Tieši tāpēc cs jūtos tik labi ik reizi, kad atgriežos, jo tagad, kad man uz pleciem gulst milzīga gadu nasta, es jūtu to pašu pret visu zemeslodi. Tieši tāpēc arī es cīnījos, nogalināju, spridzināju un piedevām izmēģināju visus likumīgos paņēmienus, lai vegieši vairs nekārotu atpirkt mūsu zemi — gabalu pēc gabala — no promesošās valdības tur, uz Teileras. Tieši tāpēc es lauzu sev ceļu, — jau ar citu vārdu — lielajā valsts pārvaldes mašīnā, kam pakļauta šī planēta, — un tieši Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļā. Tur es varēju cīnīties, lai, gaidot nākamo attīstības posmu, saglabātu to, kas vēl palicis.
Radpola vendeta bija nobaidījusi kā izceļotājus, tā arī vegiešus. Viņi nebija sapratuši, ka Trīs Dienas pārdzīvojušo cilvēku pēcteči nelabprāt atteiksies no skaistākajām krastmalām, lai ļautu ierīkot tur kūrortus vegiešiem, kā arī neļaus saviem dēliem un meitām tajos strādāt, nedz arī vadās vegiešus pa pilsētu drupām, tiem par uzjautrinājumu norādīdami uz interesantākajām vietām. Tieši tāpēc vairums darbinieku uzskatīja Ministriju par svešzemnieku iestādi.
Mēs bijām izsūtījuši aicinājumus Marsa un Titāna koloniju pēctečiem, taču uz Zemi neviens neatgriezās. Tur viņi bija kļuvuši mīkstčauļi, jo barojās ar kultūru, kas ir galvas tiesu pārāka par mūsējo. Viņi bija zaudējuši savu patību. Pametuši mūs.
Tomēr de jure tā skaitījās Zemes valdība, ko likumīgi ievēlējis promesošais vairākums, — un, ja labi apdomā, varbūt arī de facto. Biju cerējis, ka tik tālu nenonāks.
Gandrīz pusgadsimtu nekas nemainījās. Nekādu jaunu kūrortu vegiešiem, nekādu Radpola terorisma aktu. Un arī nekādas Atgriešanās. Drīz sāksies pārmaiņas. Tās gaidāmas — ja jau Mištigo patiešām atlidojis pārbaudīt.
Diena, kad ierados Atēnās, bija nemīlīga, sijāja auksts lietus, — Atēnās, ko nesenā zemestrīce bija sakratījusi un pārveidojusi, — un, lai gan man smadzenes urdīja kāds jautājums, bet ķermeni klāja nobrāzumi, tomēr es jutos atspirdzis. Nacionālais muzejs vēl joprojām stāvēja starp Tossitsa un Vesileos Irakliou, Akropole tagad bija daudz vairāk sagrauta nekā manās atmiņās, «Dārza Altāra» viesnīca — agrākā karaļu pils — tur, Nacionālā dārza ziemeļrietumu stūrī pretī Konstitūcijas laukumam bija kratīta, tomēr, par spīti tam, stāvēja un darbojās.
Mēs iegājām un piereģistrējāmies.
Kā Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotajam man izrādīja sevišķu uzmanību. Mani izmitināja deviņpadsmitajā numurā.
Tas nebija gluži tāds, kādu to atstāju. Telpas bija iztīrītas un sakārtotas.
Neliela metāla plāksnīte pie durvīm vēstīja:
Šis numurs bija Konstantīna Karagiosa štābs Radpola dibināšanas un Atgriešanās nemieru laikā.
Gultas galvgali greznoja dekoratīva plāksne, uz kuras varēja lasīt:
Šajā gultā ir gulējis Konstantīns Karagiosis.
Garajā, šaurajā priekštelpā pie tālākās sienas es pamanīju vēl vienu. Tur bija rakstīts:
So plankumu uz sienas atstāja pudele, ko pāri istabai meta Konstantīns Karagiosis par godu Madagaskaras bombardēšanai.
Ticiet vai neticiet — tā ir jūsu darīšana.
Sajā krēslā ir sēdējis Konstantīns Karagiosis, uzstāja vēl kāda cita.
Es patiešām baidījos ieiet vannas istabā.
Vēlāk naktī, kad staigāju pa savas gandrīz tuksnesīgās pilsētas slapjo un gružiem nosēto bruģi, manas atmiņas un pašreizējās domas atgādināja divas kopā saplūstošas upes. Pārējie palika viesnīcā krācam, bet es nokāpu pa «Altāra» platajām kāpnēm, apstājos, lai izlasītu kādu izrakstu no Perikla bēru runas, kas bija iekalta uz nezināmajam kareivim veltīta pieminekļa sāniem, — «Visa zeme ir dižu cilvēku kaps», — brīdi aplūkoju vareno senatnes karotāju, kurš pat uz nāves gultas nešķīrās no ieročiem; šī statuja, lai gan marmorā cirsta, šķita izstarojam siltumu, jo nakts tā piestāv Atēnām, — un tad devos tālāk, iedams pa Amālijas prospektu.
