Viņi vēl joprojām sēdēja, tāpēc es pielēcu kājās, sasitu plaukstas, uzkliedzu: «Ejiet!» — un ātri devos prom.
Sapulcināju savus līdzgājējus un vedu tos atpakaļ uz ceļu.
No Lamijas līdz Volai bija kilometru sešdesmit, ierēķinot arī līkumu ap Starojuma vietu. Pirmajā dienā mēs veicām apmēram piekto daļu. Tovakar mēs uzslējām savu nometni klajumā sāņus no ceļa, un Diāna pienāca pie manis un pajautāja: — Nu?
— Ko nu?
— Es tikko sazinājos ar Atēnām. Tukšums. Radpols klusē. Gribu, lai tu izlem tūlīt.
— Tu esi ļoti noteikta. Kāpēc mēs nevarētu pagaidīt vēl mazliet?
— Mēs jau tā esam gaidījuši pārāk ilgi. Ja nu viņš iedomājas beigt šo ceļojumu pirms laika? Šī apkārtne ir ļoti piemērota. Te var atgadīties visvisādi nelaimes gadījumi… Tu jau zini, ko teiks Rad-pols — to pašu, ko iepriekš —, un tas nozīmēs to pašu, ko agrāk — nogaliniet!
— Mana atbilde arī ir tāda pati kā agrāk: nē!
Viņa uzmeta man skatienu, tad nolieca galvu.
— Lūdzu, pārdomā!
' Nē!
— Tad izdari vismaz tik daudz, — viņa teica. — Aizmirsti to visu! Met malā šo darbu! Pieņem Lorela piedāvājumu un ļauj mums sameklēt jaunu vadītāju! Tu vari lidot prom jau rīt no rīta.
— Nē!
— Vai tu to patiešām domā nopietni — nu, par Mištigo apsargāšanu?
— Jā.
— Es negribu, lai tevi ievaino vai pat vēl ļaunāk.
— Pats par to nejūtos sevišķi priecīgs. Tāpēc, atsaucot šo pavēli, tu aiztaupītu mums abiem daudzas nepatikšanas.
— To es nevaru.
— Dos Santoss darīs visu, ko tu viņam teiksi.
— Jautājums nav par to, kurš dod pavēli. Velns lai parauj! Kaut es tevi nekad nebūtu satikusi!
— Piedod!
— Uz spēles likta Zeme, bet tu esi nostājies nepareizajā pusē!
— Manuprāt, kļūdāties jūs.
— Ko tu domā darīt?
— Es nevaru jūs pārliecināt, tāpēc būšu spiests jūs apturēt.
— Tu nevari likt apcietināt Radpola sekretāru un viņa miesassargu, ja nav neapstrīdamu pierādījumu.
— To es zinu.
— Tātad tu nevari piekļūt Donam, un neticu, ka tu vari piekļūt arī man.
— Tev atkal ir taisnība.
— Paliek vienīgi Hasans.
— Vēlreiz taisnība.
— Taču Hasans ir Hasans. Ko tu darīsi?
— Kāpēc tu nevarētu atlaist viņu un aiztaupīt man pūles?
— Es to nedarīšu!
— Es arī nedomāju, ka tu to darīsi.
Viņa vēlreiz palūkojās uz mani. Acīs mirdzēja asaras, bet balss palika nemainīga.
— Būtu labi, ja izrādītos, ka taisnība ir tev, nevis mums, — viņa sacīja, — bet tagad — atvaino!
— Arī man jāatvainojas, — es atteicu, — pat ļoti.
Tonakt es gulēju naža sviediena attālumā no Mištigo, bet nekas nenotika un pat nemēģināja notikt. Nākamais rīts aizritēja tikpat vienmuļi kā iepriekšējā pēcpusdiena.
— Mištigo, kāpēc jūs nelidojat mājās? — es iejautājos, kad mēs apstājāmies, lai nofotografētu kāda pakalna nogāzi. — Kāpēc neatgriežaties, u/ Teileru? Vai kur citur? Nerakstāt kādu citu grāmatu? Jo vairāk mēs attālināmies no civilizācijas, jo grūtāk man jūs aizsargāt.
— Vai atceraties — jūs iedevāt man pistoli? — viņš jautāja.
Ar labo roku viņš tēloja, ka šauj.
— Tad jau viss kārtībā. Gribēju tikai vēlreiz pārliecināties.
— Tā ir kaza, kas stāv uz tā koka, vai ne?
— Jā — tai garšo zaļās atvases, kas aug uz zariem.
— Es gribu arī to nofotografēt. Tas ir olīvkoks, vai ne?
— Jā.
— Labi. Vēlējos tikai zināt, kā nosaukt šo uzņēmumu. «Kaza ēd olīvkoka atvases,» viņš nodiktēja. — Tas būs paraksts zem attēla.
— Lieliski. Bildējiet, kamēr vēl ir iespēja.
