— Tam dumjajam mutantam vajadzēja taču zināt, ka nedrīkst nevienam tā pieķerties.
— Suņi bija dīvaini.
— Jā, tādi tie bija.
Un tad nakts vējš, auksts vējš caur gadu lokiem dzinās man pakaļ. Brāzma skāra manas acis. Nogurušas tās aizvērās.
Grieķija ir pilna ar leģendām kā suns ar blusām, pārbagāta ar visādām briesmām. Daudzi cietzemes apgabali pie Starojuma vietām jau izsenis ir bīstami. Tieši tāpēc Ministrija, kas teorētiski pārvalda visu Zemi, patiesībā tiecas tikai pēc salām. Ministrijas darbinieki kontinentālās Grieķijas daļā vairāk atgādina muitniekus uz kalnu pārejām. Par viņiem nepārtraukti smejas. Trīs Dienu laikā salas cieta daudz mazāk, tādējādi, kad telcrieši nolēma te atjaunot pārvaldes aparātu, tās gluži loģiski kļuva par Ministrijas iestāžu priekšposteņiem. Vēstures gaitā cietzemes iedzīvotāji vienmēr ir iebilduši pret to. Tomēr teritorijās ap Starojuma vietām vietējie nē vienmēr ir pilnvērtīgi cilvēki. Šis apstāklis saista vēsturisko nepatiku ar nenormālu uzvedību. Tieši tāpēc Grieķija ir pārbagāta ar visādām briesmām.
Mēs būtu varējuši kuģot gar krastu līdz pat Volai. Taisnību sakot, mēs būtu varējuši aizlidot uz Volu vai arī gandrīz uz jebkuru citu vietu. Taču Mištigo vēlējās no Lamijas iet kājām, iet kājām pa svešu zemi un just, kā atdzimst leģendas. Tieši tāpēc mēs skimerus atstājām Lamijā. Tieši tāpēc mēs kājām gājām uz Volu.
Tieši tāpēc mēs nonācām aci pret aci ar leģendu.
No Jāsona es atvadījos Atēnās. Viņš burāja gar krastu. Un prātīgi darīja.
Fils uzstāja, ka grib iet kopā ar mums, nevis piebiedroties ceļojuma beigās. Varbūt tas arī bija labāk, tomēr…
Ceļš uz Volu vijas cauri biezokņiem un pilnīgi kailiem līdzenumiem. Tas ved gar milzīgiem laukakmeņiem, reizumis arī gar būdu puduriem un magoņu laukiem, šķērso nelielus strautiņus, liecas ap pakalniem, dažkārt arī tiem pāri, kļūst platāks un pēc tam bez jebkāda acīm redzama iemesla atkal šaurāks.
Bija agrs rīts. Debesis nedaudz atgādināja zilu spoguli, tāpēc ka saules stari šķita plūstam no visām pusēm uzreiz. Vietās, kur krita ēna, pie zāles stiebriem un koku apakšējām lapām vēl karājās pa rasas lāsei.
Kādā romantiskā meža klajumā netālu no Volas ceļa es satiku savu pusvārdabrāli.
Šī vieta vēl toreiz, vecajos labajos laikos, bija kalpojusi par svētnīcu. Savās jaunības dienās ēs gāju turp diezgan bieži, jo man patika tas īpašais miers, kas te valdīja. Dažkārt es šeit sastapu puscilvēkus un necilvēkus, vai arī redzēju burvīgus sapņus, atradu pa kādam māla traukam, statuetes fragmentam vai kaut ko tamlīdzīgu, ko varēju pārdot tur, lejā — Lamijā vai Atēnās.
Takas uz turieni nav. Vienkārši ir jāzina, kur šī vieta atrodas. Es nebūtu viņus turp vedis, ja līdzi nenāktu Fils, jo zināju, ka viņam patīk viss, kas saistīts ar svētnīcām, sevišķu nozīmi, pagātnē grimušām lietām un tā tālāk. Jāiet apmēram pusjūdzi sāņus no ceļa cauri nelielam mežiņam, tik pašapmierinātam savā zaļo lapu un ēnu juceklī un akmeņu kaudžu haosā. Tad pēkšņi lejup no kalna — un atklājas, ka tālāk ceļu aizsprosto biezoknis; jālaužas tam cauri, līdz atduries pret kailu klints sienu. Ja tu saliecies un, turoties cieši pie šīs sienas, spraucies pa labi, tad nonāc klajumā, kur var atpūsties pirms tālākā ceļa.
Tad seko īss, straujš kritums, un tieši lejā ir apmēram piecdesmit metrus garš un divdesmit plats olveida klajums, kura šaurais gals iedūries klints plaisā; platākajā galā atrodas sekla ala, kas parasti stāv
tukša. Klajumā it kā nekārtīgi izmētāti guļ pa pusei zemē iegrimuši četrstūraini akmeņi. Gar tā malām aug savvaļas vīnogas, bet pašā vidū slejas milzīgs, mūžvecs koks, kura zari kā lietussargs plešas pāri visam laukumam, tā ka pat dienas laikā te valda krēsla. Tieši tāpēc to, kas notiek zem koka, ir grūti saskatīt pat no blakus esošā kalna.