Tas bija jauks vakars: ouzo, guivetsi, Kokkinelli, yaourti, Mettvca, daudz stipras kafijas un Fila strīdi ar Džordžu par evolūciju.
— Vai tu tiešām neredzi, kā šeit, uz šīs planētas, kad viss dzīvais tuvojas iznīcībai, reālā dzīve saplūst ar mītiem?
— Ko tu ar to gribi teikt? — Džordžs jautāja, tīrīdams traipu no biksēm un sakārtodams uz deguna brilles.
— Es gribu teikt, ka jau toreiz, kad cilvēce iznira no nebūtības tumsas, tā nesa sev līdzi leģendas, mītus un atmiņas par pasakainiem radījumiem. Tagad mēs grimstam tajā pašā tumsā. Dzīvības spēks kļūst vājš un nepastāvīgs un atgriežas pie tām pirmatnējām dzīvības formām, kas visu šo laiku pastāvējušas tikai neskaidrās atmiņās…
— Muļķības, Fil! Dzīvības spēks? Kurā gadsimtā tu dzīvo? Tu runā tā, it kā visa attīstība notiktu apzināti.
— Tā tas ir.
— Tad, lūdzams, pierādi!
— Tavā muzejā stāv trīs satīru skeleti un dzīvu satīru fotogrāfijas. Tie mīt šajos kalnos.
— Arī kentauri šeit ir manīti un puķes — vampīri, un zirgi ar spārnu rudimentiem. Katrā jūrā mājo jūras čūskas. Importēti zirnekļsikspārņi vago mūsu debesis. Daudzi cilvēki pat apzvēr, ka tikušies ar Tesālijas melno nezvēru, kas ēd cilvēkus, kaulus un nez ko vēl, — daudz dažādu leģendu atkal kļūst par īstenību.
Džordžs nopūtās.
— Viss, ko tu sacīji, pierāda tikai to, kas bezgalīgajā laika plūdumā var parādīties jebkāda dzīvības forma, ja tikai ir faktori, kas veicina strauju tās attīstību, un ilgstoši labvēlīgi apstākļi augšanai. Visas uz zemes izveidojušās formas, ko tu minēji, ir mutanti, būtnes, kas radušās starojuma vietu apkārtnē. Tesālijas kalnos arī ir viena šāda vieta. Ja šajā mirklī te iedrāztos Tesālijas melnais nezvērs ar satīru uz muguras, tas nedz mainītu manus uzskatus, nedz arī pierādītu tavējos.
Tobrīd es palūkojos uz durvīm, cerēdams ieraudzīt nevis melno nezvēru, bet kādu neuzkrītoša izskata vecu vīriņu, kurš sāniski iesprauktos telpā, pakluptu un dotos tālāk, vai arī viesmīli, kurš nestu Diānai nepasūtīta dzēriena glāzi ar salvetē ielocītu zīmīti.
Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Iedams pa Amālijas prospektu gar Hadriana vārtiem un Zeva templi, es vēl arvien nezināju, kādai jābūt šai ziņai. Diāna bija sazinājusies ar Radpolu, bet līdz šim atbilde nebija saņemta. Vēl pēc trīsdesmit sešām stundām mēs trauksimies no Atēnām uz Lamiju, tad tālāk kājām pa apvidu, kur aug dīvaini, agrāk neredzēti vīteņaugiem klāti koki ar garām, blāvām, sarkandzīslotām lapām, zarainiem izaugumiem lapotnēs un veselu klājumu strige-fleur pie saknēm, tad pāri saules pielietiem līdzenumiem, augšup pa līkumotām kazu takām, pāri galvu reibinošām klintīm un lejup dziļās ieplakās garām sagrautiem klosteriem. Tā bija ārprātīga iecere, bet tā vēlējās Mištigo. Tikai tāpēc, ka cs tur esmu dzimis, viņš uzskatīja, ka būs pilnīgā drošībā. Es centos viņam stāstīt par mežonīgajiem zvēriem, par cilvēkēdājiem kourītiem — cilti, kas klaiņo šajā apvidū. Taču viņš gribēja, līdzīgi Pausanijam, redzēt to visu, ceļojot kājām. Labi, es nospriedu, ja viņu nenožmiegs Radpols, tad to izdarīs fauna.
Tomēr — vienkārši drošības labad — aizgāju uz vietējo Zemes valdības pasta nodaļu, lai iegādātos divkaujas atļauju un samaksātu nāves nodokli. Tā kā biju pilnvarotais, tad nolēmu, ka ievērošu visas formalitātes.