No visa spēka vilku savas rokas augšup, izrāvos no viņa tvēriena un soli atkāpos. Atbrīvojušies mēs īsu brīdi riņķojām viens ap otru, lūkodamies, kā labāk uzbrukt.
Tā kā viņš bija īsāks, man nācās turēt rokas zemu un pašam krietni saliekties uz priekšu. Uz mirkli es piespiedu elkoņus pārāk tuvu pie sāniem; viņš pielēca klāt daudz ātrāk, nekā biju redzējis kādu tā darām, un apkampa mani tik cieši, ka no porām man izplauka lieli sviedru ziedi un sānos iedūrās asa sāpe.
Tvēriens kļuva vēl ciešāks, un es sapratu — ja neizdosies no tā izlauzties, pēc īsa brīža mani kauli neizturēs.
Savilku plaukstas dūrēs, atspiedu pret viņa vēderu un grūdu. Mani žņaudza vēl stingrāk. Es pakāpos atpakaļ un grūdu rokas uz priekšu.' Plaukstas bīdīju augšup starp mums, ar kreiso plaukstu satvēru labo dūri un turpināju celt augšup rokas. Acīs tecēja sviedri, nieres svila mežonīgās liesmās. Tad sasprindzināju visus muguras un plecu muskuļus; jutu, kā spēks pa rokām ieplūst plaukstās, un triecu tās pretī debesīm; ccļā gadījās viņa zods, bet tas nebija šķērslis.
Rokas izšāvās virs galvas, un viņš atmuguriski nogāzās.
Mežonīgais trieciens, kad manas dūres trāpīja viņam pa žokli un viņš ieraudzīja savus papēžus no mugurpuses, būtu pārlauzis sprandu jebkuram parastam cilvēkam.
Taču viņš acumirklī atkal bija kājās, un es sapratu, ka man pretī nestāv vis mirstīgs cīkstonis, ko dzemdējusi sieviete, bet gan radījums, kas, līdzīgi Antejam, izrauts no pašas zemes klēpja.
Cik spēka, cirtu ar plaukstām savam pretiniekam pa pleciem, tā ka viņš nokrita uz ceļiem. Saķēru viņu aiz rīkles, atkāpos soli pa labi un pabāzu kreiso celi viņam zem krustiem. Tad paliecos uz priekšu, un, spiežot uz leju viņa gurnus un plecus, mēģināju pārlauzt mugurkaulu.
Taču man tas neizdevās. Šis radījums tikai liecās, līdz galva atspiedās pret zemi un tālāk vairs nebija, kur liekt.
Neviena cilvēka mugurkauls nevarētu tā izliekties un nesalūzt, bet viņa — saliecās.
Tad es pacēlu augšup celi, atlaidu rokas, un viņš acumirklī klupa man virsū.
Tad es mēģināju žņaugt. Manas rokas bija garākas par viņējām. Ar abām rokām sagrābu viņu pie rīkles, ar īkšķiem spiezdams to, kam vajadzēja būt viņa balsenei. Tomēr viņš apķērās man ap elkoņiem un sāka tos vilkt lejup un uz sāniem. Es turpināju žņaugt, gaidīdams, kad viņa seja pieplūdis ar asinīm un acis spiedīsies ārā no pieres. Mani elkoņi neizturēja un sāka liekties.
Tad pašāvās viņa rokas, sagrābdamas manu kaklu.
Tā mēs tur stāvējām, viens otru žņaugdami. Tikai viņu nevarēja nožņaugt.
Viņa īkšķi līdzīgi divām adatām dūrās man kaklā. Jutu, kā piesarkst seja. Deniņos sāka dunēt.
Tālumā es izdzirdu kliedzienu:
— Izbeidz to, Hasan! Viņš nedrīkst to darīt!
Izklausījās pēc Sarkanās Parūkas balss. Lai nu kā, bet tieši šis vārds ienāca man prātā — Sarkanā Parūka. Tas nozīmēja, ka kaut kur tuvumā ir Donalds Dos Santoss. Un viņa kliedza «Hasan»; šis vārds stāvēja rakstīts zem cita attēla, kurš pēkšņi kļuva skaidrs.
Tas nozīmēja, ka es esmu Konrāds, atrodos Ēģiptē, un tāpēc neizteiksmīgā seja, kas peld man acu priekšā, pieder golemam — cīkstonim Rolemam, radījumam, kuru var ieslēgt piecas reizes stiprāku par cilvēku — un droši vien tā arī tas bija ieslēgts —, radījumam, kuram var iestādīt ar adrenalīnu uzbudināta kaķa reakciju, un kas, bez šaubām, iestādīta uz maksimumu.
Taču golema programmā nebija ieplānots nogalināt cilvēku — tas varēja notikt vienīgi kā nelaimes gadījums —, bet Rolems centās mani nogalināt.
Tas nozīmēja, ka robota vadības ierīces nedarbojas.
Redzēdams, ka žņaugšana nelīdz, es atlaidu rokas un pabāzu kreiso plaukstu zem golema labā elkoņa. Tad pastiepos pāri tā rokām un ar otru roku satvēru labo apakšdelmu, un pats saliecos, cik vien spēju, griezdams augšup tā elkoni un raudams lejup apakšdelmu.
