— Nē, vēl ne.
— Labi. Tad mēs redzēsim tos agrāk, nekā bija ieplānots.
— Tad dosimies projām, — Elena izdvesa. — Tas karstums ir nepanesams.
Un mēs devāmies atpakaļ.
— Vai tiešām jūs runājāt nopietni? — mājupceļā apvaicājās Diāna.
— Zināmā mērā — jā.
— Kā jūs par to domājat?
— Protams, grieķiski. Tad pārtulkoju visu angliski. Man tas ļoti labi izdodas.
— Kas jūs esat?
— Ozimandijs. Paskatieties uz maniem darbiem, jūs, visuvarenā, un krītiet izmisumā.
— Neesmu visuvarenā.
— Ej nu sazini… — es teicu un, dodoties tālāk, pametu viņu stāvam ar diezgan jocīgu izteiksmi sejā.
— Pastāstīšu jums par boadiliem, — es sacīju.
Mūsu feluka lēnām slīdēja pa mirdzošu ūdens ceļu, kas žilbinošā baltkvēlē stiepās gar Luksoras pelēkajām milzu kolonādēm. Mištigo sēdēja ar muguru pret mani. Viņš lūkojās uz šīm kolonnām un diktēja acumirkļa iespaidus.
— Kur mēs kāpsim krastā? — viņš man pajautāja.
— Apmēram jūdzi uz priekšu. Varbūt man tomēr vajadzētu pastāstīt par boadiliem?
— Es zinu, kas ir boadili. Es taču teicu, ka esmu pētījis jūsu pasauli.
— Nu, nu… Lasīt ir viens, bet…
— Esmu tos pat redzējis. Teileras Zemesdārzā to ir veseli četri.
— …bet redzēt tos krātiņā ir pavisam kas cits.
— Jūs ar Hasanu mums esat vesels peldošs arsenāls. Pie jūsu jostas es redzu trīs granātas, pie Hasana — pat četras.
— Nemetīsi taču granātu, ja kāds uzklupis tev uz muguras. Un pa gabalu trāpīt nav iespējams. Tie ir pārāk kustīgi.
Viņš beidzot pagriezās.
— Ko tad jūs izmantojat?
Es iebāzu roku galabieh azotē (biju pārģērbies vietējā apģērbā) un izvilku ieroci, ko vienmēr cenšos turēt pa rokai, kad esmu šajā pusē.
Viņš to rūpīgi nopētīja.
— Kā to sauc?
— Tā ir automātiskā pistole. Šauj ar metacianīda lodēm — zalves trieciens veselu tonnu smags. Nav sevišķi precīza, bet tas arī nav vajadzīgs. Par paraugu ņemts divdesmitajā gadsimtā lietotais šmeisera automāts.
— Diezgan neparocīga. Vai tā apturēs boadilu?
— Ja paveiksies. Man vienā no somām ir vēl pārītis. Gribat sev tādu?
— Nē, pateicos. — Viņš brīdi klusēja. — Toties jūs varat man pastāstīt par boadiliem ko vairāk. Patiesībā es tos redzēju tikai īsu mirkli, pie tam tie bija pa pusei ūdenī.
— Nu… Galva kā krokodilam, tikai lielāka. Četrdesmit pēdas garš. Spēj saritināties zobainā milzu bumbā. Ātri pārvietojas gan ūdenī, gan uz zemes, un abos sānos vesels pulks sīku kājiņu.
— Konkrēti, cik? — viņš mani pārtrauca.
— Hm… — Es apklusu. — Patiesību sakot, nekad neesmu skaitījis. Vienu mirklīti! Klau, Džordž! — es saucu turp, kur buras ēnā gozējās Zemes galvenais bioloģijas korifejs. — Cik boadilam ir kāju?
— Ko-a? — Viņa galva pagriezās šurp.
— Es jautāju: «Cik boadilam ir kāju?»
Viņš piecēlās, izstaipījās un nāca pie mums.
— Boadili, — viņš domīgi noteica un, iebāzis ausī pirkstu, domās ātri pārcilāja zinību sējumus. — Tie noteikti pieder pie reptiļu klases — par to mēs esam pārliecināti. Vai tie pieder pie krokodilu kārtas, boadilu apakškārtas, vai arī pie zvīņaino kārtas, lacertilia apakškārtas, neopoda sugas — kā pusnopietni apgalvo viens no maniem Teileras kolēģiem —, par to mēs vēl šaubāmies. Man boadili atgādina pirms Trīs Dienām dzīvojušo mākslinieku darbu reprodukcijās redzamos mezozoja laika fitozaurus, protams, ar neskaitāmām kājām un spēju žņaugt. Tāpēc cs pats dodu priekšroku krokodilu kārtai.
Viņš atspiedās pret treliņiem un lūkojās uz krastu.
Redzēju, ka viņš vairs nedomā turpināt, tāpēc vēlreiz jautāju: — Cik tad īsti kāju ir boadilam?
— Ko? Kāju? Nekad neesmu skaitījis. Tomēr, ja paveiksies, mēs varētu to izdarīt. Boadilu šeit ir papilnam. Tas mazulis, ko man atsūtīja, ilgi nenodzīvoja.
— Kas ar to notika? — jautāja Mištigo.
— Mans megadonaplats to apēda.
— Megadonaplats?
— Tas ir līdzīgs pīļknābim, tikai ar zobiem, un ir desmit pēdas augsts, — es paskaidroju. — Cik munts zināms, tādi redzēti tikai trīs vai četras reizes. Austrālijā. Savējos mēs ieguvām laimīga gadījuma dēļ. Droši vien kā suga tie nespēs izdzīvot — es domāju, tā kā boadili. Tie ir zīdītāji kloākaiņi — un šai badīgajai pasaulei to olas šķiet pārāk lielas, lai ļautu šai sugai ilgāk pastāvēt — ja tā patiešām ir suga. Varbūt tā ir tikai novirze no normas.
