Hasans piecēlās un sameklēja nokritušo vīnstīgu.
Viņš uzklupa idiotam.
Šoreiz viņa tvēriens bija nesalaužams.
Mironis nokrita un vairs necēlās.
Šķita, kāds izslēdzis radio, kad tas spēlējis pilnā skaļumā.
Klikt…
Tad pilnīgs klusums — viss norisa tik ātri. Un bija maiga nakts — jā, patiesi,, kad es pastiepu tajā rokas, pārlauzu tuvākajam sargam sprandu un sagrābu viņa zobenu. Pēc tam pagriezos pa kreisi un ar to pāršķēlu galvu vēl vienam kourītam.
Tad vēlreiz it kā noklikšķēja, un radio atkal ieslēdzās pilnā skaļumā, taču šoreiz atskanēja tikai troksnis. Nakts saplīsa gabalos.
Ar īsu, asu sitienu pa saules pinumu Mištigo notrieca savu sargu un vēl vienam iespēra pa apakšstilbu. Džordžs pamanījās ar celi iesist tuvākajam kourītam pa cirkšņiem.
Dos Santoss, ne tik veikls — vai vienkārši ne tik veiksmīgs — saņēma divus smagus cirtienus pa krūtīm un galvu.
Mežoņi pielēca kājās no zemes līdzīgi paātrinātā filmā uzņemtiem augošiem pupu asniem.
Viņi skrēja pie mums.
Elena uzmeta Hasana burnusu uz galvas sargam, kurš grasījās uzšķērst viņas vīru. Zemes dzejnieku laureāts no visa spēka trieca ar akmeni pa šo burnusu, tādējādi nopelnīdams daudz sliktas karmas, taču neizskatījās par to sevišķi bēdīgs.
Tikmēr Hasans jau bija pievienojies mūsu mazajam pulciņam un ar senu samuraju paņēmienu, ko es jau biju uzskatījis par zaudētu uz mūžīgiem laikiem, atvairīja zobena cirtienu ar delnu, plakaniski iesitot pa asmeni. Tad arī viņš ieguva zobenu — pēc vēl vienas straujas kustības — un rīkojās ar to ļoti lietpratīgi.
Mēs nogalinājām vai sakropļojām visus sargus, pirms vēl pūlis tika pusceļā līdz mums, un Diāna, sekodama Elenas piemēram, neveikli ielidināja savas trīs magnēzija signālugunis uzbrucēju vidū.
Tad mēs metāmies skriet; Elena un Sarkanā Parūka balstīja Dos Santosu, kurš nedaudz streipuļoja.
Taču kourīti bija nogriezuši mums ceļu, un mēs skrējām uz ziemeļiem, slīpi prom no mērķa.
— Mēs netiksim, auri, Karagī! — sauca Hasans.
— Es zinu.
— Vienīgi ja mēs abi viņus aizkavētu, kamēr pārējie skries tālāk.
— Labs ir. Kur?
— Pie ugunskura, kur taka ved caur biežņu. Tā ir šaurākā vieta. Tur viņi nevarēs uzbrukt visi uzreiz.
— Jā! — Es pagriezos pret pārējiem. — Jūs dzirdat? Skrieniet pie zirgiem! Fils jūs vedīs. Es un Hasans aizturēsim viņus, cik vien ilgi spēsim.
Sarkanā Parūka pagrieza galvu un grasījās kaut ko teikt.
— Nestrīdieties! Skrieniet! Jūs taču gribat palikt dzīvi, vai ne?
Viņi gribēja. Viņi skrēja.
Pie ugunskura mēs ar Hasanu apstājāmies un gaidījām. Pārējie griezās atpakaļ cauri mežam uz ciematu un aploku. Pūlis skrēja šurp.
Pirmais vilnis gāzās mums virsū, un mēs uzsākām cīņu. Stāvējām V veida laukumiņā, kur taka iznāca no meža klajuma. Pa kreisi no mums atradās bedre ar gruzdošām oglēm, pa labi — koku biezoknis. Mēs nogalinājām trīs un vairākus ievainojām, līdz kourīti sāka atkāpties; tad viņi apstājās un atkal uzbruka, šoreiz no sāniem.
Mēs stāvējām ar muguru viens pret otru un cirtām, tiklīdz kāds tuvojās.
— Karagī, ja kaut vienam no viņiem ir šaujamais, mēs esam pagalam.
— Es zinu.
Vēl viens puscilvēks uzdūrās uz mana zobena. Kādu citu Hasans kliedzošu iemeta bedrē.
Bijām ielenkti. Es nepamanīju cirtienu, un asmens ķēra man plecu. Vēl viens iedūrās gurnā.
— Jūs, muļķi, atkāpieties! Es teicu — atpakaļ, ķēmi!
Pēc šī kliedziena viņi paklausīja un atvirzījās drošā attālumā.
Vīrs, kurš komandēja, bija piecarpus pēdas garš. Viņa apakšžoklis kustējās kā marionetei, šķita, ka tas karājās eņģēs, bet zobi atgādināja domino kauliņus — visi tumši un skanīgi, kad sacirtās un atkal vērās vaļā.
