— Protams, — es piekritu. — Taču vai drīkst zināt, kāpēc?
— Nolēmu, ka vajadzētu vēlreiz apskatīt Grieķiju. Tā kā arī tu būsi tur, ceļojums varētu mazliet atgādināt jaunības dienas. Gribētu pēdējo reizi apciemot dažas Senās vietas.
— Tu runā tā, it kā grasītos mirt.
— Nu… S-S terapija man palīdzēt vairs nespēj. Ir tāda sajūta, ka galvenā atspere jau gandrīz atslābusi. Varbūt izturēs vēl pāris uzvilcienus, bet varbūt arī ne. Lai nu kā, es vēlreiz gribu redzēt Grieķiju un jūtu, ka tā man ir pēdējā iespēja.
— Tev tikai tā šķiet, bet, lai nu kā, rītvakar mēs visi ap pulksten astoņiem ieturēsim maltīti «Dārza Altārī».
— Lieliski! Tur arī tiksimies.
— Norunāts.
— Uz redzēšanos, Konrād!
— Uz redzēšanos!
Es gāju dušā, ieziedos un uzvilku tīras drēbes. Vairākās vietās vēl joprojām sūrstēja, bet vismaz biju tīrs. Tad sameklēju vegieti — viņš tikko bija beidzis darīt to pašu —, un ar drūmu skatienu pienagloju viņu pie sienas.
— Var jau būt, ka es kļūdos, — es sacīju, — bet šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc jūs man likāt tēlot gladiatoru, ir tas, ka man piemīt augsts izdzīvošanas potenciāls. Vai ne tā?
— Tieši tā.
— Līdz šim esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai tas nepaliktu tikai potenciāls, bet tiktu cītīgi izmantots vispārējās labklājības celšanai.
— Tad tāpēc jūs viens brukāt virsū mums visiem?
Es jau sāku sniegties pēc viņa rīkles, bet tad apķēros un nolaidu rokas. Mani gandarīja tas baiļu zibsnis, kas iepleta viņa acu zīlītes un savilka mutes kaktiņus. Vegietis pakāpās soli atpakaļ.
— Es to laidīšu gar ausīm, — es teicu viņam. — Esmu šeit tikai tāpēc, lai vadātu jūs visur, kurp vien vēlaties, un rūpētos, lai jūs atgrieztos ar veselu ādu. Šorīt jūs man sagādājāt nelielas grūtības, piedāvājot sevi boadilam brokastīs. Ņemiet vērā — lai aizdegtu cigareti, nav obligāti jāiet uz elli. Kad sadomāsiet kaut kur iet viens pats, vispirms pārbaudiet, vai jums nekas nedraud. — Vegieša skats kļuva nedrošs. Viņš nolaida acis. — Un, ja draud, tad ņemiet sev līdzi bruņotus pavadoņus, — es turpināju, — ja jau pats negribat nēsāt ieroci. Tas arī viss, kas man bija sakāms. Ja negribat sadarboties, tā arī pasakiet, es tūlīt došos projām un atsūtīšu jums citu pavadoni. Starp citu, Lorels man šorīt to jau ieteica. Nu, kā būs? — es jautāju.
— Vai Lorels tiešām tā teica?
— Jā.
— Brīnums gan… Jā, noteikti, es piekrītu jūsu prasībai. Tā šķiet ļoti saprātīga.
— Lieliski! Jūs teicāt, ka šopēcpusdien vēlreiz gribat apmeklēt Valdnieču ieleju. Ramzess jūs turp aizvedīs. Man diez ko negribas darīt to pašam. Tālāk dosimies rīt no rīta desmitos. Tā ka esiet gatavs.
Es gāju projām, gaidot, ka viņš teiks kādu vārdu, kaut vienu.
Viņš neteica.
Par laimi dzīvi palikušajiem un vēl nedzimušajām paaudzēm, Skotija Trīs Dienu laikā nebija sevišķi cietusi. Es paķēru no saldētavas ledu un no pārtikas telts — zeltera pudeli, blakus guļamtīklam ieslēdzu dzesinātāju, atvēru krietnu skaitu pudeļu no personiskajiem krājumiem un pārējo dienas daļu gremdējos pārdomās par cilvēka pūliņu veltīgumu.
Vēlu vakarā, kaut cik atskurbis un samangojis kaut ko ēdamu, es paņēmu ieroci un izgāju paelpot svaigu gaisu.
Tuvodamies signalizatoriem nometnes austrumu pusē, izdzirdu balsis, tāpēc apsēdos tumsā, atspiedu muguru pret klintsbluķi un centos saklausīt, par ko tur runā. Pazinu Mištigo balss vibrējošos diminuendo un gribēju dzirdēt, ko viņš saka.
Tomēr nespēju sadzirdēt.
Viņš sēdēja mazliet par tālu no manis, un tuksneša akustika nebūt nav labākā pasaulē. Sēdēju tur, sasprindzinājis dzirdi, un notika tā, kā jau ne reizi vien bija noticis.
