No šī pēkšņā jautājuma man pārskrēja drebuļi.
— Tā nav tava darīšana, — viņa atcirta, — bet atbilde ir — jā!
— Varu saprast, kāpēc, — viņš teica, un es jutos neērti, varbūt pat nedaudz kā vuārists, vai — izsmalcinājuma kalngals — kā tas, kurš novēro vuāristu novērošanas brīdī.
— Kāpēc? — viņa jautāja.
— Tāpēc ka tu gribi to, kas ir dīvains, spēcīgs, eksotisks, tāpēc ka tu nekad nejūties labi tur, kur tu esi, kas tu esi.
— Tā nav taisnība!.. Varbūt arī ir. Jā, viņš man reiz teica kaut ko tamlīdzīgu. Iespējams, ka tā ir taisnība.
Tajā mirklī man kļuva viņas žēl. Tad, nemaz to neapzinoties, vēlēdamies Elenu kaut kā mierināt, es pastiepu roku un satvēru viņas plaukstu. Tikai tā bija Mištigo roka, kas kustējās, bet viņš pat nebija domājis to darīt. To gribēju es.
Pēkšņi es nobijos. Taču tieši tāpat jutās arī viņš. To varēja just.
Tobrīd es sajutu, ka vegietis apjautis svešinieku savā prātā; galva man sagriezās kā dziļā reibumā.
Ātrāk vēlējos nokļūt atpakaļ — un nokļuvu atpakaļ pie klintsbluķa, bet vēl paspēju ieraudzīt, kā viņa nomet puķi, un izdzirdu čukstus: — Apskauj mani!
Velns lai parauj to pseidotelepātisko vēlmju īstenošanos! Kādu dienu es vairs neticēšu, ka tā ir tikai šķietamība.
Tajā ziedā cs biju saskatījis divas krāsas, krāsas, kurām nezināju nosaukumus.
Devos atpakaļ uz nometni. Izgāju tai cauri un turpināju iet. Sasniedzis otru signāllaukuma malu, apsēdos smiltis un aizsmēķēju. Nakts bija vēsa, nakts bija tumša.
Pēc divām cigaretēm aiz muguras izdzirdu balsi, bet nepagriežos.
— «Lielajā mājā un liesmu mājā, tai lielajā dienā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, atdod man manu vārdu.»
— Lieliski, — es klusi noteicu. — Piemērots citāts. Pazīstu «Mirušo grāmatu», kad dzirdu to necienīgi valkājam.
— Es nevalkāju, tikai — kā tu jau teici — piemēroti citēju.
— Lieliski.
— Tajā lielajā dienā, kad visas dienas un gadi tiks saskaitīti, — ja tev atdos tavu vārdu, kāds tas būs?
— Man neatdos. Esmu ieplānojis nokavēties. Un kāda gan nozīme vārdam?
— Tas atkarīgs no vārda. Tāpēc pamēģināsim «Karagiosis».
— Apsēdies tā, lai es varu tevi redzēt! Nepatīk, ja kāds stāv man aiz muguras.
— Labi šeit. Tāpēc?
— Kas tāpēc?
— Tāpēc pamēģināsim «Karagiosis».
— Kāpēc man tas būtu jādara?
— Tāpēc ka tas kaut ko nozīmē. Vismaz kādreiz nozīmēja.
— Karagiosis bija tēls sengrieķu ēnu izrādēs, kaut kas līdzīgs Pančam eiropiešu komiskajās leļļu ludziņās. Viņš bija lempīgs āksts.
— Viņš bija viltīgs grieķis.
— Ha! Viņš bija pabailīgs un vēl neķītrs.
— Viņš bija arī varonīgs. Viltīgs. Ar humora izjūtu. Viņš jau nu gan nojauktu piramīdu. Un bija stiprs, kad pats to gribēja.
— Kur viņš ir tagad?
— Arī es gribētu to zināt.
— Kāpēc tu man to jautā?
— Tāpēc, ka Hasans tevi nosauca šai vārdā tonakt, kad tu cīnījies ar golemu.
— Ā… Skaidrs. Nu, tas vienkārši bija lamuvārds, vispārējs termins, sinonīms muļķim, iesauka, — tāpat kā ja es tevi sauktu par «rudo». Un ja tā padomā — interesanti, kādu tevi skata Mištigo? Tu zini, ka vegieši neredz tavu matu krāsu?
— Mani neuztrauc tas, kādu mani redz vegieši. Mani interesē tas, kādu viņš redz tevi. Zinu, ka Mištigo datu mape par tevi ir diezgan bieza. Tur teikts, ka tu esot vairākus gadsimtus vecs.
— Galīgas blēņas. Taču rādās, ka tu par šo mapi esi labi informēta. Cik bieza ir tava datu mape par Mištigo?
— Ne pārāk, vismaz pagaidām.
— Šķiet, ka tu ienīsti viņu vairāk par visiem pārējiem. Vai tā ir taisnība?
— Jā!
