Viņa dūres sažņaudzās.
— Nu, droši! — es mudināju. — Sit man! Tikai pieskaries man! Tad viss, ko es ar tevi izdarīšu, būs pašaizsardzība, izprovocēta slepkavība. Pat Džordžs tevi nesalāpīs.
— Es tikai tīrīju šauteni. Tu to sabojāji.
— Tu nekad netēmē bez nodoma. Tu gribēji nogalināt Mištigo.
— Tu kļūdies.
— Iesit man! Vai arī tu esi gļēvulis?
— Es ar tevi netaisos strīdēties.
— Tu esi gļēvulis!
— Neesmu vis.
Pēc dažām sekundēm viņš pasmaidīja.
— Varbūt tu baidies izaicināt mani? — viņš vaicāja.
Te tev nu bija! Vienīgais veids.
Man vajadzēja spert pirmo soli. Biju cerējis, ka tā nenotiks. Biju cerējis Hasanu sadusmot, nokaunināt, izprovocēt uz sitienu vai izaicinājumu.
Sapratu, ka neizdosies.
Tas bija ļoti, ļoti slikti.
Nešaubījos, ka spēšu viņu uzveikt ar jebkuru ieroci, ko izvēlēšos. Taču, ja izvēlēsies viņš, viss varēja pagriezties citādi. Mēs zinām, ka ir cilvēki ar noslieci uz mūziku. Viņi spēj, vienreiz noklausījušies kādu skaņdarbu, apsēsties pie klavierēm vai telinstras un tūlīt to nospēlēt. Paņēmuši nepazīstamu instrumentu, viņi pēc pāris stundām var spēlēt tā, it kā būtu to darījuši gadiem ilgi. Viņi ir apdāvināti, ļoti apdāvināti šajā jomā, jo viņiem piemīt talants — spēja apvienot sevišķu intuīciju ar virkni jaunu darbību.
Hasanam tas pats bija ar ieročiem. Varbūt vēl citiem piemīt šāda īpašība, taču viņi neklīst apkārt, to pielietodami — vismaz ne gadu desmitiem —, izmēģinādami visu — no bumeranga līdz šaujamierocim. Divkaujas likums ļaus Hasanam izvēlēties ieročus — un viņš bija visprasmīgākais slepkava, kādu jebkad biju pazinis.
Taču man vajadzēja viņu apstādināt, un es sapratu, ka šis ir vienīgais ceļš, kā to panākt, nenogalinot viņu. Vajadzēja pieņemt viņa noteikumus.
— Āmen! — es noteicu. — Izaicinu jūs uz divkauju.
Viņa smaids kļuva vēl platāks.
— Piekrītu; šeit ir liecinieki. Nosauciet savu sekundantu!
— Fils Grebers. Nosauciet savējo!
— Dos Santoss.
— Ļoti labi. Man somā nejauši paķērušās līdzi divkaujas atļaujas un reģistrēšanas blankas, un esmu pat samaksājis nāves nodokli par vienu cilvēku. Tāpēc nav vajadzības lieki kavēties. Kad, kur un kādā veidā?
— Apmēram pirms kilometra mēs pagājām garām labam klajumam.
— Jā, atceros.
— Tiksimies tur rīt ap saules lēktu.
— Norunāts, — es piekritu. — Un kā ar ieročiem?
Hasans paņēma savu mugursomu un atvēra to. Somā spurojās daudzi interesanti, asi rīki, saules gaismā laistījas olveida degbumbas, locījās metāla un ādas cilpas.
Viņš izvilka divus priekšmetus un aizvēra somu.
Man sažņaudzās sirds.
— Dāvida lingas, — viņš paziņoja.
Rūpīgi tās pārbaudīju.
— No kāda attāluma?
— Piecdesmit metriem, — skanēja atbilde.
— Tu esi labi izvēlējies, — es teicu, jo nebiju rīkojies ar lingu vairāk nekā simt gadus. — Es gribētu aizņemties vienu uz šo vakaru, lai patrenētos. Ja negribi aizdot, pats varu sev uztaisīt.
— Vari ņemt, kuru vēlies, un trenēties kaut visu nakti.
— Pateicos! — Izvēlējos lingu un piekāru to sev pie jostas. Tad paņēmu tuvāko elektrisko laternu. — Ja kādam būšu vajadzīgs, meklējiet mani tajā klajumā, — es teicu. — Un neaizmirstiet šovakar nolikt sargus. Šis ir bīstams apvidus.
— Varbūt man iet tev līdzi? — ievaicājās Fils.
— Nē. Tomēr paldies par piedāvājumu! Iešu viens pats. Paliec sveiks!
— Tad ar labu nakti!
Gāju pa ceļu atpakaļ, līdz beidzot sasniedzu klajumu. Tā vienā galā novietoju laternu, lai gaisma kristu uz mazu kociņu puduri, bet pats devos uz laukuma otru galu.
Salasīju akmeņus un laidu vienu pret koku. Garām.
