūdzu Sarkanajai Parūkai pasniegt man sāli, un viņa tā arī darīja. Ārkārtīgi gribējās izgāzt to viņai uz galvas, lai viņa sastingtu un cs varētu pēc sirds patikas viņu papētīt, bet tā vietā es sāli uzkaisīju kartupeļiem.
Patiešām — re, kur Sfinksa!
Saule augstu debesīs, ēnas īsas jo īsas, neciešams karstums — tā tas bija. Negribēju, lai kāds tuksneša džips vai skimeris sabojātu ainavu, tāpēc liku visiem iet kājām. Tas nebija pārāk tālu, un, lai panāktu vajadzīgo iespaidu, es vedu viņus pa īsāko apkārtceļu.
Viena jūdze locījās kā čūska, vairākas citas rāvās augšup, nākamās atkal lejup. Mēs pagājām garām vairākiem plašiem āboliņa laukiem, un es atņēmu Džordžam tauriņķeramo tīkliņu, lai nevajadzētu lieki aizkavēties.
Tā bija iešana pretēji laika ritumam — ar garām zibošiem putniem (karr! karr!) un kamieļu pāri, kas parādījās pret tālo horizontu ik reizi, kad mēs uzkāpām kādā nelielā pakalnā. (Kamieļu silueti šķita kā ar ogli iekrāsoti, bet ar to jau pietika. Kuram gan rūp to sejas izteiksme? Pat ne citiem kamieļiem — pat tiem ne. Riebīgi radījumi…) Pretim smagā gaitā nāca maza, melnīgsnēja sieviete ar slaidu krūzi uz galvas. Mištigo atzīmēja šo notikumu savā kabatas diktofonā. Es pamāju nācējai ar galvu un sveicināju. Sieviete sveicienu atņēma, bet ar galvu, protams, nemāja. Elena, jau caurcaurēm slapja, nepārtraukti apvēdināja sevi ar lielu, zaļu spalvu trijstūri; Sarkanā Parūka soļoja stalti izslējusies, uz virslūpas laistījās sviedru pērlītes, bet acis slēpās aiz saulesbriļļu stikliem, kas bija satumsuši piķa melnumā. Beidzot mēs sasniedzām mērķi. Uzkāpām pēdējā — nelielā, lēzenā pakalnā.
— Re! — teica Ramzess.
— Madre de Dios! — iesaucās Dos Santoss.
Hasans kaut ko norūca.
Sarkanā Parūka aši pagriezās pret mani, tad atkal novērsās. Brilles traucēja saskatīt viņas sejas izteiksmi. Elena turpināja apvēdināties.
— Ko viņi tur dara? — Mištigo iejautājās. Pirmo reizi es lasīju viņa sejā patiesu izbrīnu.
— Viņi jauc nost Lielo Heopsa piramīdu, — es paskaidroju.
Pēc kāda brīža Sarkanā Parūka beidzot vaicāja:
— Kādēļ?
— Nu, zināt, te apkārtnē trūkst celtniecības materiālu, bet Vecajā Kairā tas ir radioaktīvs, tāpēc viņi to iegūst, izjaucot šo tīrās ģeometrijas daļiņu.
— Viņi apgāna cilvēces zudušās varenības pieminekli! — Diāna iesaucās.
— Nekas nav lētāks par zudušu varenību, — es sacīju. — Mums jādomā par tagadni, un kādam tieši tagad ir vajadzīgi celtniecības materiāli.
— Cik ilgi tas jau notiek? — steidzīgi bērdams vārdus, jautāja Mištigo.
— Piramīdu mēs sākām izjaukt pirms trīs dienām, — Ramzess paskaidroja.
— Kas jums devis tiesības tā rīkoties?
— To atļāva Zemes Ministrijas Mākslas pieminekļu un arhīvu nodaļa.
Mištigo pagriezās pret mani, un viņa dzintarkrāsas acis dīvaini dzalkstīja.
— Jūs! — viņš iesaucās.
— Tas tiesa, es esmu pilnvarotais, — es piekritu.
— Kāpēc neviens neko nav dzirdējis par šo jūsu pasākumu?
— Tāpēc, ka tagad reti kāds vairs brauc šurp, — es paskaidroju. — Tas ir vēl viens iemesls, lai nojauktu šo piramīdu. Te reti vairs kāds iegriežas. Man ir pilnīgas tiesības dot šādu rīkojumu.
— Es atlidoju šurp no citas pasaules, lai to apskatītu!
— Tad dariet to labi žigli! — es viņam sacīju. — Tā drīz vien nozudīs.
Viņš aizgriezās un lūkojās uz piramīdu.
