— Esmu aizmirsis.
— Es gan ne. Tu stāstīji, ka tur esot mums līdzīgi cilvēki, kuri dzīvojot augšā uz zvaigznēm. Un ka esot arī zili cilvēki. Tu teici, ka daži vietējie cilvēki cenšoties panākt, lai zilie ir viņiem labvēlīgi, un ka šie nodevēji iztirgošot svešiniekiem Zemi, lai tur ierīkotu muzeju. Citi tā negribot darīt, tie gribot atstāt visu, kā ir, — saglabāt savus īpašumus, ko pārvalda Ministrija. Arī zilie savā starpā strīdoties par to, jo rodas jautājums, vai tas ir likumīgi un ētiski, vai ne. Ticis panākts kompromiss, un zilajiem pārdoti daži neskarti apgabali, kuros viņi ierīkojuši kūrortus un no kuriem apceļojot pārējo zemeslodi. Taču tu gribēji, lai Zeme piederētu vienīgi cilvēkiem. Tu teici — ja zilajiem esot iedota viena pēda zemes, iau viņi centīšoties iegūt visu. Tu gribēji, Šai cilvēki no zvaigznēm lido atpakaļ, lai atjauno pilsētas, likvidē radioaktīvās vietas, nogalina nezvērus, kas tiem uzbrūk.
Kad mēs tur sēdējām, gaidīdami atomsprādzienu, tu teici, ka mēs karojot nevis par to, ko var redzēt, dzirdēt, sajust, bet dēļ tiem Spēkiem debesīs, kas mūs nekad neesot redzējuši un kurus mēs nekad neredzēšot. Pie tā visa esot vainīgi Spēki debesīs, un tikai to dēļ uz Zemes cilvēkiem jāejot bojā. Tu teici, ka šie Spēki varētu atgriezties uz Zemes, ja mirtu cilvēki un zilie. Taču tie neatgriezās. Bija tikai nāve.
Un tie bija Spēki debesīs, kas mūs beigu beigās izglāba, tāpēc ka viņiem vajadzēja lūgt atļauju, lai virs Atēnām varētu uzspridzināt atombumbu. Tie atgādināja Ministrijai senu likumu, kuru izdeva pēc Trīs Dienām, — ka Zemes debesīs nekad vairs nepacelsics atomsēnes. Tu domāji, ka šo bumbu tomēr metīs, taču to nedarīja.
Karagī, tevis dēļ es izdedzināju Madagaskī, bet šie Spēki nekad neatgriezās uz Zemes. Un, kad cilvēki dabū daudz naudas, viņi dodas prom no šejienes — un nekad neatgriežas no debesīm. Tas, ko mēs darījām toreiz, neko nav mainījis.
— Tikai tāpēc, ka mēs tā rīkojāmies, viss palika tā, kā bijis, nevis pasliktinājās, — es iebildu.
— Kas notiks, ja šis zilais mirs?
— Nezinu. Var kļūt vēl sliktāk. Ja visas šīs vietas, ko mēs apceļojam, viņš redz tikai kā nekustamus īpašumus, ko vegieši varētu pirkt, tad viss sāksies no sākuma.
— Un Radpols atkal cīnīsies, spridzinās viņus?
— Domāju, ka jā.
— Tad labāk nogalināsim viņu tagad, pirms viņš dodas tālāk, redz .vēl vairāk!
— Varbūt tas nav tik vienkārši… turklāt viņi atsūtīs citu. Būs arī atbildes reakcija — iespējami masveidīgi Radpola biedru aresti. Radpols vairs neriskē ar dzīvībām kā tajos laikos. Cilvēki nav gatavi. Viņiem nepieciešams laiks, lai noskaņotos. Šis zilais vismaz ir manās rokās. Es varu viņu novērot, izzināt viņa plānus. Un, ja būs nepieciešams, pats varu viņu iznīcināt.
Hasans ievilka pāris dūmu. Es paostīju: gaisā vēdīja sandalkoka smarža.
— Ko tu pīpē?
— Tas aug netālu no manām mājām. Es tur nesen ciemojos. Tas ir kāds jauns augs, kas tur nekad agrāk nav redzēts. Pamēģini!