— Kāpēc?
— Viņš ir vegietis.
— Nu un tad?
— Es vegiešus ienīstu, tas arī viss.
— Nē, tur ir kas vairāk!
— Tev taisnība. Tu zini, ka esi ļoti stiprs, vai ne?
— Zinu.
— Patiesībā tu esi visstiprākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējusi. Pietiekami stiprs, lai pārlauztu sprandu zirnekļsikspārnim, tad iekristu Pirejas jūras līcī, izpeldētu un vēl ieturētu brokastis.
— Ir nu gan tev dīvaini piemēri!
— Ne visai. Tu to darīji?
— Kāpēc?
— Es gribu zināt, man vajag zināt!
— Atvaino!
— Ar «atvaino» vien nepietiek. Pastāsti ko vairāk!
— Esmu pateicis visu.
— Nē. Mums vajadzīgs Karagiosis!
— Kam mums?
— Radpolam. Man.
— Vēlreiz kāpēc?
— Hasans ir gandrīz pusmūžību vecs. Karagiosis ir vecāks. Hasans pazina viņu, atcerējās, nosauca tevi par Karagiosi. Tu esi Karagiosis — nogalinātājs, Zemes aizstāvis, — un tagad tu mums esi nepieciešams. Ļoti nepieciešams. Harmagedona ir klāt — nevis ar balsīm un pērkoniem, bet ar uzskaites grāmatu. Vegietim jāmirst. Citas iespējas nav. Palīdzi mums apturēt viņu!
— Ko jūs gribat no manis?
— Ļauj Hasanam viņu iznīcināt.
— Nē!
— Kādēļ nē? Kas viņš tev ir?
— Pilnīgi nekas. Atklāti sakot, man viņš ārkārtīgi nepatīk. Bet kas viņš ir jums?
— Mūsu iznīcinātājs.
— Tad paskaidrojiet man, kas un kā, un es varbūt došu jums citādu atbildi.
— Es nedrīkstu.
— Kādēļ gan ne?
— Tādēļ ka nezinu.
— Tad ar labu nakti! Tas arī viss.
— Pagaidi! Es tiešām nezinu, bet pavēle ir nākusi no Teileras, no turienes Radpola aģenta: «Viņam jāmirst! Viņa grāmata nav grāmata, viņš nav viņš pats, bet daudzi.» Es nezinu, ko tas nozīmē, bet mūsu aģents nekad nav melojis. Tu esi dzīvojis uz Teileras, tu esi dzīvojis uz Bekebas un dučos citu pasauļu. Tu esi Karagiosis. Tu zini, ka mūsu aģenti nekad nemelo, tāpēc ka tu esi Karagiosis un pats izveidoji šo spiegu tīklu. Tagad tu dzirdi viņu ziņojumus, bet nepievērs tiem uzmanību. Es tev saku, ko viņi saka, — vegietim jāmirst. Viņš simbolizē beigas visam tam, par ko mēs esam cīnījušies. Viņi apgalvo, ka vegietis esot inspektors, kuram nedrīkstot ļaut inspicēt. Tu zini signālu. Nauda pret Zemi. Dziļāk vegiešu jūgā. Aģents neko sākāk paskaidrot nevarēja.
— Piedod! Esmu nolīgts, lai viņu apsargātu. Dod man citu iemeslu, un es došu tev citu atbildi. Pie tam Hasans mēģināja mani nogalināt.
— Viņam lika tikai apturēt tevi, padarīt nekaitīgu, lai mēs varētu iznīcināt vegieti.
— Tas neder; nē, neder. Es to nepieļaušu. Ejiet savu ceļu! Es visu aizmirsīšu.
— Nē, tev mums jāpalīdz. Ko gan Karagiosim nozīmē viena vegieša dzīvība?
— Es nepiekritīšu viņa likvidēšanai, ja nebūs taisnīga un svarīga iemesla. Līdz šim neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu.
— Es neko vairāk nezinu.
— Tad ar labu nakti!
— Nē. Tev ir divas sejas. No labās puses skatoties, tu esi pusdievs, no kreisās — dēmons. Viens no viņiem mums palīdzēs, vienam būs jāpalīdz. Un man nav svarīgi, kurš tas būs.
— Nemēģiniet aiztikt vegieti! Mēs viņu aizstāvēsim.
Tā mēs tur sēdējām. Viņa paņēma no manis cigareti, un mēs sēdējām un smēķējām.
— Ienīstu tevi, — viņa sacīja pēc kāda laika. — Tam vajadzētu būt viegli, bet es nespēju.
Es klusēju.
— Tik bieži esmu redzējusi, kā tu, uzcirties melnajā formas tērpā, dzer rumu kā ūdeni, pārliecināts par kaut ko tādu, ko nevienam citam nekad nestāstīsi, un staigā, piepūties par savu pārdabisko spēku. Tu esi gatavs cīnīties savā svara kategorijā ar visu, kas vien kustas, vai ne tā?