— Kas viņš ir?
— Vampīrs.
— Blēņas! Kas viņš ir īstenībā?
— Viņš ir īsts vampīrs. Jūs paši redzēsiet.
— Labi, lai jau tā būtu! Viņš ir vampīrs, un viens no mums ar viņu cīnīsies. Kādā veidā?
— Laužoties, ar kailām rokām — un viņu satvert nebūs grūti. Viņš stāvēs un gaidīs. Nabadziņš būs ļoti izslāpis un izsalcis.
— Un, ja viņu uzvar, vai jūsu gūstekņi tiek palaisti brīvībā?
— Tāds ir likums, ko es pats pirms sešpadsmit vai septiņpadsmit gadiem iedibināju. Protams, šāds negadījums vēl nekad nav noticis.
— Skaidrs. Jūs gribat teikt, ka viņš ir ļoti spēcīgs.
— O, viņš ir neuzvarams! Tur jau tas joks. Citādas beigas sabojātu mums visu rituālu. Vēl pirms cīņas sākuma es izstāstu tās gaitu, un tad mani ļaudis to noskatās. Tas viss kopā pastiprina viņu licību liktenim un manu ciešo saikni ar tā piepildīšanos.
Hasans uzmeta man skatienu.
— Ko tas nozīmē, Karagī?
— Tā ir cīņa ar iepriekš zināmu iznākumu, — es paskaidroju.
— Gluži otrādi, — Morbijs iebilda, — tā nav! Tā tam nav jābūt. Uz šīs planētas reiz bija vecs sakāmvārds par kādu senu sporta veidu: «Nekad neslēdz derības ar sasodītajiem jeņķiem, ja negribi šķirties no savas naudas.» Mironis nav uzvarams tāpēc, ka viņam piemīt ārkārtīgi lielas iedzimtas spējas, kuras es vēl esmu rūpīgi izkopis. Viņš ir apēdis daudzus spēkavīrus, un viņa spēks līdzinās visu viņa upuru spēkam kopā. Ikviens, kurš lasījis Freizeru, to zina.
Burvis nožāvājās, aizklādams muti ar spalvām rotātu zizli.
— Tagad man jādodas uz ugunskura vietu, lai uzraudzītu, kā cīņas laukumu izrotā ar svētajiem zariem. Līdz pēcpusdienai izvēlieties spēkavīru, un šovakar atkal tiksimies. Visu labu!
Viņš pasmaidīja un nozuda.
Es aicināju visus uz sapulci.
— Tātad, — es teicu, — viņiem ir kāds noslēpumains radiācijas mutants, kuru sauc par Mironi un kuru uzskata par ļoti stipru. Es šonakt cīnīšos ar viņu. Ja uzvarēšu, mūs vajadzētu atlaist, taču cs neņemu Morbija vārdus par pilnu. Tāpēc mums jāizplāno, kā glābties, citādi nokļūsim uz kapājamā dēļa. Fil, vai tu vēl atceries ceļu uz Volu? — es jautāju.
— Šķiet, ka jā. Tas bija tik sen… Bet kur tad mēs īsti atrodamies?
— Ja tas var ko līdzēt… es redzu spilgtu gaismu, — ieteicās Mištigo, kurš stāvēja pie loga. — Tā nav neviena no jums pazīstamajām krāsām, bet tā nāk no turienes. — Viņš norādīja ar roku. — Šād u krāsu cs parasti redzu apkārt radioaktīviem materiāliem, ja vien atmosfēra ir pietiekami blīva. Šī gaisma aptver diezgan plašu teritoriju.
Es piegāju pie loga un palūkojos tajā virzienā.
— Tā varētu būt Starojuma vieta, — es sacīju. — Ja tā, tad viņi mūs ir aizveduši uz priekšu tuvāk krastam, un tas ir labi. Vai ceļā uz šejieni kāds bija pie samaņas?
Neviens neatbildēja.
— Skaidrs. Tad vadīsimies pēc pieņēmuma, ka tā ir Starojuma vieta un ka mēs atrodamies netālu no tās. Tad ceļam uz Volu ir jābūt tur atpakaļ, — es rādīju pretējā virzienā. — Tā kā saule apspīd šo būdas pusi un ir jau pēcpusdiena, tad, sasnieguši ceļu, dodieties uz otru pusi, prom no saulrieta. Līdz Volai nevarētu būt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.
— Viņi dzīsies mums pakaļ, — iebilda Dos Santoss.
— Tur ir zirgi, — teica Hasans.
— Kas?
— Pa ielu uz priekšu aplokā. Pirms neilga brīža trīs stāvēja pie slitas. Tagad tie ir aiz tās mājas stūra. Tur to var būt vēl vairāk. Tiesa gan, šie zirgi neizskatījās diez cik stipri.
— Vai visi māk jāt? — es vaicāju.