— Jums acīmredzot nav nekāda priekšstata par tās patieso vērtību. Vai arī, ja jums tāds ir…
— Varat nešaubīties — es skaidri zinu, ko tā ir vērta.
— Un tie nelaimīgie radījumi, ko jūs izdzenāt tur lejā… — jo ilgāk viņš skatījās, jo viņa balss pieņēmās spēkā, — zem šīs pretīgās saules svilinošajiem stariem, — viņi strādā visprimitīvākajos apstākļos! Vai jūs nekad neesat dzirdējuši par mehāniskajiem transporta līdzekļiem?
— Jā, protams. Tie ir ļoti dārgi.
— Un uzraugiem ir pātagas! Kā jūs varat tā izturēties pret cilvēkiem? Tas ir nenormāli!
— Viņi brīvprātīgi pieteicās šim darbam, par simbolisku samaksu, bet Aktieru brālība neļauj mums lietot pātagas, lai gan šie
viri paši centās mūs par to pārliecināt. Mums atļauts tās plīkšķināt vienīgi pa gaisu.
— Kas ir Aktieru brālība?
— Tā ir viņu arodbiedrība. Gribat redzēt mašīnas? — Es pamāju ar roku. — Paskatieties tur, uz to pakalnu!
Viņš paskatījās.
— Kas tur notiek?
— Mēs visu uzņemam filmā.
— Kam tā vajadzīga?
— Kad būsim beiguši, domājam to samontēt vajadzīgajā garumā un rādīt no otra gala. Tā sauksies «Lielās piramīdas celtniecība». Tai vajadzētu sagādāt prieku un arī naudu. Uzzinājuši par piramīdu, jūsu vēsturnieki jau no tā paša brīža sāka spriedelēt, kā mēs to salikām kopā. Varbūt šī filma viņus kaut mazdrusciņ iepriecinās. Es nolēmu, ka tam vislabāk derētu RSPN.
— RSPN?
— Rupjš spēks un pilnīga nezināšana. Paskatieties, kā viņi pārspīlē, jūs redzat? — vēro kameru, un, kad tā pavēršas pret viņiem, krīt zemē un atkal lec kājās. Bet filmā viņi saļims un paliks guļam. Tā taču ir pirmā Zemes iedzīvotāju uzņemtā filma pēc tik daudziem gadiem. Viņi ļoti uztraucas.
Dos Santoss vērīgi palūkojās uz Sarkanās Parūkas atieztajiem zobiem un saviebto seju. Viņš uzmeta skatu piramīdai.
— Jūs esat traks! — viņš noskaldīja.
— Nē, — es atsaucos. — Tukšā vieta, kur agrāk atradās piemineklis, arī var kalpot par sava veida pieminekli.
— Pieminekli Konradam Nomikosam, — viņš secināja.
— Nē! — ieteicās Sarkanā Parūka. — Bez radošās mākslas pastāv arī iznīcinošā māksla. Man šķiet, ka viņš mēģina veikt kaut ko tamlīdzīgu. Tēlo Kaligulu. Iespējams, ka es pat zinu — kāpēc.
— Paldies par to!
— Nav par ko! Es teicu — iespējams. Mākslinieks to dara ar mīlestību.
— Mīlestība ir naida pretpols.
— « Es mirstu, Ēģipte, mirstu,» — Elena citēja.
Mištigo iesmējās.
—Jūs, Nomikos, esat slīpētāks, nekā biju domājis, — viņš sacīja. — Tomēr neesat neaizstājams.
— Pamēģiniet atlaist no darba valsts ierēdni — it sevišķi mani!
— Tas var būt vieglāk, nekā jums šķiet.
— To mēs vēl redzēsim.
— Iespējams.
Mēs pagriezāmies pret Lielās Heopsa piramīdas deviņdesmit procentiem. Mištigo atkal sāka diktēt ceļojuma iespaidus.
— Labāk kādu brītiņu aplūkojiet to no šejienes, — es sacīju. — Mūsu klātbūtne var izjaukt lielisku skatu. Mēs neatbilstam laikmetam. Lejā varēsim noiet pārtraukuma laikā.
— Piekrītu, — sacīja Mištigo, — un esmu pārliecināts, ka pazīstu šādus neatbilstošos jau no pirmā acu uzmetiena. Taču es esmu apskatījis visu, ko gribēju. Dosimies atpakaļ uz viesnīcu! Es vēlētos aprunāties ar vietējiem. — Pēc brīža viņš klusi noteica: — Tā es ieraudzīšu Sahāru pirms ieplānotā laika. Jūs taču neesat sācis jaukt nost visus pieminekļus Luksorā, Kārnākā un Valdnieku ielejā, vai ne?