Tas notika.
Vecs, plankumains baļķis, kas peldēja netālu no krasta, pēkšņi pārstāja būt vecs, plankumains baļķis. Pret debesīm uzšāvās gara čūskas aste, tās otrā galā atriezās vesels pūrs asu zobu, un neskaitāmas mazas kājiņas, sataustījušas cietu zemi, sāka griezties kā īsti riteņi.
Es iekaucos un grābu pie jostas.
Mištigo nometa zīmēšanas bloku un lēca kājās.
Tomēr tas viņam uzklupa, un es vairs nedrīkstēju šaut.
Tāpēc metos uz priekšu, bet, kad nokļuvu pie Mištigo, viņš bija divu gredzenu apvīts un par diviem toņiem zilāks; briesmīgie zobi jau gatavojās kodienam.
Ir viens paņēmiens, kā likt jebkuram žņaudzējam atslābināt savas cilpas vismaz uz mirkli. Es tvēru pēc nezvēra augstu paceltās galvas, kas uz īsu brīdi bija sastingusi, it kā aplūkodama savas brokastis, un man izdevās ar pirkstiem iekrampēties zvīņainajās krokās, kas nokarājās abpus galvai.
No visa spēka grūdu īkšķus tam acīs.
Negaidot kāds milzis iegāza man ar pelēkzaļu pātagu.
Es pieslējos sēdus un atrados apmēram desmit pēdas no tās vietas, kur biju stāvējis. Mištigo gulēja vēl tālāk krastā.
Viņš jau cēlās kājās — un tad nezvērs uzbruka vēlreiz.
Tikai šoreiz tas uzbruka man, nevis viņam.
Tas izslējās apmēram astoņas pēdas virs zemes un gāzās man virsū. Rāvos sānis — un lielā, plakanā galva aizšāvās tikai pussprlža attālumā no manis un atsitās pret zemi, nošķiezdama visu ar dubļiem un akmeņiem.
Es aizvēlos vēl tālāk un sāku celties kājās, taču aste zibēdama vēlreiz notrieca mani pie zemes. Es rausos atpakaļ, bet no nezvēra cilpas izvairīties nepaspēju. Tā apvijās man ap gurniem, un es atkal nokritu.
Tajā mirklī pāris zilu roku apskāva mani tieši virs cilpas, bet spēja noturēt tikai dažas sekundes. Tad mūs abus sasēja mezglā.
Pūlējos izrauties, bet kā lai cīnās ar resnu, slidenu, bruņām klātu tauvu, ko klāj desmitiem kājiņu, kuras cenšas tevi saraut sīkos gabaliņos? Mana labā roka bija cieši piesieta pie sāniem, bet ar kreiso nespēju aizsniegt tik tālu, lai varētu to atbrīvot. Cilpas savilkās. Galva nāca man virsū, un es uzklupu ķermenim. Situ tam, skrāpēju, līdz beidzot man izdevās atbrīvot labo roku, cīniņa laikā zaudējot arī pa kādai ādas skrandai.
Kad galva laidās lejup, aizsargādamies pacēlu labo roku. Plauksta iekrampējās nezvēra apakšžoklī, neļaudama galvai tuvoties. Milzu cilpa apskāva manu vidukli vēl ciešāk nekā golema rokas. Tad nezvērs parāva galvu sānis, atbrīvodamies no mana tvēriena, un atplestie žokļi atkal tuvojās.
Mištigo izmisīgā cīņa droši vien bija nezvēru nokaitinājusi: galva uz mirkli apstājās, tādējādi dodama man iespēju pēdējai aizsardzībai.
Es iegrūdu rokas nezvēra mutē un neļāvu žokļiem sakļauties. Tā aukslējas bija glumas, un delna sāka lēnām slīdēt uz sāniem. Sasprindzinājis visus spēkus, vilku lejup apakšžokli. Mute atvērās vēl par puspēdu un, šķiet, ieķērās.
Nezvērs mēģināja atliekties, lai izrautos no manām rokām, bet tā cilpas bija pārāk cieši mūs apvijušas, un ķermenim trūka atbalsta laukuma.
Tāpēc cilpas nedaudz atslāba, dažas iztaisnojās, un galva rāvās atpakaļ. Man izdevās pieslieties uz ceļiem. Saliekts ragā, Mištigo gulēja apmēram sešu pēdu attālumā no manis.
Mana labā plauksta paslīdēja vēl mazdrusciņ; daudz netrūka, lai žokļi aizcirstos.
Tad es izdzirdu mežonīgu rēcienu.
Gandrīz acumirklī tam sekoja trīsas. Juzdams, ka nezvēra skavas uz īsu mirkli kļūst vājākas, atbrīvoju rokas. Ar baismu klikšķi žokļi aizcirtās, un ķermenis kratījās pirmsnāves konvulsijās. Uz brīdi es zaudēju samaņu.