Es ievilku pāris kuplu dūmu. No sākuma neko nejutu. Turpināju sūkt pīpi, līdz beidzot mani pārņēma vēsums un miers, kas izplūda pa visiem locekļiem. Dūms kļuva rūgtāks, taču tas atslābināja ķermeni. Es atdevu pīpi. Sajūta nezuda, pat pieņēmās spēkā. Bija ļoti patīkami. Nebiju juties tik mierīgs un atbrīvots jau daudzas nedēļas. Ugunskurs, ēnas un zeme ap mums kļuva daudz patiesāki; nakts gaiss, mēness pie debesīm un Dos Santosa soļi ieguva agrāk nebijušu skaidrību. Mūsu cīņa šķita smieklīga. Galu galā mēs tāpat zaudēsim. Stāv rakstīts, ka cilvēkiem būs kļūt par īsto cilvēku — vegiešu — kaķiem, suņiem un dresētiem pērtiķiem, un savā ziņā tās nemaz nav tik sliktas izredzes. Iespējams, ka mums vajag kāda gudrāka, kurš mūs uzraudzītu, veidotu mūsu dzīvi. Trīs Dienu laikā mēs savu planētu pārvērtām par postažu, bet vegieši atomkarus nepazīst. Viņi izveidojuši prasmīgu un miermīlīgu valdību, kas rūpējas par dučiem planētu. Viss, ko viņi dara, ir estētiski patīkams. Vegiešu dzīve plūst rāmi un laimīgi. Kāpēc lai viņi nepaņemtu arī Zemi? Vegieši noteikti apietos ar to daudz labāk nekā mēs savā laikā. Un kāpēc lai mēs neveiktu visu viņu melno darbu? Tā nebūtu slikta eksistence.
Atdosim viņiem veco dubļu bumbu, kas pilna ar radioaktīvajiem atkritumiem un kropļiem!
Kādēļ gan ne?
Es vēlreiz paņēmu piedāvāto pīpi un ieelpoju kārtējo miera devu. Bija tik patīkami vairs nedomāt par to visu. Nedomāt par lietām, kuras mainīt nebija manos spēkos. Pietika ar to, ka varu vienkārši sēdēt un ieelpot šo nakti, saplūst ar šo uguni un vēju. Visums dziedāja savu vienotības himnu. Kāpēc atvērt haosa trauku tur, katedrālē?
Taču neprātīgie spēki, kas valda pār zemi un ūdeņiem, bija atņēmuši man Kasandru, manu tumšmataino Kosas rag,.,.u. Nekas nespēja remdēt mana zaudējuma sāpes. Tās šķita attālinājušās, it kā aiz stikla, tomēr bija. Pat visas Zemes pīpes nespētu tās izdzēst. Es negribēju mieru. Es gribēju nīst. Es gribēju ietriekt dūri dažādajās Visuma maskās — zemē, ūdenī, debesīs, Teilerā, Zemes valdībā, Ministrijā — tā, lai aiz kādas no tām es ieraudzītu to spēku, kas bija viņu man atņēmis, un liktu arī tam sajust, kā sāp. Es negribēju būt vienots ar kādu, kas nodarījis ļaunu tai, kura kādreiz bija daļa manu asiņu un mīlestības. Es vēlreiz gribēju būt Karagiosis, kaut tikai uz īsu brīdi, lūkoties uz visu caur tēmēkļa režģi un nospiest sprūdu. j
«Ak, Zev, karsti sarkano zibeņu metēj,» es lūdzos, «izdari tā, lai es varētu pieveikt Spēkus debesīs!»
Atkal ķēros pie pīpes.
— Paldies, Hasan, taču es vēl neesmu gatavs meditēt zem bo koka.
Tad es piecēlos un gāju uz to vietu, kur biju nometis mugursomu.
— Man ļoti žēl, ka rīt no rīta nāksies tevi nogalināt! — viņš sauca man nopakaļ.
Reiz es uz planētas, ko sauca Divbaha, sēdēju kalnu namiņā kopā ar vegiešu ziņu pienesēju, vārdā Krims (viņš jau miris), sūcu alu un caur plašo logu lūkojos uz augstāko kalnu smaili Visuma izzinātajā daļā. To dēvēja par Pili, un neviens tajā līdz šim nebija uzkāpis. Negaidot sajutu sirdsapziņas pārmetumus tādēļ, ka nekad nebiju mēģinājis tajā uzkāpt, — divkaujas rītā es to atcerējos. Tā bija viena no trakajām idejām, kuras ne no šā, ne no tā pēkšņi iešaujas prātā — un tu solies, ka pamēģināsi to realizēt, bet tad kādu rītu pamosties un saproti, ka droši vien jau ir pārvēlu, tu nekad vairs to neizdarīsi.
Torīt visu sejas klāja stinga maska.
Pasaule ap mums pletās spoža, skaidra, tīra un putnu dziesmām piestrāvota.
Es biju noliedzis līdz divkaujas beigām lietot radio, un Fils — vienkārši drošības pēc — vēl iebāza žaketes kabatā dažas svarīgākās aparāta daļas.
Lorels neuzzinās. Radpols neuzzinās. Neviens neuzzinās, līdz viss jau būs galā.
Priekšdarbi pabeigti, attālums nomērīts.
Mēs nostājāmies katrs savā klajuma malā. Uzlecošā saule spīdēja man no kreisās puses.
— Kungi, vai esat gatavi? — sauca Dos Santoss.
— Jā! — un — Esmu! — skanēja atbildes.
— Pēdējo reizi mēģinu jūs atrunāt no šī soļa. Varbūt kāds no jums ir pārdomājis?
— Nē! un Nē!
— Jums abiem ir pa desmit vienāda izmēra un svara akmeņiem. Pirmais metiens, protams, tiek dots tam, kuru izaicināja, — Hasanam.