Kaut šis zilais nebūtu tik nesabiedrisks, tik svešs, tik nevērīgs pret savu dzīvību! Es ienīdu viņu. Nekādi nevarēju viņu saprast. Viņš neteiks ne vārda, ja nu vienīgi palūgs ko paskaidrot vai arī pats atbildēs uz jautājumiem. Atbildot uz jautājumiem, viņš vienmēr runāja kodolīgi, izvairīgi vai aizvainojoši, vai arī visos trijos veidos uzreiz. Viņš bija pašapmierināts, uzpūtīgs, zils un valdonīgs. Tas lika man atcerēties Štigo dzimtas tradicionālo aizraušanos ar filozofiju, filantropiju un žurnālistiku. Man viņš vienkārši nepatika.
Taču tovakar cs runāju ar Hasanu, pēc tam kad visu dienu biju metis uz viņu aci (zilo aci).
Beduīns sēdēja pie ugunskura un izskatījās kā Delakruā zīmējumā. Netālu sēdēja Elena un Dos Santoss un dzēra kafiju, tāpēc cs notraucu putekļus no savas arābu valodas prasmes un tuvojos viņam.
— Sveicināts!
— Sveicināts.
— Tu šodien nemēģināji viņu nogalināt?
— Nē.
— Varbūt rīt?
Viņš paraustīja plecus.
— Hasan, paskaties uz mani!
Viņš paskatījās.
— Tevi nolīga, lai tu nogalinātu zilo.
Viņš vēlreiz paraustīja plecus.
— Tu nedz noliedz, nedz arī apstiprini. Es jau visu zinu. Es nevaru pieļaut, lai tu to izdarītu. Atdod atpakaļ naudu, ko Dos Santoss tev samaksāja, un ej savu ceļu! No rīta es tev izsaukšu skimeri. Tas aizvedīs tevi, kurp vien tu vēlēsies.
— Bet man tepat labi, Karagī.
— Ja ar zilo kaut kas notiks, tev vairs nebūs labi.
— Es esmu miesassargs, Karagī.
— Nē, Hasan. Tu esi distrofiska kamieļa dēls!
— Ko nozīmē «distrofisks», Karagī?
— Es nezinu atbilstošu arābu vārdu, bet tu nezināsi grieķu. Pagaidi, kamēr izdomāšu citu apvainojumu. Tu esi gļēvulis, maitēdājs un ložņa, jo tu esi pusšakālis un pusmērkaķis.
— Tā varbūt ir taisnība, Karagī, jo tēvs man teica, ka esmu dzimis, lai man dzīvam nodīrātu ādu un pašu sarautu četrās daļās.
— Kāpēc?
— Es necienīgi izturējos pret Velnu.
— Ak tā?
— Jā. Vai tie bija velni, kam tu vakar spēlēji mūziku? Tiem bija ragi un nagi.
— Nē, tie nebija velni. Tie ir radiācijas skarti bērni, kurus to nelaimīgie vecāki pēc piedzimšanas pameta mežā. Tomēr tie izdzīvoja, jo mežs ir to īstās mājas.
— Ā! Bet es cerēju, ka tie ir velni. Es joprojām domāju, kā tie ir velni, tāpēc ka viens man uzsmaidīja, kad lūdzu tiem piedošanu.
— Piedošanu? Par ko?
Hasana skatiens kļuva sapņains.
— Mans tēvs bija ļoti labs, sirsnīgs un ticīgs cilvēks, — viņš stāstīja. — Tēvs pielūdza Malak Tawus, kuru neizglītotie šiīti — (te beduīns nospļāvās) — sauc par Iblisu jeb Šaitanu, jeb arī Sātanu, — un vienmēr apliecināja savu cieņu Allāham un citiem no Sandjaq. Viņš bija plaši pazīstams ar savu dievbijību un nesavtību.
Es mīlēju tēvu, bet jau zēna gados manī bija iemājojis nelabais. Turklāt vēl biju neticīgais. Es neticēju Velnam. Un biju arī ļauns, jo reiz paņēmu sprāgušu cāli, uzspraudu to uz mieta, nosaucu par Pāvu eņģeli, apmētāju ar akmeņiem un rāvu tam spalvas. Kāds zēns nobijās un izstāstīja visu manam tēvam. Toreiz tēvs turpat uz ielas mani nopēra un teica, ka es esmu dzimis, lai par maniem zaimiem man dzīvam nodīrātu ādu un pašu sarautu četrās daļās. Viņš lika man iet uz Sindjar kalnu un lūgt tur piedošanu, un es arī aizgāju — bet, par spīti visai pēršanai, nelabais vēl arvien bija manī, un, skaitot lūgšanas, es vairs īsti neticēju.
Tagad, kad esmu kļuvis vecāks, šis nelabais ir izgaisis, taču arī tēvs ir miris — jau daudzus gadus — un es nevaru viņam pateikt: es nožēloju to, ka izsmēju Pāvu eņģeli. Gadiem aizritot, sāku just vajadzību pēc reliģijas. Ceru, ka Velns ar savu milzu prātu un žēlsirdību to saprot un piedod man.