Tad es jau plēsos, cik spēka, lai izrautos no cilpām. Gludais koka šķēps, kas bija caururbis boadilu, lēnām atņēma plēsoņam dzīvību, un tā kustības pēkšņi kļuva drīzāk krampjainas nekā agresīvas.
Locīdamies sāpēs, nezvērs vēl divas reizes notrieca mani gar zemi, bet es atbrīvoju Mištigo, mēs pagājām piecdesmit pēdas nostāk un vērojām tā nāvi. Tas vilkās diezgan ilgi.
Hasans stāvēja mums blakus ar neizdibināmu izteiksmi sejā. Assagai, kam viņš bija veltījis tik daudz laika un pūļu, savu darbu bija paveicis. Vēlāk, kad Džordžs uzšķērda šo radījumu, mēs ieraudzījām, ka šķēps ieurbies divu collu attālumā no sirds un pārcirtis lielo artēriju. Starp citu, kā to jau varēja gaidīt, boadilam katrā sānā bija pa ducim kāju.
Dos Santoss stāvēja blakus Hasanam, un Diāna stāvēja blakus Dos Santosam. Arī visi pārējie nometnes ļaudis stāvēja tur.
— Tīri nostrādāts, — es teicu. — Lielisks metiens! Paldies!
— Nieks vien ir, — attrauca Hasans.
Nieks vien ir, viņš bija sacījis. Tomēr šis nieks deva nāvējošu triecienu manām aizdomām, ka viņš sabojājis golemu. Ja Hasans gribētu mani nogalinat, kāpēc tad vajadzēja glābt no boadila?
Ja nu vienīgi viņa Portā teiktie vārdi bija pilnīga patiesība — ka viņš nolīgts apsargāt vegieti. Ja tas bija Hasana galvenais uzdevums, bet mana novākšana tikai pakārtota tam, tad, lai glābtu Mištigo, viņam nācās izglābt arī mani.
Taču tādā gadījumā…
Pie velna! Aizmirsti to!
Es metu akmeni, cik vien spēka, tad vēl vienu. Skimeri atlidos uz nometni nākamajā dienā, un mēs dosimies uz Atēnām, pa ceļam pieturot tikai Jaunajā Kairā, lai izlaistu Ramzesu un trīs viņa palīgus. Biju priecīgs, ka lidoju prom no Ēģiptes ar tās pelējumu, putekļiem un pusdzīvniecisku dievību pīšļiem. Man šī vieta jau šķebināja dūšu.
Tad no Portas piezvanīja Fils, un Ramzess iesauca mani radioteltī.
— Konrād, te Fils. Tikko pabeidzu viņas elēģiju un gribu tev to nolasīt. Lai gan nekad neesmu ticies ar Kasandru, es dzirdēju, kā tu par viņu stāsti, un redzēju viņas foto, tāpēc domāju, ka man ir izdevusies ļoti laba…
— Fil, es tevi lūdzu! Man pašlaik nav vajadzīgi dzejiski mierinājumi. Varbūt kādu citu reizi.
— Sī nav iepriekš sarakstīta. Zinu, ka tev tās netīk, un es tevi pat sevišķi par to nevainoju.
Mana roka jau cēlās pie strāvas slēdža, tad sastinga un beigās paņēma vienu no Ramzesa cigaretēm.
— Labs ir, lasi! Es klausos.
Un viņš lasīja, un tā nebija slikta. Neko daudz no tās es vairs neatceros. Atceros tikai izteiksmīgos, skaidros vārdus, kas plūda no pasaules otras puses, un to, kā pats stāvēju, degdams miesas un dvēseles sāpēs. Viņš aprakstīja tās nimfas tikumus, pēc kuras Poseidons bija tiecies, taču zaudējis to savam brālim Hadesam. Viņš aicināja visus pasaules pamatelementus sērot. Un, kamēr Fils runāja, manas domas kavējās pie laimīgajām dienām Kosā; viss pārējais bija zudis, mēs atkal sēdējām uz «Zelta Skaidiņas» klāja, kuģojām uz mūsu nelielo salu ar tās svēto birzi, peldējāmies un, rokās sadevušies, gulējām saulē, neteikdami ne vārda, tikai ļaudami tās stariem kā spožam, maigam ūdenskritumam līt pār mūsu sārtajiem, kailajiem gariem tur, tajā bezgalīgajā krastmalā, kas riņķoja un riņķoja ap sīciņo karaļvalsti, ikreiz no jauna atgriezdamās pie mums.
Un, kad viņš bija beidzis un pāris reizes nokrekšķinājies, mana sala nozuda, aiznesdama sev līdzi arī daļu no manis, tāpēc ka šis laiks jau piederēja pagātnei.
— Paldies, Fil! — cs sacīju. — Elēģija bija lieliska.
— Priecājos, ka tev tā patika, — viņš atbildēja un piebilda: — Šopēcpusdien es izlidoju uz Atēnām. Ja tev nav iebildumu, šajā ceļojuma posmā es gribētu jums piebiedroties.