— Tas laiks ir klāt! — viņš paziņoja. — Vai jūs esat izvēlējušies stiprinieku?
— Hasans cīnīsies, — es atbildēju.
— Ļoti labi. Tad nāciet man līdzi. Lūdzu, nemēģiniet darīt muļķības. Man ļoti nepatiktu, ja svētku galdā nāktos celt bojātus produktus.
Zobenu ielenkumā mēs atstājām būdu un devāmies prom pa ciemata vienīgo ielu, paiedami garām aplokam. Tajā, galvas zemu noliekuši, stāvēja astoņi zirgi. Dzīvnieku sānus klāja rētas, un tic bija ļoti noliesējuši. Ejot garām, visi tiem uzmeta pa skatienam.
Ciemats sastāvēja apmēram no trīsdesmit būdām, tādām pašām ka tā, kurā bijām turēti mēs. Ceļš bija ļoti netīrs, vienās grambās un atkritumos. Visa apkārtne smirdēja pēc sviedriem un urīna, puvušiem augļiem un dūmiem.
Nogājuši apmēram astoņdesmit metrus, mēs nogriezāmies pa kreisi. Te iela beidzās, un pa taciņu, kas veda lejup no kalna, mēs sasniedzām lielu, no krūmiem attīrītu klajumu. Resna, plikpauraina sieviete — ar nedabiski lielām krūtīm un seju kā cūku rakumi — bedrē zem milzīga cepamā iesma uzmanīja lēnu, drausmīgi nepārprotamu liesmu. Kad gājām garām, viņa pasmaidīja un sulīgi nošmaukstināja lūpas.
Apkārt ugunskuram mētājās lieli, uzasināti mieti…
Tālāk uz priekšu atradās līdzens stingri nostampātas zemes laukums. Tā pretējā malā auga milzīgs vīnstīgām apvīts tropu koks, kas bija piemērojies mūsu klimatam; gar laukuma sāniem rindā bija saspraustas astoņas pēdas garas lāpas, kas jau meta gaisā liesmu mēles. Šajā pusē stāvēja ciemata krāšņākā būda. Tā bija apmēram piecus metrus augsta un priekšpusē desmit metrus plata. Siena bija koši sarkanā krāsā un izraibināta ar Pensilvānijas raganu zīmēm. Vidusdaļu aizņēma lielas bīdāmās durvis. Pie tām sardzē stāvēja divi bruņoti kourīti.
Rietumos gailēja vairs tikai maza oranža saules šķēlīte. Morbijs svinīgā gaitā veda mūs pāri klajumam pie koka.
Laukumam visapkārt uz zemes sēdēja astoņdesmit vai simt skatītāju.
Morbijs pacēla roku, rādīdams uz sarkano būdu.
— Kā jums patīk mana māja? — viņš jautāja.
— Lieliska, — cs atbildēju.
— Man ir istabas biedrs, taču dienas laikā viņš vienmēr guļ. Drīz jūs viņu ieraudzīsiet.
Mēs sasniedzām koku; tur Morbijs mūs atstāja sardzes ielenkumā. Viņš izgāja laukuma vidū un grieķiski uzrunāja kourītus.
Bijām vienojušies, ka gaidīsim gandrīz līdz cīņas beigām, lai arī kāds būtu tās iznākums, un tikai tad, kad mežoņi uzbudināti vēros beigu daļu, sāksim lauzties prom. Sievietes mēs iebīdījām savā vidū, un es pamanījos nostāties kreisajā pusē kādam sargam, kurš zobenu turēja labajā rokā un ar kuru cerēju viegli tikt galā. Lai nokļūtu pie zirgiem, mums būs jātiek pāri visam klajumam.
—… Un tad, tajā naktī, — Morbijs skandēja, — Mironis cēlās augšā, sakāva vareno karotāju Hasanu, salauza viņa kaulus un mētāja viņu pa šo mielasta vietu. Beidzot viņš nogalēja savu vareno pretinieku, dzēra asinis no viņa kakla un apēda viņa aknas, jēlas un kūpošas nakts vēsajā gaisā. Tādus darbus viņš paveica šajā naktī. Neuzveicams ir viņa spēks!
— Neuzveicams, neuzveicams! — iekliedzās pūlis, un kāds sāka sist bungas.
— Tagad mēs atkal atsauksim viņu dzīvē.
Pūlis uzgavilēja.
— Atsauksim dzīvē!
— Atsauksim dzīvē…
— Atsauksim dzīvē!
— Sveiks!
— Sveiks!
— Asi balti zobi…
— Asi balli zobi!
— Balta, balta āda…
— Balta, balta āda!
— Rokas, kas lauž…
— Rokas, kas lauž!
— Mute, kas dzer…
— Mute, kas dzer!
— Dzīvības asinis!
— Dzīvības asinis!
— Slava mūsu ciltij!