Kad golems sasvērās pa kreisi un atlaida rokas, es turpināju griezt apakšdelmu tā, lai elkonis būtu uz augšu. Sasprindzināju kreiso roku, rāvu tā roku pāri plecam un liecu to elkonī uz pretējo pusi.
Nekā. Nekas nekrakšķēja. Roka tikai atliecās atpakaļ nedabiskā leņķī.
Es atlaidu to, un golems nokrita uz viena ceļa. Tad tas atkal ātri piecēlās, roka tikmēr iztaisnojās un atgriezās normālā stāvoklī.
Tā kā es labi pazinu Hasana dabu, tad Rolema laiks noteikti bija iestādīts uz maksimumu — divām stundām. Ņemot vērā visus apstākļus, tas bija krietni ilgs laika sprīdis. Taču nu jau es zināju, kas esmu un ko daru. Un zināju, kā golems veidots. Šis bija golems — cīkstonis. Tāpēc tas nemācēja boksēties.
Es pametu zibenīgu skatu sev pār plecu uz to vietu, kur stāvēju brīdī, kad tas viss sākās, — pie radio telts. Tā atradās apmēram piecdesmit pēdas nostāk.
Tajā brīdī golems gandrīz piebeidza mani. Tieši tajās sekundes simtdaļās, kamēr es novērsu uzmanību, tas bija izstiepis rokas un ar vienu sagrābis man kaklu no mugurpuses, bet ar otru ieķēries zem zoda.
Ja golemam šis paņēmiens būtu izdevies, tas būtu pārlauzis man sprandu, bet lajā mirklī nāca vēl viens grūdiens — tik stiprs, ka nogāza mūs abus gar zemi un es atbrīvojos no viņa tvēriena.
Pēc pāris acumirkļiem cs pietrausos kājās, bet zeme joprojām trīcēja. Tomēr arī Rolems bija augšā un gatavojās uzbrukt.
Mēs atgādinājām divus piedzērušos jūrniekus, kas cīnās uz vētras svaidīta kuģa klāja.
Golems nāca man virsū, bet es atkāpos.
Situ tam ar kreiso dūri, un, kamēr tas centās sagrābt manu roku, otru dūri ietriecu tam vēderā. Un atlēcu atpakaļ.
Viņš vēlreiz nāca virsū, un es turpināju sist. Bokss Rolemam bija tas pats, kas man ceturtā dimensija — tas sitienus gluži vienkārši neredzēja. Tas turpināja uzbrukt, nopurinot manus belzienus, bet es turpināju atkāpties radiotelts virzienā; zeme vēl joprojām drebēja, kaut kur spiedza sieviete, un es izdzirdu kādu iesaucamies «Olē!», kad cs ar labo roku biju iegāzis Rolemam zem jostasvietas, cerēdams kaut mazdrusciņ satricināt tā smadzenes.
Tad mēs bijām klāt, un es ieraudzīju, ko meklēju, — lielo akmeni, ar kuru biju gribējis sašķaidīt radio. Izdarīju māņu kustību ar kreiso
roku, pēc tam sagrābu golemu aiz pleca un gurna un pacēlu augstu virs galvas.
Atliecos, sasprindzinājos un metu robotu lejup pret klints bluķi.
Akmens ietriecās tam tieši vēderā.
Rolems atkal cēlās kājās, bet nu jau daudz lēnāk kā agrāk, un es trīs reizes ar savu kroplo kāju iespēru tam zem saules pinuma un nolūkojos, kā tas atkal saļimst.
Rolema vēderā kaut kas dīvaini iedūcās.
Zeme atkal nodrebēja. Rolems savilkās čokurā, tad izstiepās — un nu vairs kustējās tikai kreisās rokas pirksti. Tie savilkās dūrē un atlaidās — un, cik dīvaini, atgādināja man Hasana roku tajā hounfor naktī.
Tad es lēnām pagriezos, un tur viņi visi stāvēja: Mištigo un Elena, Dos Santoss ar uzpampušu vaigu, Sarkanā Parūka, Džordžs, Ramzess, Hasans un trīs ar plāksteri aplīmēti ēģiptieši. Es paspēru soli tajā virzienā, un viņi atkal izklīda; sejās no jauna iezīmējās bailes. Es pašūpoju galvu.
— Nē, ar mani viss ir kārtībā, — es teicu, — bet atstājiet mani vienu. Iešu uz upi nomazgāties. Paspēru septiņus soļus — un tad droši vien kāds izvilka aizbāzni, jo es iekunkstējos, un pasaule aizplūda pa notekcauruli.
Nākamās dienas bija pelni, un naktis bija dzelzs. Gars, izrauts no manas dvēseles, bija apglabāts daudz dziļāk, nekā mūmijas, kas lēnām irst zem šīm smiltīm. Kasandra stāsta, ka Hadesa valstībā mirušais aizmirstot mirušo, bet es ceru, ka tā nav taisnība. Vēl arvien vadīju ceļojumu, taču darīju to nedomādams, un Lorels man ieteica atrast kādu citu, kurš varētu pabeigt maršrutu, bet pašam doties atvaļinājumā.