Tā es nevarēju.
Ko gan es tad darītu? Sadrūmis nīktu kādā Vecajā vietā un diedelētu dzeramo no nepiesardzīgiem ceļiniekiem? Nē! Šādos brīžos ir jākustas; kustību daudzveidība galu galā rada ķermeņa tukšajai iekšienei saturu. Tāpēc es turpināju vadīt ceļojumu, pievērsdams uzmanību tiem mazajiem noslēpumiem, ko tas sevī slēpa.
Es izjaucu Rolemu un izpētīju tā vadības ierīces. Protams, tās bija salauztas; to varēju izdarīt vai nu es jau pašā cīņas sākumā, vai arī Hasans, uzskrūvēdams tā cīņassparu, lai nosistu manējo. Ja vainīgs arābs, tad viņa mērķis bija mani nogalināt, nevis tikai nokausēt. Tādā gadījumā rodas jautājums — kāpēc? Centos uzminēt, vai viņa darba devējs zina, ka es reiz esmu bijis Karagiosis. Taču, ja Dos Santoss to /.ina, kāpēc viņam būtu jācenšas iznīcināt paša partijas dibinātāju un pirmo sekretāru? — cilvēku, kurš zvērējis nekad nepieļaut, ka /ilādainu svešinieku bars nopirktu visu zemeslodi un pārvērstu to par
izklaidēšanās vietu — vismaz bez cīņas ne —, un savācis ap sevi dumpinieku grupu, kas nepārtraukti pazemina vegiešiem piederošo zemes platību vērtību (tā gāja pat tik tālu, ka līdz pamatiem nopostīja teileriešu nekustamo īpašumu kantori Madagaskarā), — cilvēku, kura ideālus viņš pats atbalstīja, lai gan mūsdienās tie bija ievadīti daudz miermīlīgākā, likumīgākā īpašumu aizsardzības formā; kāpēc viņam vajadzētu kārot pēc šī cilvēka dzīvības?
Pastāvēja divas iespējas — vai nu viņš bija nodevis savu partiju, vai arī nezināja, kas es esmu, un bija domājis nez ko, kad lika Hasanam nogalināt mani.
Vai arī Hasans rīkojās pēc vēl kāda pavēles.
Bet kurš gan tas varēja būt? Un kāpēc?
Atbildes nebija. Es nolēmu to uzzināt.
Pirmais līdzjūtību izteica Džordžs.
— Konrād, jūtu tev līdzi, — viņš teica, lūkodamies man garām, tad lejup uz smiltīm un beidzot zagšus paraudzīdamies acīs.
Sacīdams cilvēcīgus vārdus, viņš jutās neērti un vēlējās atrasties kaut kur tālu projām. To skaidri varēja redzēt. Jāšaubās, vai manām pagājšvasaras pastaigām ar Elenu viņš bija pievērsis kaut cik uzmanības. Džordža kaislības nesniedzās ārpus bioloģijas laboratorijas sienām. Atceros, kā viņš preparēja pēdējo Zemes suni. Pēc tam kad četrus gadus bija kasījis Rolfam aiz auss, ķemmējis no astes blusas un klausījies tā riešanā, Džordžs kādu dienu pasauca to pie sevis. Suns iedrāzās istabā, nesdams zobos veco trauku lupatu, ar ko viņi parasti spēlēja virves vilkšanu; saimnieks pievilka suni sev klāt, iegrūda šļirci un uzšķērda. Viņš gribēja izpētīt suni, kamēr tas bija spēku pilnbriedā. Laboratorijā vēl arvien stāv Rolfa skelets. Pat savus bērnus — Marku, Dorotiju un Džimu — viņš gribēja audzēt kolbās, taču Elenai ikreiz pēc dzemdībām uznāca mātes mīlestības uzplūdi — tie ilga tikai mēnesi, bet ar to pilnīgi pietika, lai izjauktu Džordža nodomus. Tāpēc es neredzēju nekāda iemesla, lai viņš vēlētos nomērīt manu augumu apakšzemes koka mājoklim. Ja viņš gribētu mani nogalināt, tad izmantotu kādu izsmalcinātāku, ātrāku un eksotiskāku veidu — kaut ko līdzīgu Divbahas trušu indei. Taču nē. Viņu tas neuztrauca. Es par to nešaubījos.
Pati Elena, lai gan pakļauta vētrainām jūtām, vienmēr ir kā uzvilkta, bet sabojājusies lelle. Vienmēr kaut kas saiet grīstē, pirms viņu ļauj jūtām vaļu, un jau nākamajā dienā viņa tikpat kvēli alkst darīt pavisam pretējo. Viņa būtu nožņauguši mani Portā, bet šajā gadījumā Elena nebija pie vainas.
Viņas līdzjūtība izskanēja apmēram šādi:
— Konrād, tu pat nespēj iedomāties, cik ļoti es jūtu tev līdzi! Patiešām! Lai gan neesmu nekad tikusies ar šo sievieti, es saprotu, kā (u pašlaik jūties. — Balss intonācija kāpa augšup un krita lejup; es zināju, ka Elena pati tic saviem vārdiem, un pateicos viņai.