— Slava mūsu ciltij!
— Slava Mironim!
— Slava Mironim!
— Slava Mironim!
— Slava Mironim!
Beidzot viņi to kliedza, cik spēka. Cilvēku, puscilvēku un necilvēku rīkles šo litāniju kā paisuma vilni pārpludināja pāri visam laukumam. Arī mūsu sargi kliedza. Mištigo bija aizspiedis savas jutīgās ausis, un viņa seja bija mokās saviebta. Arī man galvā zvanīja. Dos Santoss pārmeta krustu; kāds no sargiem pamāja viņam ar galvu un draudīgi pakratīja zobenu. Dons paraustīja plecus un atkal pievērsās laukumam.
Morbijs piegāja pie būdas un trīs reizes iesita ar plaukstu pa bīdāmajām durvīm.
Viens no sargiem tās atvēra viņa priekšā.
Tur, izrotāts ar cilvēku un dzīvnieku galvaskausiem, atradās milzīgs melns katafalks. Uz tā stāvēja neparasti liels melnkoka šķirsts, ko rotāja košas, savītas līnijas.
Pēc Morbija rīkojuma sargi pacēla vāku.
Nākamajās divdesmit minūtēs viņš izdarīja injekcijas tam, kas gulēja šajā šķirstā. Burvis kustējās ceremoniāli, lēni. Viens no sargiem nolika zobenu un palīdzēja viņam. Bundzinieki turpināja sist nesteidzīgā ritmā. Pūlis bija apklusis, pilnīgi sastindzis.
Tad Morbijs pagriezās.
— Nu Mironis ceļas, — viņš paziņoja.
— Ceļas! — atsaucās pūlis.
— Nu viņš nāk, lai pieņemtu upuri.
— Nu viņš nāk…
— Nāc, Mironi! — pūšļotājs iesaucās, pagriezdams katafalkam muguru.
Un viņš nāca.
Ļoti lēnām.
Jo bija liels.
Milzīgs, resns.
Patiesi varens bija šis Mironis.
Krietnu trīssimt piecdesmit mārciņu smags.
Vispirms tas pacēlās šķirstā sēdus un palūkojās apkārt. Tad paberzēja sev krūtis, paduses, kaklu, cirkšņus. Izkāpa no lielās kastes un nostājās blakus katafalkam, padarīdams Morbiju par punduri.
Vienīgie viņa apģērba gabali bija gurnauts un lielas kazādas sandales.
Viņa āda bija balta, balta kā līķim, balta kā zivs vēders, balta kā mēness… Balta kā līķim.
— Albīns, — Džordžs noteica, un viņa balss aizskanēja pāri visam laukumam, jo tās bija vienīgās skaņas šai nakts stundā.
Morbijs palūkojās uz mums un pasmaidīja. Viņš satvēra Miroņa strupo roku un izveda milzi no būdas laukumā. Ieraudzījis lāpu gaismu, Mironis bailēs sarāvās. Viņam tuvojoties, es pētīju viņa sejas vaibstus.
— Šajā sejā nav ne miņas no prāta, — teica Sarkanā Parūka.
— Vai jūs varat saskatīt viņa redzokļus? — Džordžs jautāja, samiedzis acis. Kautiņā viņam bija sadauzītas brilles.
— Jā, tie ir iesārti.
— Vai viņam ir iešķības mandeļveida acis?
— Mm… Jā.
— Tā-a. Viņš ir dauns, idiots, — tad tāpēc Morbijam tik viegli izdevās tas, ko viņš ir izdarījis ar šo radījumu! Un paskatieties uz viņa zobiem! Šķiet, ka tie novīlēti.
Es palūkojos turp. Mironis tos atņirdza, jo bija pamanījis Sarkanās Parūkas košo galvassegu. Skatam atklājās daudzi glīti, rūpīgi noasināti zobi.
— Viņa albīnisms cēlies no nakts dzīvesveida, ko Morbijs viņam uzspiedis. Paskatieties! Viņš bīstas pat no lāpu gaismas. Viņš ir ārkārtīgi jutīgs pret jebkādu gaismu.
— Un kā ar viņa gastronomiskajiem paradumiem?
— Iegūti piespiedu ceļā. Daudzas pirmatnējās tautas nolaiž saviem dzīvniekiem asinis. Kazahi to darīja pat līdz divdesmitajam gadsimtam. Jūs ievērojāt brūces uz zirgu sāniem, kad mēs gājām garām aplokam? Nav noslēpums, ka asinis ir barojošas, ja vien iemācās tās paturēt kuņģī — un es esmu pārliecināts, ka Morbijs rūpējies par šī idiota ēdienkarti jau no bērna kājas. Tāpēc viņš, protams, ir vampīrs — viņš tā ir audzināts.
— Mironis ir augšāmcēlies, — teica Morbijs.