— Iespējams, — Džordžs piekrita un viszinīgi pamāja ar galvu, — bet iespējams arī, ka ne.
Paraustījis plecus, Mištigo aizgriezās.
Hasans jau bija daļēji izsaiņojis savu robotu golemu — Rolemu — un niekojās ap tā vadības pulti. Elena bija beigusi krāsoties un sauļojās. Sarkanā Parūka un Dos Santoss kuģa otrā galā noslēpumaini sačukstējās. Viņu tikšanās nekad nav nejaušas, tās vienmēr ir iepriekš norunātas. Mūsu feluka lēnām slīdēja pa mirdzošo ūdensceļu, kas žilbinošā baltkvēlē stiepās gar Luksoras pelēkajām milzu kolonādēm, un es nolēmu, ka laiks piestāt krastā un paskatīties, kas jauns noticis ar kapenēm un sagrautajiem tempļiem.
Nākamās sešas dienas bija notikumiem bagātas un neaizmirstamas un arī, ja var tā izteikties, pretīgi skaistas — kā krāšņa puķe ar samtainām ziedlapiņām un pūstošu plankumu vidū. Tas notika tā…
Četras jūdzes garajā ceļā uz Kārnāku Mištigo noteikti bija intervējis katru akmens aunu. Gan saules spožumā, gan lāpu gaismā mēs klīdām starp drupām, iztraucēdami sikspārņus, čūskas, kukaiņus un klausīdamies vegieti savā vienmuļajā valodā vienmuļi diktējam ceļojuma iespaidus. Vakaros mēs apmetāmies tuksnesī, divsimt metru rādiusā uzstādījām elektriskos signalizatorus un izlikām tikai divus sargus. Boadili ir aukstasiņu dzīvnieki, bet naktis šeit ir vēsas. Tāpēc no ārpuses sevišķas briesmas nedraudēja.
Milzīgi ugunskuri izgaismoja nakti katrā mūsu apmešanās vietā, jo vegietis gribēja, lai viss būtu kā tālā senatnē, — šķiet, noskaņojuma radīšanai. Skimeri atradās tālāk uz dienvidiem. Mēs aizlidojām līdz vietai, par kuru biju dzirdējis, un atstājām tos JVlinistrijas apsardzībā, bet paši noīrējām feluku tālākajam ceļam, kas virzījās paralēli dievišķā faraona ceļojumam no Kārnākās uz Luksoru. Tā gribēja Mištigo. Vakaros Hasans parasti vai nu trenējās ar assagai, ko bija iemainījis no kāda milzīga auguma nūbieša, vai arī līdz jostas vietai kails stundām ilgi cīkstējās ar nenogurdināmo golemu.
Vērtīgs pretinieks bija šis golems. Hasans bija iestādījis tā programmu cīkstonim, kas divreiz stiprāks par vidusmēra vīru, un paātrinājis tā reakcijas laiku uz pusi. Golema «atmiņā» glabājās simtiem tvērienu, un tā programma teorētiski neļāva nogalināt vai sakropļot pretinieku — to uzmanīja vesels tīkls ķīmiski elektrisku centripetālo nervu aizstājēju, kas ļāva līdz nedaudziem gramiem aprēķināt pieļaujamo spēku, lai nesalauztu kaulus vai nesarautu kādu dzīslu. Rolems bija apmēram piecas pēdas sešas collas garš un svēra ap divsimtpiecdesmit mārciņām; tas bija gatavots Bekebā, diezgan dārgs, baložpelēkā krāsā un ar smieklīgu seju; robota smadzenes atradās zem tās vietas, kur vajadzētu būt nabai — jo golemiem vispār nav nabas —, lai pasargātu viņa domāšanas centru no grieķu-romiešu cīņā iespējamiem triecieniem. Tomēr, par spīti visam tam, nelaimes gadījumi var notikt. Roboti ir nogalinājuši cilvēkus, kad to smadzenēs kaut kas ir salūzis, vai arī vienkārši tāpēc, ka cilvēks paslīd vai mēģina izrauties, tādējādi pats pielikdams nepieciešamos gramus. Arī man tāds reiz piederēja — ar iestādītu boksa programmu — gandrīz veselu gadu. Es trenējos ar robotu katru pēcpusdienu. Gandrīz sāku uzskatīt to par cilvēku. Tad kādu dienu golems piekrāpa mani, un man nācās to dauzīt veselu stundu, līdz sašķaidīju tam galvu. Tas kroplis turpināja boksēties — un kopš tā brīža es pārstāju to uzskatīt par draudzīgu sparinga partneri. Zināt, kas tā par dīvainu sajūtu, kad jāboksējas ar bezgalvainu golemu? Tā varētu justies cilvēks, kurš rīta agrumā pamostas no tīkama sapņa un ierauga gultas galā sēžam sakņupušu rēgu. Patiesībā golems neskata savu pretinieku ar sejā iemontētajām acīm; tā augums pārklāts ar pjezoelektrisku radaru tīklu, un tas skatās ar visu ķermeņa virsmu. Tomēr ilūziju nāve mulsina. Es savu robotu izslēdzu un nekad vairs neieslēdzu. Pārdevu to kādam kamieļu tirgonim par prāvu summu. Nezinu, vai viņš tam dabūja galvu atpakaļ uz pleciem. Bet tas tirgonis bija turks, tāpēc nav vērts par to uztraukties.