Tālāk koki kļuva mazāki, atstatumi starp tiem lielāki. Taču šie vairs nelīdzinājās tiem kokiem, kas auga pie ciemata. Varēja redzēt
izlocījušos (un lokošos!) augus ar zariem kā ūdenszāļu čemuri, grumbuļainus stumbrus un vaļējas saknes, kas lēnām ložņāja pa zemes virsu. Sīki, nemanāmi radījumi, vairīdamies no Morbija laternas gaismas, klusi aizskripstēja tumsā.
Pagriezis galvu, es priekšā uztvēru vāju, ar aci gandrīz nemanāmu pulsējošu blāzmu. Tā nāca no augšas.
Tad zem kājām parādījās tumši vīteņaugu mudžekļi. Nesēju kāju samīti, tie sāpēs locījās.
Varenās kolonnas saruka par parastām papardēm. Tad nozuda arī tās. To vietā parādījās milzum daudz pinkainu asinskrāsas ķērpju. Tie nosedza visus akmeņus. Un arī mazliet spīdēja.
Te nedzirdēja ne putnu, ne dzīvnieku balsis. Te vispār neko nedzirdēja, ja nu vienīgi nesēju elšanu, soļu troksni un šad tad metālisku klikšķi, kad Prokrusta šautene atsitās pret kādu ķērpjiem apaugušu akmeni.
Nesējiem pie sāniem karājās dunči. Morbijs bija bruņojies ar vairākiem dunčiem un nelielu pistoli.
Taka strauji gāja kalnā. Kāds nesējs nolamājās. Nakts brezenta stūri slīga lejup, līdz saskārās ar horizontu un pielija ar violetas dūmakas atblāzmu, vēl vājāku par izelpu drēgnā rudens rītā. Augstu debesīs, pļaukādams gaisu līdzīgi rajai piekrastes seklumā, pār mēness seju lēnām pārslīdēja melns zirnekļsikspārņa siluets.
Prokrusts pakrita.
Morbijs palīdzēja vadonim piecelties, taču viņš šūpojās un atbalstījās pret burvi.
— Kungs, kas nomāc tavu miesu?
— Pēkšņs reibonis, stingums locekļos… Ņem manu ieroci! Tas top smags.
Hasans klusi iesmējās.
Prokrusts pagriezās pret arābu, viņa marionetes žoklis atkārās.
Viņš pats noslīga pie zemes.
Morbija rokas bija aizņemtas, viņš turēja vadoņa šauteni. Sargi diezgan steidzīgi nolaida mūs zemē un metās pie Prokrusta.
— Vai ūdens tevim iraid? — viņš pajautāja un aizvēra acis.
Un nekad tās vairs neatvēra.
Morbijs centās saklausīt Prokrusta sirdspukstus. Tad pielika zižļa spalvas pie gulošā nāsīm.
— Viņš ir miris, — burvis beidzot paziņoja.
— Miris?
Nesējs — ādu viņam klāja zvīņas — sāka raudāt.
— Viš bi laps, kourīts šņukstēja. — Viš bi liels karavatons. Ko mēs tagad darīs?
— Viņš ir miris, — Morbijs atkārtoja, — un es būšu jūsu pavēlnieks līdz tam laikam, kad tiks pasludināts jauns karavadonis, letiniet viņu savos apmetņos! Atstājiet ķermeni uz tā plakanā akmens tur priekšā! Šeit dzīvnieki nenāk, tā ka viņu neviens neaiztiks. Atpakaļceļā mēs viņu paņemsim. Taču tagad mums ir jāatriebjas šiem diviem, — viņš pamāja ar roku. — Miega ieleja ir tepat līdzās. Vai jūs iedzērāt tās tabletes, ko es jums devu?
— Jā.
— Jā.
— Jā.
— Jā-a.
— Ļoti labi. Noņemiet apmetņus un ietiniet viņu!
Pavēle tika izpildīta, un drīz mūs atkal pacēla un nesa uz kalna virsotni, no kuras taka veda lejup uz spīdošu, bumbas izrautu bedri. Akmeņi ap to šķita gandrīz vai liesmojam.
— Šo ieplaku dēls man aprakstīja kā vietu, kur mans dzīves pavediens stiepsies pāri degošam akmenim, — cs teicu Hasanam. — Viņš redzēja, kā man uzbrūk Mironis, taču liktenis pārdomāja un novirzīja šo uzbrukumu uz tevi. Toreiz, kad nāve par mani vēl tikai sapņoja, šī tika norādīta kā viena no manām iespējamām nāves vietām.
— Krist no Shinvat nozīmē — izcepties, — sacīja Hasans.
Mūs ienesa klints plaisā un nometa uz akmeņiem.