Klajuma vidū mēs ieraudzījām satīru, kurš urbināja degunu.
Pamanīju, ka Džordža roka stiepjas pie sāniem pēc miega pistoles. Es satvēru viņu aiz delma, noraidoši pašūpoja galvu. Viņš paraustīja plecus, piekrītoši pamāja un nolaida roku.
Es izvilku aiz jostas aizbāztās ganu stabules, ko biju palūdzis Jāsonam. Ar žestu liku pārējiem pieplakt pie zemes un nekustēties. Paspēru pāris soļus uz priekšu un cēlu sīringu pie lūpām.
Pirmās notis vēl skanēja nedroši. Kur tie gadi, kopš nebiju spēlējis!
Satīra ausis pagriezās uz priekšu, un viņš palūkojās visapkārt. Tad sakustējās uz trīs pusēm, kā pārbiedēta vāvere, kas nevar izšķirties, kurā kokā mukt.
Taču, kad es atcerējos veco melodiju un pasviedu to gaisā, viņš drebēdams palika uz vietas.
Es spēlēju un atcerējos, atcerējos stabules, melodijas un visu to rūgto, saldo un reibinošo, ko vienmēr esmu zinājis. Tas viss atgriezās manī, kamēr es stāvēju tur un spēlēju tam puisietim ar pinkainajiem stulpiņiem, — pirkstu kustības, pareiza izelpa, īsās pasāžas, skaņu ērkšķi — viss tas, ko tikai sīringa spēj izteikt. Nevaru spēlēt pilsētās, bet pēkšņi es atkal biju es pats — un tad starp lapām ieraudzīju sejas un izdzirdu pakavu klaboņu.
Devos turp.
Jutos kā sapnī, redzēju, ka stāvu, atspiedies pret koku, un satīri ielenkuši mani no visām pusēm. Viņi mīņājās no vienas kājas uz otru, nespēdami nostāvēt mierā, un es viņiem spēlēju, kā bieži to biju darījis agrāk, pirms daudziem gadiem, lai gan nezināju, vai šie ir tie paši, kas toreiz, — patiesībā nemaz arī negribēju zināt. Viņi lēkāja man apkārt. Smējās, spīdinādami baltumbaltus zobus; viņu acis dzirkstīja, un viņi paši riņķoja ap koku, durstīdami gaisu ar ragiem, augstu virs zemes mētādami savas āža kājas, tālu noliekdamies uz priekšu, lēkdami gaisā, stampādami zemi.
Pārtraucu spēlēt un nolaidu sīringu.
Tas nebija cilvēka prāts, kas raudzījās uz mani no šīm mežonīgajām, tumšajām acīm, kad viņi visi piepeši bija pārvērtušies statujās — vienkārši stāvēja un lūkojās uz mani.
Vēlreiz lēni pacēlu stabules pie lūpām. Šoreiz es spēlēju dziesmu, ko biju sacerējis pašu pēdējo. Atcerējos to ļoti labi. Tā nedaudz atgādināja bēru dziesmu, un es to biju spēlējis tajā nakti, kad biju izlēmis, ka Karagiosim jāmirst.
Biju pārliecinājies par Atgriešanās bezcerīgumu. Viņi neatgriezīsies, viņi nekad neatgriezīsies! Zeme mirs. Aizgāju uz Dārzu un spēlēju šo pēdējo melodiju, ko biju iemācījies no vēja un varbūt arī no zvaigznēm. Nākamajā dienā Karagiosa lielā turbolaiva avarēja Pirejas līcī.
Satīri apsēdās zālē. Ik pa brītiņam kāds ar graciozu žestu paberzēja acis. Viņi sēdēja man visapkārt un uzmanīgi klausījās.
Cik ilgi es spēlēju, nevaru pateikt. Kad biju beidzis, nolaidu stabules un arī apsēdos. Pēc brītiņa viens no viņiem pastiepa roku, pieskārās sīringai un atkal žigli to atrāva. Viņš paskatījās uz mani.
— Ejiet! — es teicu, bet viņi acīmredzot nesaprata.
Tāpēc es pieliku sīringu pie lūpām un vēlreiz nospēlēju pēdējās taktis.
Zeme mirst, mirst! Drīz tā būs mirusi. Ejiet mājās, svētki beigušies! Ir vēls, ir vēls, jau pārāk vēls…
Lielākais satīrs noraidoši papurināja galvu.
Ejiet projām, ejiet projām, ejiet projām tūlīt! Novērtējiet šo klusumu. Pēc dzīves vissmieklīgākā gambīta novērtējiet šo klusumu. Ko dievi cerēja panākt? Neko. Tā bija gandrīz vai spēle. Ejiet projām, ejiet projām, ejiet nu projām! Ir vēls, ir vēls, ir pārāk vēls…