— Tikai ne ar sarkanajām skudrām un kamenēm.
— Varbūt tev ir kāds sevišķs plāns, par kuru mēs neko nezinām? Pastāsti mums, un mēs tev palīdzēsim to īstenot.
— Tā ir tava iedoma, ka esmu Karagiosis. Es jau paskaidroju, kāpēc Hasans nosauca mani šajā vārdā. Fils pazina Karagiosi, un tu pazīsti Filu. Vai viņš kādreiz kaut ko tādu ir teicis?
— Tu jau zini, ka ne. Viņš ir tavs draugs un nenodos tevi.
— Vai ir vēl kāda zīme, ja neņem vērā Hasana nejaušo izsaucienu, pēc kuras varētu pazīt Karagiosi?
— Nē, par viņu nav nekādu rakstisku liecību. Tu darbojies ļoti pamatīgi.
— Tad viss ir kārtībā. Ej prom un netraucē mani!
— Nedzen projām! Lūdzu!
— Hasans mēģināja mani nogalināt.
— Jā, viņš droši vien domāja, ka vieglāk būs tevi nogalināt, nekā atturēt no tā, ko esi nodomājis. Galu galā viņš zina par tevi vairāk nekā mēs.
— Tad kāpēc viņš šodien izglāba mani no boadila zobiem reizē ar Mištigo?
— Es labāk neteikšu..
— Tad aizmirsti visu, ko teicu.
— Nē, es tev pateikšu. Viņam pie rokas bija vienīgi assagai. Viņš vēl nav to pilnīgi apguvis. Viņš negribēja trāpīt boadilam.
— Tā!
— Taču viņš netēmēja arī uz tevi. Tas briesmonis bija pārāk kustīgs. Viņš gribēja nogalināt vegieti, lai vēlāk mierīgi varētu teikt, ka gribējis glābt jūs abus ar vienīgo ieroci, kas gadījies pa rokai, un ka noticis šausmīgs nelaimes gadījums. Diemžēl šis nelaimes gadījums nenotika. Viņš netrāpīja mērķī.
— Tad kāpēc viņš neļāva boadilam vegieti nobeigt?
— Tāpēc ka tu jau biji sagrābis tā galvu. Hasans baidījās, ka tu tomēr varētu viņu izglābt. Arābs baidās no tavām rokām.
— Prieks to dzirdēt! Vai viņš vēl mēģinās nogalināt, pat ja es atsakos palīdzēt?
— Šķiet, ka jā.
— Tas ir ļoti skumji, mana dārgā, jo es to nepieļaušu.
— Tu viņu neapturēsi. Ne arī mēs atcelsim savu pavēli. Pat tāpēc ne, ka esi Karagiosis un smagi pārdzīvo savu zaudējumu un manas skumjas par tevi appludina visu pasauli. Hasans ir asasīns. Viņš nekad nav kļūdījies.
— Arī es ne.
— Nē, tu esi. Tu tikko kļūdījies attiecībā uz Radpolu, Zemi un visu, kas ir ko vērts.
— Sieviete, man pašam ir galva uz pleciem! Ej savu ceļu!
— Es nevaru.
— Kāpēc tā?
— Ja tu to nezini, tad Karagiosis patiešām ir muļķis, āksts un lellīte ēnu teātrī.
— Kāds vīrs, vārdā Tomass Kārlails, reiz rakstīja par varoņiem un to pielūgsmi. Viņš arī bija muļķis. Viņš ticēja, ka tādi radījumi patiešām pastāv. Varonību nosaka tikai apstākļi un izdevīgums.
— Pastāv jau vēl tāds jēdziens kā ideāli.
— Kas ir ideāls? Rēga rēgs, un tas arī viss.
— Lūdzu, nerunā tā!
— Man tas ir jādara, jo šajos vārdos ir patiesība.
— Tu melo, Karagiosi!
— Nemeloju — vai arī, ja es to daru, tad tikai tevis pašas labā, meitenīt.
— Es esmu pietiekami veca, lai būtu vecmāmiņa visiem, tikai tev ne, tāpēc nesauc mani par meitenīti. Vai tu zini, ka es valkāju parūku?
— Jā. Zinu.
— Bet vai tu zini, ka es reiz saslimu ar vegiešu slimību un tāpēc man jāvalkā parūka?
— Nē. Piedod, lūdzu! Es to nezināju.
— Pirms daudziem gadiem, kad biju vēl jauna, es strādāju vegiešu restorānā par izpriecu meiteni. Nekad neaizmirsīšu, kā viņu pretīgās plaušas šņāca pie manām krūtīm, kā viņu līķu krāsas miesa skārās klāt manējai. Es ienīstu viņus, Karagiosi, tā, kā tikai tāds kā tu — cilvēks, kas izjutis visus pasaules naidus, — spētu to saprast.
— Man ļoti žēl, Diāna, ļoti žēl, ka tas vēl joprojām tev sāp. Bet es vēl neesmu gatavs darboties. Nesteidzini mani!
