— Viņš ir atjēdzies, — pēkšņi sacīja Mištigo.
— Sveiki visapkārt! Esmu atgriezies, — es teicu.
Viņi pienāca tuvāk, un es atkal ieņēmu vertikālu stāvokli. Tā bija tīrā dižošanās, bet man nudien izdevās pieslieties kājās.
— Mēs esam sagūstīti! — paziņoja Mištigo.
— Ak tā? Patiešām? Es to nebūtu uzminējis.
— Kaut kas līdzīgs uz Teileras vai uz kādas citas no Vegiešu Savienības planētām nav iespējams, — viņš piezīmēja.
— Ļoti slikti, ka jūs nepalikāt tur, — es atcirtu. — Atcerieties, cik reizes es jūs lūdzu doties atpakaļ!
— Tas nebūtu noticis, ja jūs nebūtu sarīkojuši divkauju.
Es iecirtu zilajam pļauku. Nevarēju piespiest sevi iegāzt viņam kārtīgi. Viņš vienkārši bija pārāk nožēlojams. Es iesitu viņam ar plaukstas virspusi, un viņš gāzās pret sienu.
— Jūs gribat teikt, ka nezināt, kāpēc es nostādīju sevi par mērķi?
— Tāpēc, ka saķildojāties ar manu miesassargu, — berzēdams vaigu, Mištigo paziņoja.
— Par to, vai viņš nogalinās jūs vai ne.
— Mani? Nogalinās?…
— Lai nu paliek! — es sacīju. — Tam vairs nav nozīmes. Jūs vēl joprojām atrodaties uz Teileras un varat tur pavadīt arī savas pēdējās stundas. Būtu gan jauki, ja jūs spētu nolaisties uz Zemes un kādu brītiņu paciemoties pie mums. Taču tā jau nemēdz notikt.
— Mums šeit būs jāmirst, vai ne? — viņš jautāja.
— Tā šai zemē ir pieņemts.
Es aizgriezos un sāku aplūkot vīru, kurš no restu otras puses aplūkoja mani. Tobrīd Hasans jau sēdēja, atspiedies pret sienu un ar rokām saķēris galvu. Nebiju ievērojis, par kuru laiku viņš piecēlies.
— Labdien! — teica vīrs aiz restēm, un teica to angliski.
— Ir jau diena? — es pajautāju.
— Protams, — skanēja atbilde.
— Kāpēc mēs neesam beigti? — es viņam vaicāju.
— Tāpēc, ka man vajadzēja jūs dzīvus, — viņš paskaidroja. — Ak, nc jau jūs personīgi, Konrād Nomikos, Mākslas, pieminekļu un arhīvu nodaļas pilnvarotais, — un ne jau jūsu izcilos draugus, pat ne dzejnieku — laureātu. Vajadzēja, lai man atgādātu šurp dzīvu jebkuru gūstekni, kas gadītos pa ķērienam. Jūsu izcilās personības šajā gadījumā piešķir visam zināmu smalkumu.
— Ar ko man tas gods runāt? — es apvaicājos.
— Tas ir ārsts Morbijs, — paskaidroja Džordžs.
— Viņš ir šo radījumu burvis, — piebilda Dos Santoss.
— Man labāk patīk apzīmējums «šamanis» vai «zintnieks», — sacīja Morbijs.
Es piegāju tuvāk pie režģiem un ieraudzīju kalsnēju, saulē iedegušu, gludi skūtu vīru; viņa mati bija sapīti milzīgā melnā bizē, kas gluži kā kobra apvija galvu. Viņam bija tumšas, tuvu stāvošas acis, augsta piere un vairāki zodi, kas nokarājās pat zem gāmura. Viņš valkāja pītas sandales, tīru zaļu sari un kaklarotu no cilvēku pirkstu kauliņiem. Ausīs karājās lieli čūskveidīgi sudraba riņķi.
— Jūs labi runājat angliski, un «Morbijs» nav grieķu uzvārds, — cs teicu.
— Ak Dievs! — Pārspīlētā izbrīnā viņš graciozi pacēla rokas. — Es taču neesmu vietējais! Kā jūs varējāt pieļaut tādu kļūdu, noturot mani par vietējo?
— Piedodiet! — es sacīju. — Tagad redzu, ka esat pārāk labi ģērbts.
Viņš ieķiķinājās.
— Ak, šīs vecās skrandas… Tās vienkārši gadījās pa rokai. Nē, es esmu no Teileras. Izlasīju kādu brīnum iedvesmojošu sacerējumu par Atgriešanos, tāpēc nolēmu braukt šurp un palīdzēt atjaunot zemeslodi.
— Tā? Un kas notika pēc tam?
— Ministrija tajā laikā nevienu darbā neiekārtoja, un man radās zināmas grūtības, pašam meklējot sev vietu. Tāpēc nolēmu pievērsties zinātniskiem pētījumiem. Šajā jomā te darba netrūkst.
— Kas tie par pētījumiem?
