— Nu, kā? — es jautāju. — Gribat atpakaļ?
— Es nedrīkstu.
— Tādā gadījumā, zilo zēn, tev būs jāuzticas man. Vari sākt ar to, ka pastāstīsi sīkāk par savu uzdevumu.
— Nē! Man nav skaidrs, ko jūs zināt un ko ne. Acīm redzams, ka jūs cenšaties izvilināt no manis papildu informāciju, tāpēc nedomāju, ka jūs zināt sevišķi daudz. Tas, ko es daru, vēl joprojām jātur slepenībā.
Es iebildu: — Mēģinu jūs aizsargāt, tāpēc man nepieciešams maksimāli daudz informācijas.
— Tad aizsargājiet manu ķermeni, par saviem centieniem un domām es parūpēšos pats. Turpmāk manā prātā jums vairs neiekļūt, tāpēc netērējiet velti laiku, lai par to pārliecinātos!
Sniedzu viņam automātisko pistoli.
— Pārējā ceļojuma laikā iesaku jums nēsāt ieroci, lai aizsargātu savus centienus.
— Labi.
Tā nozuda zem viņa plīvojošā krekla.
— Puff… puff… puff… — vegietis dvesa.
— Sasodīts… sasodīts, sasodīts! — šņāca mana elpa caur sakostajiem zobiem.
— Ejiet kravāt somas! — es teicu. — Drīz dosimies tālāk.
Iedams atpakaļ uz nometni, es pārdomāju, ko man darīt. Viena
pati grāmata diez vai var izpostīt Zemi, Radpolu, Atgriešanos. Pat Fila «Zemes aicinājums» nespēja to paveikt. Taču šim Mištigo rakstu darbam ir jābūt kaut kam vairāk par vienkāršu grāmatu. Ceļojuma apraksts? Kāds tas varētu būt? Grūdiens kādā virzienā? Es nezināju, bet man tas bija jāuzzina. Jo Mištigo nevarēja atstāt dzīvu, ja tas iznicinās mūs, un tomēr es nevarēju pieļaut viņa iznīcināšanu, ja šis darbs kaut mazliet varētu mums palīdzēt. Un tas varētu palīdzēt.
Tāpēc kādam vajadzēja pieprasīt pārtraukumu, lai mēs varētu par to pārliecināties.
Saite nostiepās. Es tai sekoju.
— Diāna, tu teici, ka es tev kā Karagiosis kaut ko nozīmējot, — es sacīju, kad mēs stāvējām viņas skimera ēnā.
— Šķiet, ka šiem vārdiem būs turpinājums.
— Tad klausies! Es domāju, ka par vegieti jums, iespējams, nav taisnība. Neesmu īsti pārliecināts, bet, ja jūs maldāties, tad nogalinot viņu tiks izdarīta ļoti liela kļūda. Tādēļ es nevaru to pieļaut. Atturieties no saviem plāniem, līdz sasniegsim Atēnas. Un pieprasiet sīkākas ziņas par to Radpola pavēli.
Viņa palūkojās man acīs, tad sacīja: — Labi!
— Kā būs ar Hasanu?
— Viņš gaida.
— Laiku un vietu viņš izvēlas pats, vai ne? Gaida vienīgi uzbrukumam izdevīgu mirkli.
— Jā.
— Tad viņam ir jāpavēl gaidīt tikmēr, kamēr mēs visu skaidri zināsim.
— Labi.
— Vai tu pati viņam to pateiksi?
— Viņam tiks pateikts.
— Arī labi.
Es aizgriezos.
— Bet, kad pienāks ziņojums — un ja tur būs teikts tas pats, kas iepriekš, — ko tad? — viņa vaicāja.
— Tad jau redzēs, — es nepagriezies atbildēju.
Pametu Diānu stāvam pie viņas skimera un devos pie savējā.
Kad šis ziņojums pienāca, ar tekstu, kādu jau biju gaidījis, sapratu, ka īstās nepatikšanas vēl tikai sāksies. Jo es jau biju izlēmis.
Tālu uz dienvidiem un austrumiem no mums vairākas vietas Madagaskarā vēl joprojām apdullināja Geigera skaitītājus ar radioaktīvo sāpju kliedzieniem — tā bija nodeva viena cilvēka prasmei.
Hasans — es par to nešaubījos — vēl arvien spēja pārvarēt jebkuru šķērsli, nepamirkšķinot savas saulē apsārtušās, nāvi skatīt pieradušās dzeltenās acis.
Viņu apstādināt būtu ļoti grūti.
Tas. Tālu apakšā.
Nāve, karstums, dubļu izraibināti paisuma viļņi, jaunas krasta līnijas.
Vulkānu izvirdums Hijā, Samā, Ikarijā, Naksā.
Pa pusei aprīta Halikarnāsa.
Kosas rietumu gals atkal virs ūdens, nu un tad?
Nāve, karstums, dubļu izraibināti paisuma viļņi. Jaunas krasta līnijas.
Es biju pārtraucis ceļojumu un atlidojis šurp ar visiem pārējiem, lai redzētu, kā te izskatās. Mištigo diktēja piezīmes un arī fotografēja.
