— Pirms neilga laika es sapnī redzēju, ka stāvu melna tempļa vidū, — viņš man stāstīja. — Pienāca dievs Hadess un nostājās blakus, sagrāba manu roku un lika sekot. Taču es sacīju: «Nē!» un pamodos. Tas mani no tiesas uztrauca.
— Ko tu tovakar biji ēdis? Ogas no Starojuma vietas?
— Lūdzu, nesmejies! Tad, nākamajā naktī, es sapņoju, ka stāvu smilšu un tumsības zemē. Viss sendienu varoņu spēks bija manī, un es cīnījos ar Anteju, Zemes dēlu, un uzveicu viņu. Tad pie manis vēlreiz atnāca dievs Hadess, saņēma aiz rokas un sacīja: «Tagad nāc man līdzi!» Taču es atkal neklausīju viņam un pamodos. Zeme tobrīd drebēja.
— Tas arī viss?
— Nē. Pavisam nesen un nevis naktī, bet dienā, kad sēdēju zem koka, uzmanīdams ganāmpulku, es, būdams nomodā, redzēju sapni. Kā Foibs es cīnījos ar briesmoni Pītonu un gandrīz gāju bojā. Šoreiz Hadess neatnāca, bet, kad cs pagriezos, tur stāvēja viņa sūtnis
Hermejs, kas smaidīja un ar savu zizli kā ar šauteni rādīja uz manu pusi. Es noliedzoši papurināja galvu, un viņš zizli nolaida. Tad viņš to včlreiz pacēla un es palūkojos, kurp viņš rādīja.
— Manā priekšā pletās Atēnas — šī vieta, šis teātris, tu, — un šeit sēdēja tās vecās sievas. Dzīves pavediena vērpēja sēdēja sapīkusi, jo bija aptinusi tavējo ap horizontu un nekur nevarēja redzēt tā galus. Audēja bija sadalījusi tavu pavedienu divos ļoti smalkos dzīparos. Viens stiepās atpakaļ pāri jūrām, līdz nozuda skatienam. Otrs veda augšup kalnos. Pie pirmā pakalna stāvēja Mironis, kurš turēja šo dzīparu savās baltajās, baltajās rokās. Aiz šī briesmoņa pie otra pakalna dzīpars stiepās pāri liesmojošai klintij. Aiz šīs klints stāvēja Melnais nezvērs, kas ar zobiem raustīja un plucināja tavu dzīparu.
Un visu laiku gar dzīparu gāja milzīgs svešzemju karotājs, un dzeltenas bija viņa acis un kails zobens viņa rokās, un vairākas reizes viņš to draudīgi pacēla virs galvas.
Tāpēc cs nācu no kalniem šurp uz Atēnām, lai satiktu tevi šeit, šajā vietā, lai teiktu, ka tev jādodas atpakaļ pāri jūrām, brīdinātu neiet kalnos, kur tevi gaida nāve. Jo, kad Hermess pacēla roku, cs sapratu, ka šie sapņi nebija mani, bet domāti tev, ak, tēvs, — sapratu, ka man tevi šeit jāatrod un jābrīdina. Dodies prom, kamēr vēl vari! Dodies prom! Lūdzu!
Es satvēru viņa plecu.
•— Jāson, mans dēls, es negriezīšos atpakaļ. Es uzņemos pilnu atbildību par saviem darbiem, labiem vai ļauniem — arī par paša nāvi, ja tas vajadzīgs, — un šoreiz man jāiet uz kalniem netālu no Starojuma vietas. Paldies tev par brīdinājumu! Mūsu ģimenē vienmēr rādījušies pravietiski sapņi, bet bieži tie ir mānīgi. Arī man ir bijuši sapņi — sapņi, kuros cs redzu pasauli ar citu cilvēku acīm, — dažreiz ļoti skaidri, dažreiz ne visai. Paldies tev par brīdinājumu! Ļoti žēl, ka nedrīkstu sekot tavam padomam.
— Tad es atgriezīšos pie ganāmpulka.
— Nāc man līdzi uz viesnīcu. Rīt mēs ar skimeri aizvedīsim tevi līdz pat Lamijai.
— Nē, es nedz guļu lielās mājās, nedz arī lidoju ar skimeriem.
— Tad tev droši vien laiks doties atceļā… bet labāk izdarīsim tā: pārnakšņosim tepat. Es esmu šī pieminekļa pilnvarotais.
— Biju dzirdējis, ka tu atkal esi pie teikšanas lielajā valdībā. Vai atkal līs asinis?
— Ceru, ka ne.
Mēs sameklējām līdzenu laukumiņu un atlaidāmies uz Jāsona apmetņa.
— Kā tu tulko šos sapņus? — cs viņam pajautāju.
— Tavas dāvanas mēs saņemam četras reizes gadā, bet kad tu pats biji šeit pēdējo reizi?
— Apmēram pirms deviņpadsmit gadiem, — es atbildēju.
— Tātad tu neko nezini par Mironi?
— Nē.
