— Mironis ir augšāmcēlies! — atbalsoja pūlis.
— Slava Mironim!
— Slava Mironim!
Tad burvis atlaida līķbalto roku un nāca pie mums, atstādams vienīgo īsto vampīru, ko mēs jebkad bijām redzējuši, ņirdzam lauka vidū.
— Slava Mironim, — nākdams tuvāk, viņš irgodamies klusi noteica. Brīnišķīgs, vai ne?
— Ko jūs esat izdarījis ar to nabaga radījumu? — vaicāja Sarkanā Parūka.
— Neko daudz, — Morbijs atbildēja. — Gandrīz visas vajadzīgās dotības viņam ir iedzimtas.
— Kas tās par injekcijām, ko jūs viņam izdarījāt? — painteresējās Džordžs.
— O, pirms tādām cīņām kā šī es piedzenu viņam sāpju centrus pilnus ar novokaīnu. Nejutīgums pret sāpēm tikai pastiprina viņa neuzvaramības oreolu pārējo acīs. Vēl es viņam izdarīju hormonu injekciju. Pēdējā laikā Mironis strauji pieņemas svarā un kļūst nedaudz par lēnu. Šī šļirce viņu uzmundrina.
— Jūs runājat un izturaties pret viņu kā pret kādu mehānisku rotaļlietu, — sacīja Diāna.
— Viņš tāds arī ir. Neuzvarama rotaļlieta. Un arī bezgala vērtīga. Ei, Hasan! Vai tu esi gatavs?
— Esmu, — Hasans atbildēja, noņemdams apmetni un burnusu un atdodams tos Elenai.
Muskuļu kalni uz arābu pleciem sakustējās, pirksti viegli saliecās, un viņš izgāja no zobenu apļa. Pār plecu viņam stiepās zila svītra, vēl pāris bija uz muguras. Lāpu gaisma apspīdēja viņa bārdu un iekrāsoja to asinssarkanu; es gribot negribot atcerējos hounfor pavadīto nakti, kad viņš bija tēlojis žņaugšanu, un Mamma Žilī bija teikusi: «Tavu draugu ir apsēdis Anželsū,» — un vēclass="underline" «Anželsū ir nāves dievs un iemājo, kurā tam labpatikas.»
— Varens ir karotājs Hasans, — aizgriezies no mums, sacīja Morbijs.
— Varens ir karotājs Hasans! — pūlis atkārtoja.
— Viņā mīt daudzu cilvēku spēks.
— Viņā mīt daudzu cilvēku spēks.
— Vēl varenāks ir Mironis.
— Vēl varenāks ir Mironis.
— Viņš salauž Hasana kaulus, mētā viņu pa šo mielasta vietu.
— Viņš salauž Hasana kaulus…
— Viņš apēd tā aknas.
— Viņš apēd tā aknas.
— Viņš dzer asinis no Hasana kakla.
— Viņš dzer asinis no Hasana kakla.
— Neizmērojams ir viņa spēks.
— Neizmērojams ir viņa spēks.
— Slava Mironim!
— Slava Mironim!
— Šonakt viņš no tiesas kļūs par mironi, — klusi noteica Hasans.
— Mironi, — sauca Morbijs, kad arābs devās uz priekšu un nostājās viņam blakus, — es sniedzu tev šo vīru par upuri!
Tas burvis nogāja malā un deva sargiem zīmi aizvest mūs uz laukuma tālāko stūri.
Idiots atņirdza zobus vēl platākā smaidā un lēnām stiepa rokas pēc Hasana.
— Bismallah! — noteica Hasans un, it kā cenzdamies izvairīties no tvēriena, strauji liecās uz sāniem lejup. Viņš atrāva kāju no zemes un vēzēja to augšup tik ātri un spēcīgi kā pātagu — apļveida sitiens, kas trāpīja Mironim pa kreiso vaigu.
Baltā, baltā galva nedabiski sašķiebās.
Bet vēl arvien ņirdza.
Tad idiota resnās rokas pastiepās uz priekšu un saķēra Hasanu zem padusēm. Arābs iekrampējās pretinieka plecos, atstādams uz ādas sārtas svītras un izspiezdams sarkanus asins pilienus vietās, kur viņa pirksti ieurbās sniegbaltajos muskuļos.
Ieraugot Miroņa asinis, pūlis iekliedzās. Iespējams, ka asins smaka satrauca arī pašu idiotu. Smaka vai arī kliedzieni.
Tāpēc viņš pacēla Hasanu gaisā un metās uz priekšu.
Ceļā gadījās lielais koks, arābs atsitās pret to, un viņa galva
nošļuka uz sāniem.
Mironis uztriecās savam upurim virsū, lēnām atkāpās un sāka viņu sist.
Sita nežēlīgi. Viņš dauzīja Hasanu ar savām gandrīz smieklīgi īsajām, strupajām rokām.