— Esmu aizstāvējis divus diplomdarbus Ņūhārvardas universitātē par kultūras antropoloģiju. Nolēmu pamatīgi izpētīt kādu radioaktīvo cilti — un pēc vairākkārtējas pielabināšanas panācu, ka šie vīri mani pieņēma. Jau no pirmajām dienām es centos viņus izglītot. Un drīz visā šajā apvidū pret mani sāka izturēties ar cieņu. Tas man ļoti glaimoja. Pēc kāda laika mani pētījumi, sabiedriskais darbs kļuva arvien mazsvarīgāki. Droši vien esat lasījis «Tumsas sirdi» un saprotat, ko es gribu teikt. Vietējā prakse ir tik… nu pamatā visam. Atklāju, ka daudz rosinošāk ir piedalīties nekā novērot. Es uzņēmos rūpes ievirzīt šo mežoņu paradumus estētiskākā gultnē. Tāpēc cs viņus patiešām izglītoju. Kopš esmu šeit ieradies, viņi visu dara daudz izsmalcinātāk.
' Visu? Ko tieši?
— Nu, pirmkārt, agrāk viņi bija vienkārši cilvēkēdāji. Otrkārt, viņi rupji izturējās pret gūstekņiem, iekams tos nokāva. Tādas lietas ir ļoti svarīgas. Ja šos vīrus apmāca, kā nākas, viņi spēj rādīt klasi, — ceru, ka saprotat, ko es ar to domāju. Es ierados te ar veselu krājumu paražu, māņticību un tabū, kas savākti no daudzām kultūrām, no daudziem gadsimtiem un ko es pārzinu kā savus piecus pirkstus. — Viņš vēlreiz pacēla rokas izteiksmīgā žestā. — Cilvēks, pat puscilvēks, radiācijas cilvēks ir rituālus mīlošs radījums, un es zinu tik daudz rituālus un paražas! Tāpēc visu to liku lietā un tagad esmu te lielā cieņā un godā.
— Ko jūs gribējāt teikt, kad runājāt par mums visiem? — cs vaicāju.
— Dzīve šeit pēdējā laikā palikusi pārāk garlaicīga, un iedzimtie sāk kļūt nikni, — viņš stāstīja. — Tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks kārtējai ceremonijai. Aprunājos ar Prokrustu, karavadoni, un ieteicu viņam sadabūt gūstekņus. Domāju, ka tas ir saīsinātā «Zelta zara» piecsimt piecdesmit septītajā lapaspusē — tur stāv rakstīts: «Tolalaki, plaši pazīstamie galvu mednieki no Centrālās Sulavesi, dzer savu upuru asinis un apēd viņu smadzenes, lai kļūtu vēl drosmīgāki. Italoni no Filipīnu salām dzer nokauto ienaidnieku asinis, izēd galvaskausu paura daļu un iekšas jēlā veidā, lai mantotu viņu bezbailību. Mums ir dzejnieka mēle, divu neuzvaramu karotāju asinis, ļoti izcila zinātnieka smadzenes, dedzīga politiķa žultainās aknas, vegieša jocīgās krāsas miesa — viss vienkopus! Es teiktu, varens ķēriens.
— Jūs izsakāties ļoti skaidri, — es piezīmēju. — Un kā ar sievietēm?
— Ak, ar tām mēs sarīkosim paildzinātu auglības rituālu, ko beigsim ar paildzinātu upurēšanu…
— Skaidrs.
— Tas viss gadījumā, ja mēs neļausim jums netraucētiem turpināt savu ceļu.
— Tiešām? '
— Jā. Prokrustam patīk dot cilvēkam iespēju salīdzināt sevi ar standartu, tikt pārbaudītam un varbūt arī izpirkt sevi. Šajā ziņā viņš ir Ists kristietis.
— Un, kā šķiet, rīkojas atbilstoši savam leģendārajam vārdam?
Pienāca Hasans, nostājās man blakus un caur režģiem pavērās uz Morbiju.
— Nu labi, labi, — sacīja burvis. — Ziniet, es labprāt paturētu jūs Scit ilgāk. Jums piemīt humora izjūta. Lielākai daļai kourītu šīs īpašības trūkst, citādi viņi ir īstas paraugbūtnes. Jūs varētu man iepatikties un…
— Nepūlieties! Labāk pastāstiet par izpirkšanos.
— Jā. Mēs esam Miroņa pavēlnieki. Viņš ir visinteresantākais, ko esmu radījis. Nešaubos, ka viens no jums abiem, tiekoties ar viņu, to sapratis, kaut gan ne uz ilgu laiku. — Morbijs palūkojās uz mani, tad uz Hasanu un atkal uz mani.
— Esmu par viņu dzirdējis, — es sacīju. — Pasakiet man, kas būs jādara.
— Jums jāizvēlas spēkavīrs, kurš cīnīsies ar viņu jau šonakt, kad viņš atkal uzcelsies no miroņiem.