— Viņš ir lielāks gandrīz par visiem — garāks, resnāks, — āda bāla kā zivs vēders, zobi kā plēsoņam. Par viņu sāka stāstīt pirms gadiem piecpadsmit. Viņš parādās tikai naktīs. Dzer asinis. Iedams pa laukiem un meklēdams asinis — cilvēku, dzīvnieku, vienalga, kādas, — viņš smejas kā bērns. Vēlu vakaros smaidot ielūkojas pa guļamistabas logiem. Dedzina baznīcas. Sakūpina pienu. Piebaida priekšlaicīgas dzemdības. Stāsta, ka pa dienu viņš guļot zārkā, ko apsargājot kourītu cilts.
— Izklausās tikpat briesmīgs kā kalikanzaross.
— Tēvs, viņš patiešām pastāv! Nesen kāds nogalināja manas aitas. Lai kas tas arī būtu, tas saplosīja nabaga lopiņus un izsūca to asinis. Tāpēc es izraku sev slēptuvi, ko pārklāju ar zariem. Tajā naktī es sargāju. Pēc ilgas gaidīšanas viņš atnāca — un es tā pārbijos, ka nespēju pacelt lingu, jo viņš ir tāds, kā es jau stāstīju: liels — lielāks pat par tevi —, resns un nesen aprakta līķa krāsā. Ar rokām viņš pārlauza aitai sprandu un tieši no rīkles dzēra asinis. To redzēdams, es raudāju, jo biju pārāk nobijies, lai kaut ko darītu. Nākamajā dienā es aizdzinu savu ganāmpulku citur, un to neviens vairs netraucēja.'Ar šo stāstu es iebaidu savus mazmazbērnus — tavus mazmazmazbērnus, kad viņi man neklausa. Un viņš gaida tur, kalnos.
— Hm, jā… Ja tu saki, ka esi viņu redzējis, tad tā ir taisnība. Dīvaini radījumi nāk no šīm Starojuma vietām. Mēs to zinām.
— «…Kur Prometejs izlēja pārāk daudz radības uguns.»
— Nē, kur kāds izdzimtenis aizlaida šķērsām kobalta bumbu un kur zēni un meitenes mirdzošām acīm uzgavilēja — «Olē!» — radioaktīvajiem nokrišņiem. Un kā ar Melno nezvēru?
— Tas arī ir, par to es esmu pārliecināts. Kaut gan nekad neesmu viņu redzējis. Kā stāsta, tas esot ziloņa lielumā un ļoti ātrs, ēdot cilvēkus. Medījot līdzenumos. Varbūt kādu dienu tas satiksies ar Mironi un abi viens otru nogalēs.
— Parasti tā nenotiek, tomēr tā ir tīkama doma. Un tas ir viss, ko tu zini par šo nezvēru?
— Jā. Neviens nav redzējis to ilgāk par acumirkli.
— Labi, tad mēs pacentīsimies iztikt ar vēl mazāku laiku.
— Un vēl man tev jāpastāsta par Bortanu.
— Bortanu? Šis vārds man šķiet pazīstams.
— Tas ir tavs suns. Kad biju vēl mazs, es mēdzu jāt uz tā muguras un ar kājām sist pa bruņām klātajiem sāniem. Tad Bortans parasti sāka ņurdēt un ar zobiem sakampa kāju, bet pavisam vieglītēm.
— Mans Bortans tik sen jau miris, ka gadījumā, ja tas būtu iemiesojies jjunā sunī un izracis vecā Bortana kaulus, tur nebūtu vairs, ko grau/t.
— Agrāk arī es tāpat domāju. Taču divas dienas pēc tavas pēdējās aizbraukšanas tas iedrāzās manā būdā. Suns acīmredzot bija sekojis tev pa pēdām pāri visai Grieķijai.
— Tu esi pārliecināts, ka tas bija Bortans?
— Vai vispār ir vēl pasaulē dzīvojis kāds cits suns vidēja zirga lielumā, ar bruņu plāksnēm klātiem sāniem un žokļiem kā lāču
slazdi?
— Nē, domāju, ka ne. Varbūt tāpēc arī šī suga izmira. Ja suņi dzīvo cilvēku tuvumā, tiem patiešām ir nepieciešamas šādas bruņas, vienīgi tās tik ātri neuzaug. Ja Bortans vēl ir dzīvs, tad viņš noteikti ir pēdējais suns uz Zemes. Zini, mēs ar viņu kopā augām… tas bija tik sen, ka, to atceroties, iesāpas sirds. Toreiz, kad Bortans mums medībās pazuda, es domāju, ka noticis nelaimes gadījums. Ilgi viņu meklēju, līdz nospriedu, ka suns ir miris. Jau toreiz viņš bija neiedomājami vecs.
— Var gadīties, ka Bortanu ievainoja un viņš daudzus gadus klīda apkārt. Tomēr viņš bija palicis tāds nats un sekoja tev pa pēdām arī tai pēdējā reizē. Un, ieraudzījis, ka tu esi projām, viņš iegaudojās un atkal dzinās tev pakaļ. Kopš tā laika neesam Bortanu vairs redzējuši. Taču dažreiz vēlu naktīs esmu dzirdējis kalnos atbalsojamies viņa medību saucienu.