Hasans pienāca pie manis, kad es stāvēju un lūkojos uz pēkšņi pārplūdušo, duļķaino Nīlu. Krietnu brīdi valdīja klusums, tad viņš teica: — Tava sieviete ir pagalam, un tev ir smagi ap sirdi. Vārdi to neatvieglos, un kas noticis, noticis. Un lai ir tā, ka es sēroju kopā ar tevi. — Tad mēs pastāvējām vēl kādu brīdi, un viņš gāja prom.
Es nebrīnījos par viņu. Viņš bija vienīgais, kurš atradās ārpus visām aizdomām, lai arī viņa roka bija iedarbinājusi robotu. Viņš nekad nevienu neapskauda, viņš nekad nenogalināja par velti. Viņam nebija personisku iemeslu nogalināt mani. Par to, ka Hasana līdzjūtības apliecinājumi ir patiesi, es nešaubījos. Tādā gadījumā kā šis viņa jūtu patiesumam nevarēja būt nekāda sakara ar manu nogalināšanu. īstam profesionālim jājūt arī zināma cieņa pret savu nākamo upuri.
Mištigo neteica ne vārda. Tas būtu pretrunā ar viņa dabu. Vegiešiem nāve ir līksmības laiks. Garīgajā līmenī tā nozīmē sagl — piepildījumu — kad psihe sadalās sīkās prieka tirpās, kas izplūst apkārtējā vidē, lai piedalītos lielajā, vispārējā orgasmā, bet materiālajā līmenī to pārstāv ansakundabad't — mirušās personas īpašumu ceremoniāla pārbaude, testamenta nolasīšana un bagātību sadalīšana, ko pavada ēšana, dziedāšana un dzeršana.
Dos Santoss man teica: — Mans draugs, tas ir bēdīgi, kas noticis ar tevi. Zaudēt sievieti ir tas pats, kas zaudēt asinis. Tavas bēdas ir lielas, un tevi nevar nomierināt. Tās līdzinās kvēlojošām liesmām, kuras nevar apdzēst, un tas ir ļoti bēdīgi un šausmīgi. Nāve ir cietsirdīga un neizprotama, — viņš nobeidza, un acīs viņam sariesās asaras, jo, lai kas tu arī būtu — čigāns, ebrejs, maurs, vai arī grieķis, — spānietim upuris paliek upuris, un viņš to spēj novērtēt kādā no tiem mistiskajiem, mīklainajiem līmeņiem, kurus es nepazīstu.
Tad pienāca Sarkanā Parūka un sacīja: — Drausmīgi… Jūtu līdzi! Ko citu var teikt vai darīt, tikai just līdzi.
Es pamāju ar galvu.
— Pateicos…
— Man tev kaut kas jāpajautā. Taču ne tagad. Vēlāk.
— Protams, — es atbildēju un, kad viņi bija aizgājuši, atkal pievērsos upei, domādams par pēdējiem diviem klātpienācējiem. Viņu līdzjūtības skanēja tikpat īsti kā visu pārējo, kaut arī šķita, ka tieši viņi varētu būt iesaistīti šajā slepkavības mēģinājumā. Tomēr es biju pārliecināts, ka tā bija Diāna, kas kliedza tobrīd, kad Rolems mani žņaudza. Kliedza, lai Hasans aptur. Palika tikai Dons, bet es jau sāku šaubīties, vai viņš vispār ko'dara, sākumā neprasot padomu Diānai.
Tāpēc nepalika neviens.
Un nebija nekāda acīm redzama iemesla.
Un tā varēja būt nejaušība.
Tomēr…
Tomēr man bija tāda sajūta, ka mani kāds gribējis nogalināt. Zināju, ka Hasans var darīt divus darbus vienlaikus, turklāt dažādiem pasūtītājiem, ja vien to intereses nav pretrunā.
Un tas mani priecēja.
Tas deva man mērķi, lika rīkoties.
Nekas tā neuzkurina dzīvotgribu, kā apziņa, ka ir kāds, kas gaida tavu nāvi. Es viņu atradīšu, uzzināšu, kāpēc, un padarīšu nekaitīgu.
Nāves otrais uzbrukums bija straujš, un, lai kā arī es būtu gribējis tajā vainot kādu konkrētu cilvēku, es to nespēju. Tas līdzinājās aklam liktenim, kas reizēm uzrodas kā nelūgts viesis pie pusdienu galda. Nobeigums vēl vairāk sajauca man galvu.
Tas notika šādi.
Lejā pie upes, lielās, auglīgās appludinātājas, robežu izdzēsējas, plakņu ģeometrijas mātes, sēdēja vegietis un zīmēja pretējo krastu. Man šķiet, ja viņš būtu tajā krastā, viņš būtu zīmējis šo te, uz kura tagad sēdēja, bet tas ir tikai cinisks minējums. Mani uztrauca tas, ka viņš viens bija devies uz šo silto, purvaino vietu, nepateicis ne vārda un nepaņēmis līdzi neko nāvējošāku par otrā numura zīmuli.