Mēs abi piekrītoši pamājām ar galvu.
— Tad sāciet!
Dons atkāpās, un tagad mūs ar Hasanu šķīra vienīgi piecdesmit metri gaisa. Mēs abi stāvējām sāniski, lai pēc iespējas samazinātu mērķi. Hasans ielika lingā pirmo akmeni.
Es vēroju, kā viņš to strauji savicina aiz sevis; pēkšņi viņa roka šāvās uz priekšu.
Man aiz muguras kaut kas nobrīkšķēja.
Nekas cits nenotika.
Viņš nebija trāpījis.
Es ieliku akmeni lingā un strauji vēzēju to atpakaļ. Linga šņākdama grieza gaisu.
Tad rāvu metamo uz priekšu, cik vien man bija spēka.
Akmens aizķēra Hasana kreiso plecu, gandrīz tam nepieskaroties. Saplēsa tikai apģērbu.
Aiz viņa muguras tas atsitās pret vairākiem kokiem, līdz beidzot izzuda skatienam.
Šajā brīdī valdīja klusums. Putni bija pārtraukuši savu rīta koncertu.
— Kungi, jums abiem ir bijis pa vienai iespējai, lai nokārtotu savu strīdu. Var teikt, ka ar godu esat stājušies viens otram pretī, devuši vaļu savām dusmām un tagad esat gandarīti. Vai jūs vēlaties divkauju pārtraukt?
— Nē, — es teicu.
Hasans paberzēja plecu un noraidoši pašūpoja galvu.
Viņš ielika lingā otru akmeni, no visa spēka steidzīgi to savicināja un palaida pret mani.
Tieši starp gurnu un ribām, tur tas trāpīja.
Es nogāzos gar zemi, un viss ietinās tumsā.
Pēc mirkļa gaisma atkal atgriezās, taču es biju saliecies uz pusēm, un kāds ar tūkstoš zobiem bija iekodies man sānā un nelaida to vaļā.
Viņi skrēja pie manis, visi, taču Fils ar rokas mājienu lika viņiem griezties atpakaļ.
Hasans palika savā vietā.
Šurp nāca Dos Santoss.
— Nu, kā ir? — Fils klusām pajautāja. — Vai tu vari piecelties?
— Jā. Man nepieciešams brītiņš, lai atvilktu elpu un apdzēstu liesmu, bet es piecelšos.
— Kāds stāvoklis? — vaicāja Dos Santoss.
Fils izstāstīja.
Ar roku saķēris sānus, es lēnām (pat ļoti lēnām) piecēlos.
Pāris collu uz augšu vai leju — un kāds kauls būtu lauzts. Lai nu kā, bet sāpēja nežēlīgi.
Paberzēju sānus, dažas reizes pavēzēju labo roku, lai pārbaudītu, kā klausa muskuļi. Viss kārtībā.
Tad pacēlu lingu un ieliku tajā akmeni.
Šoreiz trāpīs. Man bija tāda sajūta.
Akmens griezās, griezās un tad šāvās uz priekšu.
Saķēris kreiso gurnu, Hasans nogāzās.
Dos Santoss devās pie viņa. Abi sarunājās.
Hasana tērps esot mazinājis triecienu, daļēji arī novirzījis. Kāja neesot lauzta. Viņš turpināšot, tiklīdz varēšot piecelties^
Piecas minūtes arābs masēja kāju, tad cēlās augšā. Pa to laiku mana sāpe bija mazinājusies līdz trulai pulsēšanai.
Hasans izvēlējās trešo akmeni.
Viņš ielika to lingā — lēnām un rūpīgi…
Vērīgi mani nopētīja. Tad sāka ar lingu kult gaisu.
Visu šo laiku man bija sajūta un tā turpināja pieaugt ka ir jāpaliecas mczdrusciņ pa labi. Tā es arī izdarīju.
Viņš sagrieza lingu un meta.
Akmens ķēra manu sēnīti un ieplēsa kreiso ausi.
Pēkšņi mans vaigs kļuva mitrs.
Elena īsi iekliedzās.
Nedaudz vairāk pa labi — un es viņu vairs nedzirdētu.
Atkal mana kārta mest.
Smags un pelēks, akmens izplatīja ap sevi nāves dvesmu…
Es būšu īstais, tas šķita sakām.
Šis bija viens no tiem vājajiem brīdinājuma rāvieniem ai? piedurknes, pret kuriem jutu lielu bijāšanu.
Notraucu no vaiga asinis. Ieliku akmeni lingā.
Kad es to pacēlu, manā rokā šūpojās nāve. Hasans arī to juta, jc saviebās. Varēju to redzēt pat pāri visam laukumam.
— Palieciet savās vietās un nometiet ieročus! — nokomandēja kāda balss.
