Lai nu kā, ugunskura liesmu gaismā Hasans siesies mezglā ar Rolemu, bet mēs pārējie sēdēsim un vērosim cīņu; dažbrīd tieši virs galvas kā milzīgas pelnu plēksnes aizšausics sikspārņi, un mākoņi te aizsegs mēnesi kā plīvurs, te atkal slīdēs tālāk. Tā tas notika arī trešajā naktī, kad es sajuku prātā.
Es visu to atceros tikpat neskaidri, kā ceļinieks redz apkārtējos laukus un mežus atvasaras nakti, trakojot negaisam, — kā virkni atsevišķu zilganas gaismas zibšņu.
Gandrīz stundu sarunājos ar Kasandru, bet pārraides beigās vēl apsolīju nākamo pēcpusdien nočiept skimeri un nakti pavadīt pie viņas Kosā. Es atceros šīs sarunas pēdējos vārdus.
«Konstantīn, uzmanies! Redzēju nelāgu sapni.»
«Tas viss ir tīrās blēņas, Kasandra. Ar labu nakti!»
Kas to lai zina, varbūt viņas sapņus radīja tie īslaicīgie triecienviļņi, kas vēstīja par 9,6 ballu (pēc Rihtera skalas) grūdienu tuvošanos.
Kad Hasans svieda golemu pret zemi, tā nodrebēja kā pērkondārda laikā; Dos Santoss aplaudēja, un acīs viņam gailēja savāda, cietsirdīga liesma. Tomēr zemes drebēšana turpinājās vēl ilgi pēc tam, kad golems bija pielēcis kājās un iekļuvis kārtējā tvērienā, un tā rokas līdzīgi čūskām bija apvijušas arābu. Zeme vēl joprojām drebēja.
— Kas par spēku! Es vēl arvien to jūtu! — sauca Dos Santoss.
— Šai drebēšanai ir seismiska izcelsme, — Džordžs iebilda. — Lai gan es neesmu ģeologs…
— Zemestrīce! — iebļāvās viņa sieva, nosviezdama nemazgātās dateles, ar kurām bija barojusi Mištigo.
Nebija nekāda iemesla mukt, nebija, kur mukt. Tuvumā neatradās nekas tāds, kas varētu gāzties mums virsū. Vispakārt pletās līdzens tuksnesis. Tāpēc mēs palikām sēžam un tikām mētāti augšup lejup, dažreiz pat nogāzti uz sāniem. Ugunskura liesmas gaisā veidoja neaprakstāmus tēlus.
Rolema darbības laiks izbeidzās, tas sastinga, un Hasans nosēdās blakus man un Džordžam. Drebēšana turpinājās gandrīz stundu, un naktī tā atkārtojās vēl daudzas reizes, bet jau vājāka. Pēc tam kad pirmās izbailes bija pāri, sazinājāmies ar Portu. Tur instrumenti rādīja, ka zemestrīces epicentrs atrodas labu gabalu no mums uz ziemeļiem.
Patiesībā sliktu gabalu.
Vidusjūras baseinā.
Precīzāk, Egejas jūrā.
Es jutos slikti un pēkšņi sāku vemt.
Mēģināju sazināties ar Kosu.
Nekā.
Mana Kasandra, mana mīļā kundze, mana princese… Kur viņa bija? Divas stundas es mēģināju to uzzināt. Tad mani izsauca Porta.
Šoreiz runāja Lorels, nevis kāds lempīgs dežurējošais radists.
— Klau, Konrād, es pat nezinu, kā lai tev pasaka, kas ir noticis…
— Saki, kā ir, — es atsaucos, — un kad visu būsi pateicis, tad apklusti.
— Pirms divpadsmit minūtēm pār jums lidoja novērotājpavadonis. — Uztvērējā kaut kas nosprakšķēja. — Vairākas salas Egejas jūrā nav redzamas…
— Nē! — cs saucu.
— Diemžēl Kosa ir viena no tām.
— Nē! — es saucu.
— Piedod, — viņš sacīja, — bet tā tas ir. Nezinu, ko vēl lai pasaka…
— Ar to jau pietiek, — es atbildēju. — Tas arī viss. Tā tas ir. Uz redzēšanos! Vēlāk pastāstīsi sīkāk. Nē! Man šķiet — nē!
— Pagaidi! Konrād!
Es sajuku prātā.
