Ja Hasans gribēja nogalināt, tad es likumīgi nogalināšu viņu pašu.
No nelielās kafejnīcas ielas otrā pusē es izdzirdu plūstam buzuki skaņas. Daļēji pēc paša vēlēšanās, daļēji tāpēc, ka jutu aiz sevis «asti», šķērsoju ielu un iegāju tur. Apsēdos pie maza galdiņa ar muguru pret sienu un seju pret durvīm, pasūtīju turku kafiju, cigarešu paciņu un klausījos dziesmas par nāvi, trimdu, nelaimēm un mūžseno vīrieša un sievietes neuzticību.
Telpa izrādījās mazāka, nekā šķita no ielas, — zemi griesti, netīra grīda, blāva puskrēsla. Dziedātāja bija drukna sieviete dzeltenā kleitā, ar bagātīgi uzkrāsotām skropstām. Šķindēja glāzes, palsajā gaisā varēja redzēt, kā lēnām krīt putekļi, uz grīdas izkaisītās zāģu skaidas bija mitras. Mans galds atradās pie bāra letes. Te bija cilvēku divpadsmit; trīs miegaina izskata meitenes, kas sēdēja pie letes, kāds vīrs ar netīru fesku galvā un vēl kāds, kurš krāca, nolicis galvu uz izstieptas rokas; četri citi smējās pie galda pretējā stūrī, vēl vairāki vienatnē stingām sejām sūca kafiju, klausījās un gaidīja — varbūt arī ne —, ka kaut kas atgadīsies vai kāds ieradīsies.
Tomēr nekas nenotika. Tādēļ pēc trešās kafijas tases samaksāju resnajam, ūsainajam īpašniekam savu tēriņu un izgāju ārā.
Aiz durvīm temperatūra šķita kritusies par vairākiem grādiem. Iela bija tukša un pilnīgi tumša. Es nogriezos pa labi uz Leoforos Dionisiou Aeropagitous un gāju uz priekšu, līdz sasniedzu salauzto žogu, kas stiepās pār Akropoles dienvidu nogāzi.
Tālu aizmugurē uz ielas stūra izdzirdu soļus. Kādu brīdi stāvēju, taču visapkārt valdīja klusums un piķa melna nakts. Paraustījis plecus, gāju caur vārtiem uz Eleiteras Dionlsa templi. No tempļa bija palikuši pāri vienīgi pamati. Turpināju iet Teātra virzienā.
Fils toreiz bija izteicies, ka vēsture, līdzīgi pulksteņa rādītājiem, virzoties pa milzu apli, dienu pēc dienas riņķodama gar vieniem un tiem pašiem cipariem.
«Vēsturiskā bioloģija pierāda, ka tev nav taisnība,» iebilda Džordžs.
«Es to nedomāju burtiski,» Fils atcirta.
«Tad mums jāvienojas par kopīgu valodu, pirms sākam runāt par ko citu.»
Mištigo tobrīd iesmējās.
Elena pieskārās Dos Santosa rokai un apjautājās par nabaga zirgiem, uz kuriem jāja pikadori. Spānis tikai paraustīja plecus, ielēja viņai vēl sarkanvīnu un izdzēra savējo.
«Tas pieder pie izrādes,» viņš atbildēja.
Un nekādas ziņas, nekādas ziņas.
Gāju tālāk caur drazām, par ko laiks pārvērš diženumu. No kāju apakšas gaisā uzšāvās izbiedēts putns, izgrūda baiļu kliedzienu un nozuda tumsā. Es turpināju staigāt, beidzot ieklīdu vecajā Teātrī, gāju lejup…
Par muļķīgajām plāksnītēm, kas rotāja manu viesnīcas numuru, Diāna nemaz nebija tik pārsteigta, kā biju gaidījis.
«Tās šeit iederas. Protams! Iederas.»
«Ha!»
«Agrāk to vietā būtu tevis nošauto dzīvnieku galvas. Vai arī tevis uzvarēto ienaidnieku vairogi..Tagad mēs esam civilizēti. Šis ir tas jaunais veids.»
«Vēlreiz-ha!» Es mainīju sarunas tematu. «Vai ir kāda ziņa par vegieti?»
«Nē.»
«Jūs gribat viņa galvu.»
«Es neesmu labi audzināta. Saki, vai Fils vienmēr ir bijis tāds muļķis? Arī tad, agrāk?»
«Nē, nebija. Arī tagad viņš tāds nav. Filu nomāc viduvēja talanta lāsts. Mūsdienās viņu uzskata par pēdējo dzejnieku romantiķi, bet tādi nevienu vairs neinteresē. Fils savu misticismu noved līdz bezjēdzībai, jo, līdzīgi Vērdsvertam, ir pārdzīvojis savu laiku. Tagad viņš dzīvo jaukās pagātnes spoguļattēlā. Gluži kā Bairons viņš reiz pārpeldēja Hellespontu, bet mūsdienās viņš vairāk atgādina Jeitsu, un viņa vienīgais prieciņš ir jaunu dāmu sabiedrība, ko viņš var garlaikot ar savu filozofiju un dažkārt savaldzināt ar saistoši izstāstītu atmiņu fragmentu. Fils ir vecs. Viņa rakstu darbos reizēm pamirdz agrākā talanta dzirksts, bet ne jau tikai sarakstītajās rindās slēpās viņa talants.»