— Es nekad neesmu jājis uz zirga, — teica Mištigo, — bet trids mazliet atgādina zirgu. Uz trida es esmu jājis.
Pārējie visi bija jājuši.
— Tad šonakt, — es sacīju. — Ja nepieciešams, jājiet divatā. Ja /irgu ir vairāk, nekā vajadzīgs, tad pārējos atsieniet un dzeniet prom. Kamēr viņi skatīsies, kā es cīnos ar Mironi, jums ir jāizlaužas līdz aplokam. Grābiet ciet visus ieročus, ko vien varat iegūt, un mēģiniet likt pie zirgiem. Fil, tu aizved viņus līdz Makrinicai un nosauc tikai vārdu «Koroness». Viņi jūs uzņems un aizsargās.
— Neņem ļaunā, — ieteicās Dos Santoss, — taču tavs plāns nav diez cik labs.
— Ja tev ir labāks, tad klāj vaļā! — es aicināju.
— Pirmkārt, mēs nevaram paļauties uz misteru Greberu, — Dons iebilda. — Kamēr tu gulēji bezsamaņā, viņš cieta briesmīgas sāpes un bija galīgi bez spēka. Džordžs domā, ka viņš pārcietis infarktu vai nu pašā kaujas laukā, vai arī īsi pēc tam. Ja ar viņu kas notiks, mēs būsim pagalam. Tu mums esi nepieciešams, lai tiktu prom no šejienes, ja paveiksies izlauzties brīvībā. Uz misteru Greberu mēs paļauties nevaram.
Otrkārt, tu šeit neesi vienīgais vīrs, kurš var cīnīties ar neredzētu briesmoni, — viņš turpināja. — Hasans apņemas Mironi pieveikt.
— To es viņam nevaru lūgt, — es iebildu. — Pat ja Hasans uzvarēs, viņš droši vien tajā laikā būs patālu no mums, un, bez šaubām, ātri tiks noķerts. Visticamāk, tas maksās viņam dzīvību. I lasans tika līgts, lai nogalinātu, nevis lai mirtu.
— Es cīnīšos ar viņu, Karagī, — arābs teica.
— Tev tas nav jādara.
— Bet es to gribu.
— Kā tu tagad jūties, Fil? — es vaicāju.
— Labāk, daudz labāk. Domāju, ka viss tikai kuņģa dēļ. Neuztraucies par to.
— Vai tev pietiks spēka, lai aizjātu līdz Makrinicai?
— Vari būt mierīgs. Jāt ir vieglāk nekā iet. Es taču esmu dzimis seglos, atceries?
— Atceries? — pārjautāja Dos Santoss. — Ko jūs ar to gribējāt teikt, mister Greber? Kā Konrāds var atce…
— Atceries viņa slavenās «Balādes zirgs mugurā», — ierunājās Sarkanā Parūka. — Konrād, ko tu esi nodomājis darīt?
— Paldies, bet man par jums jāparūpējas. Maršrutu vadu es, un tāpēc esmu nolēmis, ka ar vampīru jācīnās man, — es sacīju.
— Tādā stāvoklī, kad runa ir par dzīvību un nāvi, mums vajadzētu būt mazdrusciņ demokrātiskākiem, — Diāna iebilda. — Tu esi dzimis šajā zemē. Lai cik daudz Fils atcerētos, tik un tā tu ātrāk aizvedīsi mūs uz Volu. Tu nesūti Hasanu nāvē, nedz arī pamet viņu. Viņš pats piesakās.
— Es nogalināšu Mironi un sekošu jums, — sacīja Hasans. — Es māku slēpties. Sekošu jums pa pēdām.
— Tas ir mans pienākums, — es iebildu.
— Tā kā mēs nevaram vienoties, ļausim, lai visu izšķir likteņa dieves, — Hasans ierosināja. — Met monētu!
— Labprāt. Vai viņi mums atņēmuši visu naudu tāpat kā ieročus?
— Man ir pāris monētas, — sacīja Elena.
— Met vienu gaisā!
Viņa meta.
— Cipars, — es teicu, kad monēta jau krita lejup.
— čerbonis, — viņa atsaucās.
— Neaiztiec!
Protams, uzkrita ģerbonis. Un otrā pusē bija cipars.
— Labs ir, Hasan, tev laimējās, — es sacīju. — Nu tu vari kļūt par varoni, tikai jāuzveic briesmonis. Labu veiksmi darbā!
Hasans paraustīja plecus.
— Tas bija liktenis.
Tad viņš apsēdās, atspieda muguru pret sienu, izvilka no kreisās sandales zoles nelielu nazīti un sāka^ apgriezt pirkstiem nagus. Viņš vienmēr ir bijis ļoti tīrīgs slepkava. Šķiet, ka tīrība viņā ir otrā vieta aiz velnišķības.
Kad saule lēnām laidās lejup, pie mums atkal atnāca Morbijs, vezdams sev līdzi ar zobeniem bruņotu kourītu sardzi.