— Jā, Prokrust, — es izdzirdu pazīstamu balsi.
— Atnesiet tīklus! Saņemiet viņus dzīvus! Neejiet klāt! Viņi jau tā ir pārāk dārgi mums maksājuši!
Prokrustam blakus stāvēja Morbijs un pinkšķēja:
— Es nezināju, kungs!
— Klusu, tu, pretīgais melkuli! Tevis dēļ mēs zaudējām dievu un tik daudzus vīrus!
— Uzbruksim? — Hasans iejautājās.
— Nē, bet esi gatavs cirst tīklus, kad tos atnesīs.
— Nav labi, ka mūs grib saķert dzīvus, — viņš noteica.
— Tik daudzus mēs esam aizsūtījuši uz elli, lai atvieglotu savu ceļu turp, — es teicu, — un tomēr stāvam ar zobeniem rokās! Ko vēl var gribēt?
— Ja mēs uzbruktu, tad varētu vēl divus, varbūt pat visus četrus paķert sev līdzi. Ja gaidīsim, tad mūs notvers tīklos, un nāksies mirt vieniem pašiem.
— Kāda tam nozīme, ja tu tā kā tā būsi miris. Labāk pagaidīsim. Kamēr mēs dzīvojam, vēl ir cerība, kas var uzaust kuru katru mirkli.
— Lai tā būtu.
Un viņi atnesa tīklus un meta tos. Trīs mēs sacirtām gabalos, pirms viņi sapina mūs ceturtajā. Viņi nostiepa tīklu un klupa mums virsū.
Jutu, ka man izgriež no rokas zobenu un iesper. Tas bija Morbijs.
— Tagad jūs mirsiet tā, kā ir miruši tikai nedaudzi, — viņš draudēja.
— Vai pārējie izglābās?
— Tikai uz īsu mirkli, — burvis atbildēja. — Mēs viņus izsekosim, atradīsim un atvedīsim šurp.
Es iesmējos un teicu: — Pārvēlu! Viņi aizmuks.
Morbijs man vēlreiz iespēra.
— Tad tā jūs pildāt savu likumu? — es jautāju. — Hasans taču uzvarēja Mironi.
— Viņš blēdījās. Tā sieviete meta signālgaismu.
Kad mūs sasēja tīklos, pienāca Prokrusts.
— Nesīsim viņus uz Miega ieleju, — Morbijs teica, — tur izrīkosimies ar viņiem pēc sirds patikas un atstāsim krājumā līdz nākamajām dzīrēm.
— Labi, — piekrita Prokrusts. — Tā arī darīsim.
Visu šo laiku Hasans noteikti bija mudžinājis savu kreiso roku cauri tīklam, jo tā pašāvās starp rūtīm un ar nagiem iecirtās Prokrustam kājā.
Vadonis Hasanam pāris reizes iespēra un drošības labad arī man veltīja vienu spērienu.
— Hasan, kāpēc tu tā darīji? — es jautāju, kad Prokrusts bija aizgājis, pavēlēdams mūs piesiet pie cepamajiem iesmiem, lai varētu nest.
— Uz nagiem vēl varētu būt palikusi kāda drusciņa mctacianīda, — viņš paskaidroja.
— Kā tas tur nokļuva?
— No lodēm, kas bija manā jostā, ko man neatņēma. Pēc tam kad šodien uzasināju nagus, es tos pārklāju ar indi.
— Ā! Tu Mironi saskrāpēji jau pašā cīņas sākumā…
— Jā, Karagī. Man atlika vienīgi noturēties pie dzīvības, līdz viņš izlaidīs garu.
— Hasan, tu esi nepārspējams slepkava!
— Paldies, Karagī!
Mūs ar visiem tīkliem piesēja pie iesmiem. Pēc Prokrusta pavēles pie iesmiem ķērās četri vīri.
Sekojot Prokrustam un Morbijam pa pēdām, mūs aiznesa naktī.
Kamēr virzījāmies tālāk pa nelīdzeno taku, pasaule ap mums mainījās. Tā notiek vienmēr, ja tuvojas kādai Starojuma vietai. Gājiens šķita kā ceļojums pagātnē caur ģeoloģiskajām ērām.
Koki gar takas malām pārmainījās līdz nepazīšanai. Beidzot mūs nesa pa mitru aili starp tumšām kolonnām, ko vainagoja paparžveidīgas lapas, caur kurām uz mums tumsā nolūkojās nesaskatāmu radījumu šķībās dzeltenās acis. Augstu virs galvām kā milzīgs brezenta gabals starp koku galotnēm bija nostiepta nakts, izraibināta ar sīkiem zvaigžņu punktiņiem, un vidū tai rēgojās dzeltens pusapaļš plēsums ar diviem ragiem. No lielā meža šurp atplūda tādi kā putnu saucieni, kas beidzās ar sprauslāšanu. Priekšā taku šķērsoja kāds tumšs stāvs.