Pēkšņi sēdēju blakus Elenai uz segas un mana roka apskāva viņas plecus. Mana zilā roka…
Viss tas izgaisa, kad no apziņas, ka esmu vegietis, lai arī tikai pseidotelepātiskā vēlmju īstenošanā, man pārskrēja drebuļi pār kauliem — un cs atkal biju vecajā vietā pie klintsbluķa.
Tomēr es jutos tik vientuļš — un Elena bija šķitusi mīkstāka par klintsbluķi… un mani vēl arvien mocīja ziņkāre.
Tā es vēlreiz nokļuvu blakus viņai, vērodams…
— …to no šejienes nevar redzēt, — es teicu, — bet Vega ir pirmā lieluma zvaigzne, kas atrodas, kā jūs, Zemes iedzīvotāji, to saucat, — Liras zvaigznājā.
— Kā izskatās uz Teileras? — Elena vaicāja.
Kādu brīdi valdīja klusums. Tad:
— Cilvēki bieži vien nespēj aprakstīt pašu svarīgāko. Tomēr dažreiz grūtības sagādā tas, ka tās būtnes valodā, ar kuru tu sazinies, vispār nav vajadzīgā jēdziena. Teilera nepavisam nav līdzīga Zemei. Tur nav tuksnešu. Visa planēta ir viens vienīgs rūpīgi kopts ainavu parks. Taču… Ļauj man izņemt šo ziedu no taviem matiem. Tā. Paskaties uz to! Ko tu redzi?
— Skaistu, baltu ziedu. Tāpēc arī es to noplūcu un iespraudu sev matos.
— Tomēr tas nav skaists, balts zieds. Vismaz man ne. Tavas acis atšķir gaismu ar viļņu garumu apmēram no četrtūkstoš līdz septiņtūkstoš divsimt angstrēmiem. Vcgieša acs vairāk izšķir ultravioleto spektru — līdz pat trīstūkstoš angstrēmiem. Mēs neredzam to, ko jūs saucat par «sarkano», bet šajā «baltajā» ziedā es saskatu divas krāsas, kurām jūsu valodā vispār nav nosaukuma. Manu ķermeni klāj raksti, ko tu nespēj saskatīt, bet tie ir ļoti līdzīgi manu ģimenes locekļu rakstiem, tā ka vegietis, kurš pazīst Stigo dzimtu, jau ieraudzījis mani, varētu pateikt, no kuras ģimenes un kuras provinces es esmu. Zemiešu acīs dažas mūsu gleznas šķiet pārāk košas, vai arī viņi tās redz it kā vienā krāsā — parasti zilā —, tāpēc ka viņi neredz daudzos pustoņus. Vairumā mūsu skaņdarbu jūs saklausīsiet ilgus klusuma brīžus, kas patiesībā ir piepildīti ar melodiju. Mūsu pilsētas ir tīras un loģiski būvētas. Tās uzkrāj dienasgaismu un saglabā to vēl ilgi naktī. Tās ir nesteidzīgu kustību, patīkamu skaņu vietas. Tas viss man ir ļoti dārgs, taču cs nezinu, kā lai to izskaidro… cilvēkam.
— Bet cilvēki — es gribu teikt — Zemes cilvēki dzīvo jūsu pasaulēs…
— Tomēr viņi nekad neredz, nedzird un neizjūt, kādas šīs pasaules ir īstenībā, kādas tās ir mums. Pastāv plaisa, ko var apzināties un saprast, bet pārvarēt — nekad. Tāpēc es tev nevaru pastāstīt, kā izskatās uz Teileras. Tā tev šķistu pavisam citāda pasaule, nekā tā ir man.
— Vienalga, es gribētu to redzēt. Pat ļoti. Domāju, ka man patiktu tur dzīvot.
— Šaubos, vai tu tur justos laimīga.
— Kāpēc gan ne?
— Tāpēc ka citu rasu imigranti ir un paliek citu rasu imigranti. Šeit tu piederi pie augstākās kārtas. Es /inu, ka jūs šo terminu nelietojat, bet tas ir ļoti piemērots. Jūsu Ministrijas darbinieki un viņu ģimenes locekļi ir visaugstākā kārta uz šīs planētas. Tālāk seko bagātnieki, kas nav Ministrijas darbinieki, tālāk lielie zemesīpašnieki, un pašā apakšā ir tie nelaimīgie, kuri mīt Senajās vietās. Šeit tu stāvi pašā virsotnē. Uz Teileras tu būtu pašā apakšā.
— Kāpēc tam tā jābūt? — viņa jautāja.
— Tāpēc ka tu redzi baltu ziedu. — Es atdevu viņai to atpakaļ.
Ilgu brīdi valdīja klusums un pūta viegls vējiņš.
— Lai vai kā, es esmu laimīga, ka tu ieradies šeit, — viņa sacīja.
— Šī patiešām ir interesanta planēta.
— Priecājos, ka tev tā patīk.
— Vai tas vīrs, ko dēvē par Konrādu, patiešām bija tavs mīļākais?