— Tātad tu esi Karagiosis?
— Jā.
— Tad es esmu apmierināta… mazliet.
— Bet vegietis dzīvos!
— To mēs vēl redzēsim.
— Jā, mēs vēl redzēsim. Ar labu nakti!
— Ar labu nakti, Konrād!
Un es piecēlos un atstāju viņu tur sēžam, un atgriezos savā teltī. Vēlāk naktī viņa atnāca pie manis. Iečabējās telts durvis un palagi, un viņa bija klāt. Kad es jau būšu aizmirsis par viņu gandrīz visu — parūkas košo krāsu, mazo neapmierinātības ķeksīti starp acīm, cieši sakostos zobus, saraustīto runu, nedaudz manierīgās kustības,ķermeni, kas sildīja kā saule, un dīvainos pārmetumus cilvēkam, kurš es kādreiz varēju būt, — es atcerēšos tikai to, ka viņa atnāca pie manis, kad bija man ļoti nepieciešama, ka bija ļoti silta un ka atnāca pie manis.
Nākamajā rītā pēc brokastīm es gāju meklēt Mištigo, bet viņš pirmais atrada mani. Es biju lejā pie upes un devu norādījumus vīriem, kuriem bija jāparūpējas par feluku.
— Konrād, vai es drīkstu ar jums parunāt? — viņš klusi jautāja.
Es pamāju ar galvu un norādīju uz ieplaku.
— Dosimies turp. Te man viss ir nokārtots.
Mēs gājām.
Pēc kāda brīža viņš sacīja: — Jūs jau zināt, ka manā pasaulē pastāv vairākas garīgo treniņu sistēmas, kas dažkārt rada ekstrasensoras spējas…
— Kaut ko tamlīdzīgu esmu dzirdējis, — es atbildēju.
— Vairumam vegiešu piemīt šādas spējas. Dažiem tās ir ļoti izteiktas. Daudziem ne. Tomēr mēs visi spējam tās sajust, noteikt to iedarbību uz sevi.
— Un tad?
— Pats es neesmu telcpāts, bet, kā noprotu, jums piemīt šādas spējas, tāpēc ka jūs iedarbojāties uz mani. Es to jutu. Jums, cilvēkiem, tās sastopamas ļoti reti, tāpēc es par to nebiju padomājis un neveicu nekādus aizsargpasākumus. Un jūs trāpījāt man īstajā brīdī. Tādējādi jūs iekļuvāt manā prātā. Man ir jānoskaidro, cik daudz jūs uzzinājāt.
Acīmredzot šī redzes-iztēles pārklāšanās ir ekstrasensori ar kaut ko saistīta. Parasti šī pārklāšanās ir tikai īslaicīga identificēšanās ar objektu, plus vēl neliels ieskats tajās domās un jūtās, ko slēpj viņa teiktie vārdi, — taču dažreiz es tos sapratu nepareizi. Mištigo jautājums norādīja, ka viņš nezina, cik dziļi es esmu ticis, un, tā kā biju dzirdējis par dažiem profesionāliem vegiešu psihes ietekmētājiem, kas spēj ielauzties pat zemapziņā, es nolēmu blefot.
— Es uzzināju, ka jūsu grāmata nebūs vienkāršs ceļojuma apraksts, — es teicu.
Viņš klusēja.
— Diemžēl neesmu vienīgais, kas par to zina, — es turpināju, — tāpēc jūs nokļūstat diezgan bīstamā stāvoklī.
— Kāpēc? — viņš negaidot pajautāja.
— Varbūt viņi pārprot? — es minēju uz labu laimi.
Vegietis noliedzoši pašūpoja galvu.
— Kas ir tie viņi?
— To es nevaru teikt.
— Bet man tas jāzina.
— Diemžēl nevaru teikt. Ja gribat ceļojumu pārtraukt, es šodien pat varu nogādāt jūs uz Portu.
— Nē, es to nedrīkstu darīt. Man jāpaliek šeit. Ko lai iesāku?
— Pastāstiet man par savu uzdevumu, un tad es varēšu jums dot kādu padomu.
— Nē, jūs jau tā zināt pārāk daudz… Tad tāpēc Dos Santoss ir šeit, — vegietis izmeta. — Viņš ir mērenais. Radpola radikālais spārns noteikti ir kaut ko izošņājis par mani un, kā jau jūs teicāt, pārpratis. Viņam ir jāzina par briesmām. Varbūt man vajadzētu aiziet pie viņa…
— Nē, — es noskaldīju, — es tā nedomāju. Tas patiesībā neko nemainīs. Un ko jūs viņam teiktu?
Klusums. Tad Mištigo sacīja: — Es saprotu, ko jūs gribējāt teikt. <ši doma arī man bija ienākusi prātā — ka viņš nemaz nav tik mērens, kā to varēja gaidīt. Ja tas ir tā, tad…