Metu vēl kādu duci, ar četriem trāpīju.
Turpināju mest. Pēc stundas metu jau drusciņ trāpīgāk. Tomēr piecdesmit metru attālumā droši vien vēl nespētu sacensties ar Hasanu.
Stundas ritēja, un es turpināju trenēties. Pēc kāda laika sasniedzu tādu precizitāti, kas šķita manu spēju kalngals. Seši akmeņi no vienpadsmit trāpīja mērķī.
Taču, savicinājis lingu un aizlidinājis vēl vienu akmeni, kas ietriecās kokā, sapratu, ka man ir viena priekšrocība. Es metu ar ārkārtīgu spēku. Ik reizes, kad trāpīju, akmeņi iestrēga kokā. Biju jau sašķaidījis dažus mazākos kokus un apzinājos, ka Hasans nespētu to izdarīt pat ar divtik biežiem trāpījumiem. Jauki, ja varēšu trāpīt, bet, ja ne, tad pat visas pasaules spēks man nelīdzēs.
Un es biju pārliecināts, ka viņš var man trāpīt. Jautāju sev — cik triecienus spētu izturēt, lai vēl varētu mest?
Tas, protams, būs atkarīgs no tā, kur viņš trāpīs.
Tālu labajā pusē izdzirdis nokrakšķam zaru, nometu lingu un tvēru pie jostas pēc pistoles. Laukumā iznāca Hasans.
— Ko tu gribi? — es viņam vaicāju.
— Nācu apskatīties, kā tev veicas, — viņš sacīja, uzlūkodams nolauztos kokus.
Paraustījis plecus, es iebāzu pistoli makstī un pacēlu lingu.
— Pienāks saullēkts, tad arī uzzināsi.
Mēs šķērsojām klajumu, un cs paņēmu laternu. Hasans nopētīja nelielu kociņu, kas bija sašķaidīts šķēpelēs. Taču neko neteica.
Mēs gājām atpakaļ uz nometni. Visi jau gulēja, vienīgi Dos Santoss ne. Viņš apsargāja pārējos. Viņš staigāja gar signalizācijas apli ar automātisko šauteni plecā. Mēs pamājām Donam ar roku un iegājām nometnē.
Hasans vienmēr uzstādīja pats savu telti — tās audums bija vienas molekulas biezumā, gaismas necaurlaidīgs, ārkārtīgi viegls un ļoti izturīgs. Tomēr nekad tajā negulēja. Tikai sabāza tajā savas grabažas.
Es apsēdos pie ugunskura uz kāda baļķa, bet Hasans ienira teltī. Pēc mirkļa viņš iznira, rokā turēdams pīpi un cietu, sveķiem līdzīgu kluci, kuru sāka drupināt un berzt. Beidzot viņš to sajauca ar šķipsniņu tabakas un piebāza pīpi.
Ar nelielu zariņu no ugunskura aizkūpinājis, viņš dūmodams apsēdās man blakus.
— Karagī, cs negribu tevi nogalināt, — viņš teica.
— Es jūtu to pašu. Negribu tikt nogalināts.
— Bet mums rītdien ir jācīnās.
— Jā.
— Tu varētu atsaukt izaicinājumu.
— Tu varētu aizlidot ar skimeri.
— Es to nedarīšu.
— Un cs neatsaukšu savu izaicinājumu.
— Skumji, — viņš teica pēc kāda brīža. — Skumji, ka diviem tādiem vīriem kā mēs jācīnās dēļ viena zilā. Viņš nav ne manas, ne tavas dzīvības vērts.
— Tev taisnība, — es piekritu, — taču runa nav tikai par viņa dzīvību vien. Šīs planētas nākotne kaut kādā veidā ir saistīta ar to, ko viņš dara.
— Es par to neko nezinu, Karagī. Es cīnos naudas dēļ. Man nav cita amata.
— Es to saprotu.
Ugunskurs pamazām dzisa. Es piemetu vēl pāris žagarus.
— Vai tu atceries tos laikus, kad mēs spridzinājām Zelta Krastu Francijā? — viņš iejautājās.
— Atceros.
— Bez zilajiem mēs tur nogalinājām arī daudzus cilvēkus.
— Jā.
— Tas neizmainīja mūsu planētas nākotni, Karagī. Jo te nu mēs esam, daudzus gadus pēc šī notikuma, un nekas nav mainījies.
— Es to zinu.
— Un atceries tās dienas, kad mēs slēpāmies kalnu alā, no kuras varēja pārskatīt līci pie Pircjas! Dažkārt tu pienesi man patronlentas, un es apšaudīju turbolaivas, bet, kad es noguru, tu ķēries pie ložmetēja. Mums bija daudz munīcijas. Ministrijas sardze nenolaidās ne tajā, ne arī nākamajā dienā. Viņi neieņēma Atēnas un neiznīcināja Radpolu. Tā mēs tur sēdējām divas dienas un naktis, runājāmies un gaidījām atomsprādzienu — un tu man pastāstīji par Spēkiem debesīs.