Tas tika teikts grieķiski, tāpēc to saprata vienīgi Hasans, Fils un cs. Varbūt vēl Dos Santoss vai Sarkanā Parūka.
Taču visi mēs sapratām šauteni, kas gulēja šī vīra rokās, kā arī zobenus, rungas un nažus, ko turēja apmēram trīs duči cilvēku un puscilvēku viņam aiz muguras.
Tie bija kourīti.
Kouriti ir ļauni.
Viņi vienmēr dabū savu gaļas gabalu.
Parasti — ccptu uz ugunskura.
Taču dažreiz arī uz pannas.
Vai vārītu, vai jēlu…
Runātājs vienīgais šķita turam šaujamieroci.
Un man virs galvas griezās sauja nāves. Nolēmu viņam to dāvināt.
Kad es to palaidu, kourīta galva izšķīda uz visām pusēm.
— Sitiet viņus! — es iekliedzos, un mēs tā arī darījām.
Džordžs un Diāna bija pirmie, kas atklāja uguni. Dos Santoss
metās pie savas mugursomas. Arī Elena nekavējās.
Lai ķertos pie darba, Hasanam mana pavēle nebija vajadzīga. Mūsu abu vienīgie ieroči bija lingas. Taču kourīti stāvēja tuvāk par piecdesmit metriem un turklāt vēl pūlī. Ar precīziem tēmējumiem viņš nogāza divus, pirms tie vēl sāka skriet. Es arī trāpīju vēl vienam.
Tad viņi jau bija laukuma vidū un, bļaudami un lēkdami pār kritušajiem un pakritušajiem, tuvojās mums.
Kā jau teicu, ne visi bija cilvēki; barā skrēja tievs, garš radījums ar trīs pēdas platiem, brūču izraibinātiem spārniem uz muguras, vēl pāris mikrocefālu — tik matainu, ka tie šķita pilnīgi bez galvām, — un vēl kāds, kuram droši vien vajadzēja piedzimt kā dvīņiem, tad vairāki ar milzīgiem dibeniem un trīs gigantiski, klamzīgi necilvēki, kurus neapturēja pat ložu caurumi krūtīs un vēderos; vienam no viņiem plaukstas bija divdesmit collu garas un pēdu platas, otrs rādījās sirgstam ar kaut ko līdzīgu elefantiāzei. Par pārējiem — daži bija diezgan normāli pēc apveidiem, bet visi izskatījās ļauni, netīri un valkāja vai nu skrandas, vai vispār neko, nebija skuvušies un piedevām pretīgi smirdēja.
Sviedu nākamo akmeni, bet nepaspēju ieraudzīt, kur trāpīju, jo tanī brīdī viņi man uzklupa.
Sāku izdāļāt sitienus — ar kājām, dūrēm, elkoņiem; vispār neuzvedos sevišķi laipni. Šaušana pamazām norima, līdz pārtrūka pavisam. Palaikam ieročus vajag arī uzlādēt, turklāt te bija drūzma. Sāpe sānos man ļoti traucēja. Tomēr es pamanījos nokratīt trīs uzbrucējus, līdz kaut kas liels un truls trāpīja man pa deniņiem, un es nogāzos kā mironis.
Atjēgties karstā, smacīgā vietā…
Atjēgties karstā, smacīgā vietā, kas smird pēc staļļa…
Atjēgties tumšā, karstā, smacīgā vietā, kas smird pēc staļļa…
… tas diez ko nenomierina prātu un nerada kuņģī labsajūtu, nedz arī atgriež zudušās sajūtas drošā un normālā gultnē…
Te iekšā smirdēja, bija pēc velna karsts, un man nepavisam nekārojās aplūkot netīro grīdu — diemžēl es atrados garšļaukus un biju spiests to darīt.
Es ievaidējos, aptaustīju savus kaulus un pieslējos sēdus.
Griesti bija zemi, un pie gala sienas tie slīga vēl zemāk. Ar ārpasauli saistīja vienīgi mazs, aizrestots lodziņš.
Mēs atradāmies koka būdas tālākajā galā. Arī pretējā sienā bija mazs lodziņš. Taču pa to neskatījās uz āru, pa to skatījās uz iekšu. Aiz tā atradās paliela istaba; Džordžs un Dos Santoss sarunājās caur šo logu ar kādu, kas stāvēja tā otrā pusē. Apmēram četras pēdas no manis bezsamaņā vai arī miris gulēja Hasans, viņa galvu klāja sakaltušu asiņu plankumi. Fils, Mištigo un meitenes klusiņām sarunājās telpas tālākajā stūrī.
Es berzēju deniņus un lūkojos apkārt.
Visu kreiso pusi man nemitīgi durstīja sāpes, un arī daudzas citas manas anatomiskās daļas bija iesaistījušas šajā spēlē.