Hasans ar plaukstām aizsedza seju, ar elkoņiem cenzdamies aizsargāt vēderu.
Taču Mironis turpināja sist viņam pa sāniem un galvu. Idiota rokas nepārtraukti cēlās augšup un krita lejup.
Un viņš vēl arvien ņirdza.
Pēdīgi Hasana plaukstas noslīga lejup, un viņš sakrampēja tās virs vēdera…
-… un no mutes kaktiņiem viņam sūcās asinis.
Neuzvaramā rotaļlieta turpināja savu spēli.
Un tad tāltālu nakts pretējā pusē, tik tālu, ka vienīgi es spēju to saklausīt, atskanēja man pazīstama balss.
Tas bija mana elles suņa Bortana skaļais medību kauciens.
Uzodis manas pēdas, viņš drāzās šurp, skrēja naktī, lēkdams kā kaza, plūzdams kā zirgs vai kā upe, pats svītrains, bet acis kā kvēlojošas ogles un zobi kā ripzāģi.
Mans Bortans — viņš skrienot nekad nepiekusa.
Tādi kā viņš dzimuši bez bailēm, dzimuši, lai medītu, dzimuši ar nāves zīmogu.
Mans elles suns drāzās šurp, un nekas nespēja viņu aizkavēt.
Taču Bortans bija tālu, tik tālu, nakts otrā malā…
Pūlis kliedza. Hasans vairs nespēja izturēt. Neviens to nespētu.
Ar acs (brūnās) kaktiņu pamanīju neuzkrītošu Elenas kustību.
Likās, ka viņa būtu kaut ko metusi ar labo roku.
Pēc divām sekundēm tas notika.
Es ātri novērsos no spožā punkta, kas šņākdams uzliesmoja aiz idiota muguras.
Mironis iegaudojās un atlaida Hasanu.
Vecā labā pavēle Nr. 237.1.(manis izdota):
«Katram ceļojuma vadītājam un arī katram tā dalībniekam maršruta laikā jānēsā līdzi ne mazāk kā trīs magnēzija signālgaismas.»
Tas nozīmēja, ka Elenai atlikušas tikai divas.-Lai Dievs viņu svētī!
Idiots Hasanu vairs nesita.
Viņš mēģināja liesmu aizspert. Viņš kliedza. Viņš mēģināja liesmu aizspert. Viņš aizklāja acis. Viņš nogāzās gar zemi.
Hasans skatījās, asiņoja, smagi elsoja.
Liesma dega, Mironis kliedza.
Beidzot Hasans sakustējās.
Viņš pastiepās augšup un satvēra resnu vīnstīgu, kas karājās virs viņa galvas.
Viņš parāva to. Stīga nepadevās. Viņš rāva stiprāk.
Tā notrūka.
Kad viņš aptina stīgas galus sev ap rokām, viņa kustības kļuva jau drošākas.
Liesma nosprakšķēja un atkal iemirdzējās.
Viņš nometās pie Miroņa uz ceļiem un ar veiklu kustību apmeta cilpu tam ap kaklu.
Liesma vēlreiz nosprakšķēja.
Viņš cieši savilka cilpu.
Mironis centās piecelties.
Hasans vēl ciešāk savilka cilpu.
Idiots saķēra viņu aiz vidukļa.
Milzu muskuļi uz asasīna plecicm pārvērtās par kalnu grēdām. Sviedri uz sejas sajaucās ar asinīm.
Mironis piecēlās, uzraudams kājās arī savu žņaudzēju.
Hasans vilka vēl spēcīgāk.
Idiots, kam seja vairs nebija balta, bet plankumaina un uz pieres un kakla kā virves izspiedās vēnas, pacēla vinu gaisā.
Kā cs biju pacēlis golemu, tā Mironis pacēla Hasanu; vīnstīga arvien dziļāk griezās tam kaklā, kamēr tas sasprindzināja visus savus necilvēcīgos spēkus.
Pūlis kaut ko nesakarīgi gaudoja un skaitīja. Bungošana, kas bija sasniegusi neprātīgu ātrumu, turpinājās ar nemainīgu tempu. Un tad es atkal izdzirdu kaucienu, vēl joprojām ļoti tālu.
Liesma sāka dzist.
Mironis grīļojās.
Tad krampju lēkmē aizsvieda Hasanu tālu prom no sevis.
Arābs novēlās uz ceļiem. Tā viņš arī palika.
Mironis metās pie sava upura.
Un sagrīļojās.
Viņš sāka viscaur trīcēt. Izgrūda burbuļojošu skaņu un saķēra kaklu. Seja piesarka. Idiots piestreipuļoja pie koka un izstiepa roku. Tad atspiedās pret stumbru un smagi elsoja. Drīz viņš sāka skaļi kampt gaisu. Roka noslīdēja lejup, un viņš novēlās uz zemes. Tad vēlreiz pieslējās kājās un palika salīcis stāvam.