— Hasan, tevi apvainot ir grūti, — es sacīju. — Taču brīdinu — zilo labāk neaiztiec!
— Es esmu tikai pazemīgs miesassargs.
— Ha! Tevi mīt čūskas viltība un ļaunums. Tu esi melīgs un nodevīgs. Un izvirtis.
— Nē, Karagī. Paldies tev, taču tā nav taisnība. Es esmu lepns, ka vienmēr pildu savas saistības. Tas arī viss. Es vienmēr vados pēc šī likuma. Un vēl — tu nevari apvainot mani tā, lai es izaicinātu tevi uz divkauju, ļaujot tev izvēlēties vai nu laušanos, vai nu cīņu ar nažiem vai zobeniem. Nē. Es neapvainojos.
— Tad uzmanies! — es brīdināju. — Tavs pirmais solis pret vegieti būs arī pēdējais.
— Ja tā tas stāv rakstīts, Karagī…
— Un sauc mani par Konrādu!
Es cēli aizsoļoju, domās lādēdams viņu.
Nākamajā dienā — visi vēl sveiki un veseli — mēs nojaucām apmetni, devāmies ceļā un veicām apmēram astoņus kilometrus, līdz atgadījās kārtējais traucēklis.
— Izklausās, ka raud bērns, — Fils ieteicās.
— Tev taisnība.
— No kurienes tas nāk?
— Pa kreisi, tur lejā.
Izlauzušies cauri krūmu biežņai, mēs nokļuvām uz izžuvušas upes gultnes un sākām iet pa to.
Bērnu mēs atradām ietītu netīrā vilnas segā un noliktu starp laukakmeņiem. Zīdaiņa seja un rokas saulē bija pamatīgi apdegušas, acīmredzot tas guičja šeit jau divas dienas. Sīku, saraudāto sejiņu klāja daudzas kukaiņu kodienu pēdas.
Es nometos ceļos un pavilku augšup segu, lai rūpīgāk apsegtu sejiņu.
Kad sega pašķīrās, Elena klusi iekliedzās, jo ieraudzīja bērna ķermeni.
Zīdaiņa krūtīs bija iedzimta fistula, kurā kaut kas kustējās.
Sarkanā Parūka iespiedzās, novērsa skatu un sāka raudāt.
— Kas tas ir? — Mištigo jautāja.
— Pamests bērns, — es atbildēju. — Iezīmētais.
— Cik šausmīgi! — izdvesa Sarkanā Parūka.
— Šausmīgs izskats? Vai tas, ka šis bērns ir pamests? — es vaicāju.
— Abi!
— Dodiet man viņu, — teica Elena.
— Neaizskar! — noliecies pie bērna, sacīja Džordžs. — Izsauciet skimeri! — viņš pavēlēja. — Mums viņš nekavējoties jānogādā slimnīcā. Man nav instrumentu, lai operētu šeit. Elena, palīdzi man!
Viņa piesteidzās pie vīra, un abi sāka rakņāties pa medikamentu somu.
— Tu pieraksti, ko es daru, un piespraud šo zīmīti pie tīras sedziņas tā, lai ārsts Atēnās to redzētu.
Dos Santoss tobrīd jau izsauca Lamiju, lai sazinātos ar kādu no skimeriem.
Tad Elena piepildīja šļirci, apmazgāja bērnam kodumus, iezieda apdegumus un visu pierakstīja. Viņi piedzina bērnu pilnu ar vitamīniem, antibiotikām, stimulatoriem un pusduci citu zāļu. Pēc neilga laika to rēķins man sajuka. Viņi pārklāja bērna krūtis ar marli, kaut ko uzšļāca, pašu ietina tīrā sedziņā un piesprauda pie tās zīmīti.
— Kaut kas šausmīgs! — sacīja Dos Santoss. — Pamest kroplu bērnu, atstāt, lai viņš mirtu tādā nāvē!
— Tā šeit rīkojas jau izsenis, — es teicu, — it sevišķi ap Starojuma vietām. Grieķijā vienmēr ir pastāvējusi tradīcija nogalināt jaunpiedzimušos. Mani pašu jau pirmajā dienā pameta kalna virsotnē. Pavadīju tur veselu nakti.
Dons jau gatavojās aizsmēķēt, bet tad apstājās un blenza uz mani.
— Tevi? Kāpēc?
Es iesmējos un palūkojos uz savu kāju.
— Sarežģīts stāsts. Es valkāju speciāli gatavotu kurpi, jo šī kāja ir īsāka. Un, kā noprotu, biju ļoti matains bērns — turklāt acis man ir dažādās krāsās. Šķiet, ja tas būtu viss, to varētu paciest, bet es vēl ņēmu un piedzimu Ziemassvētkos, un tas izšķīra visu.