Lorels bija teicis: «Turpiniet ceļojumu. Apdzīvotās vietas nav pārāk cietušas, jo Vidusjūra ir pilna galvenokārt ar visādām grabažām. Arī par cietušajiem cilvēkiem jau tiek gādāts. Tāpēc dodieties tālāk!»
Es lēnām laidos pāri tam, kas bija palicis pāri no Kosas, — salas rietumu daļai. Tā bija skarba, vulkāniska zeme; šur un tur rēgojās jauni krāteri, tie vēl aizvien kūpēja starp sniegbalti spožajām jūras putu mežģīnēm, kas krustām šķērsām viļņojās pār zemi. Tur kādreiz stāvējusi senā Astipalajas galvaspilsēta. Tukidīds stāsta, ka to esot nopostījusi spēcīga zemestrīce. Viņam vajadzētu redzēt šo te. Mana pilsēta Kosas ziemeļos bija apdzīvota jau trīssimt trīsdesmit sestajā gadā pirms mūsu ēras. Nu viss ir zudis, palikuši pāri tikai ūdens un liesmas. Nekā vairs nav — ne Hipokrāta platānas, ne Lodžas mošejas, ne Rodas bruņinieku pils, ne strūklakas, ne manas lauku mājas, ne sievas — tas viss, vai nu paisumu aizslaucīts, vai arī grimis jūras dzīlēs, es nezinu, — ir sekojis mirušajam Teokrītam — tam, kurš darīja visu, kas viņa spēkos, lai pirms tik daudziem gadiem iemūžinātu šīs vietas.
Zudis. Prom. Tālu. Man vienlaikus nemirstīgs un zudis. Tālāk uz austrumiem tikai dažas smailes vēl rēgojās virs ūdens, atgādinot par to augsto kalnu grēdu, kas agrāk bija izrobojusi salas ziemeļu krasta līdzeno plūdumu. Tur kādreiz slējās varenā Dhikaios jeb Taisnīgā Kristus smaile, kas reiz caur mākoņiem raudzījās uz ciematiem tās ziemeļu nogāzē. Tagad no tās pāri palikusi tikai niecīga saliņa; neviens tā arī nepaspēja uzkāpt līdz šai saliņai.
Toreiz droši vien notika tāpat, toreiz pirms tik daudziem gadiem, kad jūra, ko netālu no manas dzimtenes bija aizturējusi Halkīdas pussala, saslējās un metās virsū zemei; toreiz, kad iekšzemes jūras ūdeņi bija izlauzuši sev ccļu caur Tempes aizu, šīs zemestrīces varenās konvulsijas lika plaisāt pašu dievu mājokļa Olimpa klinšainajām sienām un izglābti tika vienīgi Dcikalions ar savu sievu, kurus dievi noturēja virs ūdens tāpēc, lai radītu mītu un atstātu dažus cilvēkus, kas varētu to pastāstīt.
— Jūs tur dzīvojāt, — ieteicās Mištigo.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Bet jūs taču esat dzimis Makrinicas ciematā Tesālijas kalnos?
— Jā.
— Tomēr apmetāties uz dzīvi šeit?
— Uz neilgu laiku.
— «Mājas» — šis jēdziens ir kopējs visiem, — viņš teica. — Es to augstu vērtēju.
— Paldies!
Es vēl arvien raudzījos lejup skumju, vājuma un bēdu pārņemts; tad visu ietina tumsa.
Atēnas pēc ilgas prombūtnes sagaida mani ar pēkšņu laipnību, kas vienmēr spirdzina, bieži liek justies jaunākam, dažkārt mulsina. Fils reiz nolasīja man dažas rindas, ko sarakstījis viens no pēdējiem grieķu dzejas dižgariem Georgs Scferiss; viņš apgalvoja, ka dzejnieks runājis par šolaiku Grieķiju, vegiešiem teikdams šādus vārdus: «Zeme, ne vairs mūsu un ne arī jūsu.» Kad es aizrādīju, ka Serafisa dzīves laikā te vegiešu vēl nebija, Fils atcirta, ka dzeja pastāvot ārpus telpas un laika un nozīmējot tikai to, ko tā nozīmējot lasītājam. Es nekad neesmu ticējis, ka literāta iztēle ļauj ceļot laikā, un man bija vēl citi iemesli nepiekrist šim apgalvojumam.
Tā ir mūsu zeme. Goti, huņņi, bulgāri, serbi, franki, turki un pēdējā laikā arī vegieši nekad nav varējuši mums to atņemt. Tauta, es — mēs esam izdzīvojuši. Atēnas un es esam nedaudz mainījušies. Tomēr kontinentālā Grieķija paliek kontinentālā Grieķija, un man tā nemainās. Pamēģini to atņemt, un mani klefti, līdzīgi senajiem atriebējiem, aizies kalnos. Tu paiesi garām, bet Grieķijas kalni paliks, nemainīsies, ar degoša kazas gurna kaula smaku, ar asins un vīna smārdu, ar saldinātu mandeļu garšu, ar aukšio nakts vēju un debesim, kas ir tik koši zilas kā dieva acis saules gaismā. Aiztiec tos, ja tev pietiek drosmes!