Sikspārņi, izkratīti no nakts, laidelējās man virs galvas. Es pašāvu labo roku un sašķaidīju vienu tādu lidoni, kas traucās man garām. Mirkli nogaidīju un sašķaidīju nākamo. Tad sagrābu milzīgu akmeni un jau grasījos triekt ar to pa radio; kad Džordžs uzlika plaukstu man uz pleca, nometu akmeni, atgrūdu roku un iesitu viņam pa muti. Kas notika ar Džordžu, es nezinu, jo, kad saliecos, lai vēlreiz paceltu akmeni, aiz muguras izdzirdu soļu troksni. Nometies uz ceļgala, pagriezos un sagrābu saujā smiltis, lai mestu tās uzbrucējam acīs. Tur bija viņi visi — Mištigo un Sarkanā Parūka, Dos Santoss, Ramzess, Elena, trīs vietējie ierēdņi un Hasans —, visi barā nāca man virsū. Kad viņi ieraudzīja manu seju, kāds iekliedzās: — Izklīst! — un viņi pajuka uz visām pusēm.
Tobrīd viņi bija visi tie, ko kādreiz biju ienīdis, — es to jutu. Redzēju citas sejas, dzirdēju citas balsis. Visi tie, ko kādreiz biju pazinis, ienīdis, alcis iznīcināt, iznīcinājis, atkal augšāmcēlušies stāvēja pie ugunskura, un tikai baltie zobi spīdēja ēnu klātajās sejās, kad viņi smaidīdami nāca man klāt, nesdami kabatā akmeni, bet uz lūpām — maigus, pārliecinošus vārdus, tāpēc sviedu vistuvākajam ar smiltīm un metos viņam virsū.
Ar sitienu pa žokli nogāzu viņu gar zemi, tad no abām pusēm man uzklupa ēģiptieši.
Viņus nokratījis, ar zilās acs kaktiņu pamanīju tuvojamies lielu arābu ar kaut ko līdzīgu melnam avokādo rokā. Viņš gāza ar to man pa galvu, bet es pieliecos. Arābs turpināja uzbrukt, un es pamanījos iegrūst viņam kuņģī kārtīgu dunku, tāpēc viņš negaidot apsēdās. Tad tie divi, ko biju nokratījis, atkal sagrāba mani. Kliedza kāda sieviete — kaut kur nostāk —, bet es nevienu sievieti neredzēju.
Ar rāvienu atbrīvoju labo roku un kādam spēcīgi iesitu; šis vīrs nogāzās, bet viņa vietā stājās cits. Kāds zilais svieda man ar akmeni;
tas trāpīja pa plecu un vēl vairāk satricināja mani. Sagrābu tuvāko gulošo, kurš mēģināja iespert, uh metu virsū nākamajam uzbrucējam, tad iebelzu kādam ar dūri. Neviens mani vairs neturēja. Mans apģērbs bija saplēsts un netīrs, tāpēc norāvu palikušās skrandas un aizmetu tās prom.
Palūkojos apkārt. Neviens vairs neuzbruka, un tas nebija godīgi, ka viņi aprimušies tieši tobrīd, kad es ļoti gribēju redzēt, kā viss šķīst un jūk. Tāpēc es pacēlu vīru, kas gulēja man pie kājām, un sviedu to pret zemi. Tad vēlreiz pacēlu viņu, bet kāds griezīgi iekliedzās: — Ei! Karagiosi! — un sāka lauzītā grieķu valodā mani lamāt. Es ļāvu vīram nokrist zemē un pagriezos.
Šaipus ugunskura stāvēja divi: viens garš un bārdains, otrs drukns, lempīgs, bez matiem, veidots no ķites un zemes.
— Grieķi, mans draugs teic, ka viņš tevi uzveiks! — sauca garākais, ķimerēdamies tam otram gar muguru.
Es devos pie viņiem, un ķites un dubļu jauktenis metās man virsū.
Viņš nogāza mani gar zemi, bet es tūlīt pielēcu kājās, sagrābu viņu zem padusēm un nosviedu uz sāniem. Taču viņš bija augšā tikpat ātri, cik es, nāca klāt un ar vienu roku sagrāba mani aiz kakla. Es atbildēju ar to pašu, reizē ieķerdamies arī elkonī, — un mēs savijāmies, un viņš bija stiprs. Tāpēc, ka viņš bija stiprs, es, pārbaudīdams viņa spēku, visu laiku mainīju tvērienus. Viņš bija arī ļoti veikls, reaģēja uz manām kustībām gandrīz vai tobrīd, kad es tās vēl tikai iedomājos.