— Kāpēc nedrīkst piedzimt Ziemassvētkos?
— Pēc vietējiem ticējumiem, dievi uzskata to par nekaunību. Tāpēc bērni, kas dzimuši šajā laikā, nav cilvēku bērni. Viņi ir iznīcinātāju, haosa radītāju, panikas sējēju pēcnācēji. Viņus sauc par kalikanzarosiem. Ideālā variantā viņi ne ar ko neatšķiras no tiem ragainajiem un nagainajiem zeļļiem, taču tas nav obligāti. Viņi var būt arī tādi kā es — vismaz tā nolēma mani vecāki, ja viņi bija mani vecāki. Tāpēc mani atstāja kalna virsotnē, lai pēc tam atkal nestu mājās.
— Kas tad notika?
— Ciematā dzīvoja vecs pareizticīgo mācītājs. Uzzinājis par šo gadījumu, viņš devās pie maniem vecākiem. Viņš sacīja, ka tas esot nāves grēks — darīt tādus darbus, un lai viņi labi ātri nesot bērnu atpakaļ un sagatavojot kristīšanai nākamajā dienā.
— A! Tad tā tevi izglāba un nokristīja?
— Nu, zināmā mērā. — Es paņēmu no Dona cigareti. — Viņi gan atgriezās ar mani, bet apgalvoja, ka es neesot tas bērns, ko viņi tur atstājuši. Viņi atstājuši savāda izskata mutantu, bet atraduši laumu bērnu, vēl savādāku, — tā viņi teica. Un arī neglītāku, viņi apgalvo-ja, — viena Ziemassvētku bērna vietā dabūjuši citu. Iepriekšējais bērns esot bijis satīrs, viņi stāstīja; varbūt kādai radioaktīvai būtnei esot piedzimis cilvēkveidīgs bērns, kuru tā pametusi, tāpat kā viņi paši pametot satīrus, un bērni apmainīti. Neviens mani pirms tam nebija redzējis, tāpēc viņu vārdu patiesumu nevarēja pārbaudīt. Taču mācītājs to visu neņēma par pilnu un lika viņiem mani paturēt. Un viņi, jau samierinājušies, iemīļoja mani. Es augu ļoti ātri un savam vecumam biju ļoti stiprs. Viņiem tas patika.
— Un tevi nokristīja?
— Nu, varētu sacīt, pa pusei.
— Pa pusei?
— Kristīšanas laikā mācītāju ķēra trieka. Viņš nomira mazdrusciņ vēlāk. Apkārtnē viņš bija vienīgais, un es nezinu, vai ceremonija tika novesta līdz galam.
— Pietiktu jau ar vienu pili.
— Man arī tā šķiet. īstenībā es nezinu, kā tas beidzās.
— Varbūt tev vajadzētu kristīties vēlreiz. Vienkārši drošības dēļ.
— Nē, ja debesis negribēja mani toreiz, tad otru reizi lūgties es netaisos.
Tuvējā klajumā uzstādījām bāku un sākām gaidīt skimeri.
Todien mēs veicām vēl apmēram divpadsmit kilometrus — tas bija krietns gabals, ja ņem vērā aizkavēšanos. Bērnu nogādāja tieši uz Atēnām. Kad skimeris bija nosēdies, skaļā balsī pavaicāju, vai kāds negrib lidot prom. Tomēr neviens nepieteicās.
Un tajā vakarā tas notika.
Mēs sēdējām pie ugunskura. Tas bija pamatīgs ugunskurs, kas augstu vēzēja savus košos spārnus nakts tumsā, sildīja mūs, smaržoja pēc koka, cēla gaisā dūmu strūklu… Jauki!
Hasans sēdēja un tīrīja savu šauteni, kas šāva ar alumīnija lodēm. Tai bija plastmasas laidne, brīnum viegla un parocīga.
Viņam tā darbojoties, stobrs arvien vairāk sliecās lejup, lēni virzīdamies uz priekšu un vērsdamies tieši pret Mištigo.
Man jāatzīst, ka viņš to darīja ļoti prasmīgi. Tas vilkās vairāk nekā pusstundu, un lode tika ielikta gandrīz nemanāmām kustībām.
Apjēdzis, kas notiek, es ierūcos un trīs lēcienos biju pie Hasana.
Izsitu šauteni viņam no rokām.
Tā noklaudzēja pret akmeni astoņas pēdas nostāk. No sitiena man iesūrstējās roka.
Hasans pielēca kājās, zobi kuplajā bārdā sacirtās; likās, ka tērauds šķīlies pret kramu. Daudz netrūka, lai uz visām pusēm pajuktu dzirksteles.
— Saki! — es uzbļāvu. — Nu droši! Saki kaut ko! Tu ļoti labi zini, ko tikko gribēji darīt!