' «Kā tā?»
«Atceros kādu nomākušos dienu, kad viņš stāvēja Dionīsa teātrī un lasīja savu himnu Pānam. Tur bija divi līdz trīs simti klausītāju — dievi vien zina, kāpēc viņi vispār sapulcējās, — un viņš sāka deklamēt. Lai gan Fila grieķu valoda nav sevišķi laba, balss tomēr bija ļoti iespaidīga un izturēšanās — visai iedvesmojoša. Pēc kāda laika sāka smidzināt, taču neviens negāja projām. Neilgi pirms beigām nogranda pērkons, tas izklausījās pēc šausmīgu smieklu šalts, un pūlim pārskrēja drebuļi. Es nesaku, ka tas bija kā Tespīda laikā, bet daudzi promejot vēl meta skatus pār plecu.
Arī mani tas ļoti iespaidoja. Tad pēc vairākām dienām es izlasīju šo poēmu, un tā nelikās nekas īpašs, nekas saturīgs. Svarīgi bija tas, kā viņš to pasniedza. Šī spēja viņam zudusi reizē ar jaunību; palikusi māksla, kura nav tik spēcīga, lai vairotu viņa slavu, — tā tikai saglabā leģendu par viņu. Fils ņem to ļaunā un mierina sevi ar miglainu filozofiju, bet, ja man jāatbild uz tavu jautājumu, — nē, vienmēr viņš nav bijis tāds muļķis.»
«Iespējams, ka arī viņa filozofijā ir daļiņa taisnības.»
«Ko tu ar to gribi teikt?»
«Milzu aplis. Dīvaino nezvēru laikmets atkal nāk mums virsū. Kā arī varoņu un pusdievu laikmets.»
«F-s esmu saticis tikai dīvainos nezvērus.»
«Šajā gultā ir guičjis Ktirariosis tur Stāv rakstīts. Izskatās diezgan ērta.»
«Ir jau arī. Redzi?»
«Jā. Vai es drīkstu paņemt šo plāksnīti par piemiņu?»
«Ja tu tā vēlies.»
Es devos uz proscēniju. Pie kāpnēm sākās bareljefi ar epizodēm no Dionīsa dzīves. Ar manu rīkojumu ikvienam gidam un ikvienam tūristam ceļojuma laikā jānēsā sev līdzi ne mazāk par trim magnēzija signālgaismām. Es vienai izvilku drošinātāju un nometu degli zemē. Uzliesmojumu no lejas neļaus saskatīt kalna slīpums un mūri.
Es neskatījos uz spožo liesmu, bet uz sudrabaini mirdzošajām figūrām virs tās. Tur bija Hermejs, kuru vēl zīdaiņa vecumā stāda priekšā Zcvam, kamēr koribanti abpus tronim izpilda fantastisku kara deju, tur bija Ikars, kuram Dionīss iemācījis audzēt vīnogas, — viņš gatavojas upurēt kazu, bet viņa meita piedāvā plāceņus dievam (tas stāv malā un ar kādu satīru aprunā šo meiteni); tur bija arī piedzērušais Silēns, kurš, atdarinādams Anteju, cenšas noturēt debesu jumu, tikai viņam tas ne visai labi veicas; tur bija arī visi pārējie pilsētu dievi, kuri iegriezušies šajā Teātrī, un es sazīmēju Hestiju, Tēsēju un Eireni ar pārpilnības ragu.
— Tu dedzini ziedojumu dieviem, — kāds sacīja man aiz muguras.
Es nepagriežos. Balss skanēja no aizmugures, bet es nepagriežos, jo pazinu šo balsi.
— Iespējams, — es atbildēju.
— Pagājis jau ilgs laiks, kopš tu staigāji pa šo zemi, Grieķiju.
— Tev taisnība.
— Tas tāpēc, ka tev nekad nav bijusi nemirstīga Penelope, kura ir tik pacietīga kā kalni, kura tic, ka viņas kalikanzaross atgriezīsies, un auž, tik pacietīga kā pakalni.
— Tu tagad esi ciema pasaku teicējs?
Viņš klusītēm iesmējās.
— Es ganu daudzkājainās kazas tur, augstu kalnos, kur rožpirkste Aurora vispirms iekrāso debesis.
— Jā, tu tiešām esi ciema pasaku teicējs. Kādēļ tu nesēdi savos augstajos kalnos un ar dziesmu nepavedini jauniešus?
— Pie tā vainīgi sapņi.
— Tiešām?
Es pagriezos un ielūkojos šai mūžsenajā sejā — krunciņas dziestošās liesmas gaismā tik melnas kā zvejnieku tīkli, kas nogrimuši pašās jūras dzīlēs, bārda tik balta ka sniegs, kas lēnām krīt no kalnu virsotnēm, acis tikpat zilas kā lakatiņš, kas apsiets ap pieri. Viņš atbalstījās uz sava ganu spieķa ne vairāk, kā kareivis atbalstās uz šķēpa. Es zināji»; ka viņam jau pāri simt gadiem un ka viņš nekad nav izgājis S-S terapijas kursu.