Morbijs atlaida šautenei drošinātāju un atkāpās.
— Atraisiet grieķi un piesieniet viņu pie tās kolonnas! — Viņš pamāja ar šautenes stobru.
Kourīti tā arī darīja, cieši sasiedami man rokas un kājas. Klints bija gluda, mitra un nogalināja nemanāmi.
To pašu viņi izdarīja arī ar Hasanu pēdas astoņas pa labi no manis.
Morbijs nolika laternu uz zemes tā, lai gaismas aplis kristu uz mums. Četri kourīti viņam blakus šķita paša nelabā iemiesojumi.
Burvis smaidīja. Viņš atslēja šauteni sev aiz muguras pret klints sienu.
— Šī ir Miega ieleja, — viņš sacīja. — Kas šeit aizmieg, nekad vairs nepamostas. Taču gaļa saglabājas svaiga, sagādājot mums rezerves bada gadiem. Tomēr pirms mēs jūs šeit atstāsim… — Viņa acis pievērsās man. — Vai tu redzi, kur es noliku šauteni?
Es neatbildēju.
— Pilnvarotais, domāju, ka tavas iekšas varēs tik tālu izstiept. Lai nu kā, tūlīt es to pārbaudīšu. — Burvis izvilka no jostas dunci un tuvojās man. Četri puscilvēki viņam sekoja. — Kā tu domā, kuram ir vairāk iekšu, tev vai arābam? — viņš jautāja.
Mēs abi klusējām.
— To jūs redzēsiet paši savām acīm! — Morbijs caur zobiem izgrūda. — Vispirms tu!
Viņš izrāva man no biksēm kreklu un pārgrieza to priekšā uz pusēm.
Viņš lēnām, draudīgi grozīja asmeni apmēram divas collas no mana vēdera, visu laiku pētīdams manu seju.
— Tu baidies, — viņš sacīja. — Tava seja to vēl nerāda, bet gan jau parādīs.
Tad: — Paskaties uz mani! Es duršu ļoti lēnām. Kādu dienu cs ēdīšu tevi pusdienās. Ko tu par to domā?
Es iesmējos. Pēkšņi par to tiešām varēja pasmieties. Viņa seja pārgriezās, tad atkal savilkās īslaicīgā pārsteiguma grimasē.
— Pilnvarotais, vai tu no bailēm esi sajucis prātā?
— Spalvas vai svins? — es viņam jautāju.
Morbijs zināja, ko tas nozīmē. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet tad izdzirda aiz muguras noklaudzam akmeņus. Viņš zibenīgi apsviedās.
Pēdējās dzīves sekundes burvim pagāja kliedzot, līdz Bortans ar savu svaru pieplacināja viņu pie zemes un norāva viņam galvu no pleciem.
Mans elles suns bija klāt.
Kourīti kliedza, jo Bortana acis bija kvēlojošas ogles un viņa zobi — tipzāģi. Suņa galva atradās tikpat augstu no zemes kā garam vīram. Viņi gan sagrāba zobenus un cirta, taču Bortanam sāni ir kā bruņnesim. Mans Bortans, ceturtdaļtonnu smagais suns… viņš nav gluži tas tips, kādu aprakstīja Alberts Peisons Tērhuns.
Viņš ņēmās gandrīz minūti, līdz beidzot visi pieci bija saraustīti gabalu gabalos.
— Kas tas ir? — Hasans jautāja.
— Kucēns, ko es atradu krastmalā izskalotā maisā, — viņš bija pārāk stiprs, lai noslīktu. Mans suns Bortans, — cs atbildēju.
Sunim pleca mīkstumā rēgojās neliela, bet dziļa brūce. Tā nebija
svaiga.
— Viņš mūs ir meklējis vispirms ciematā, — es teicu, — un viņi ir mēģinājuši suni apturēt. Daudzi kourīti šodien ņēmuši galu.
Bortans pierikšoja man klāt un nolaizīja seju. Viņš luncināja asti, priecīgi smilkstēja, lēkāja kā kucēns un meta nelielus lokus. Viņš pielēca man klāt un atkal laizīja seju. Tad viņš sāka spriņgot, iemīdīdams kourītu gabalus zemē.
— Labi, ja cilvēkam ir suns, — Hasans sacīja. — Man vienmēr ir patikuši suņi.
Brīdī, kad viņš sacīja šos vārdus, Bortans viņu apošņāja.
— Tu atkal esi klāt, vecais kranci! — es teicu. — Vai tad tu nezini, ka suņi ir izmiruši?
Bortans tikai pavicināja asti, pienāca un nolaizīja man roku.
— Piedod, ka nevaru pakasīt tev aiz auss! Tu jau zini, ka es ļoti to gribētu, vai ne?
Viņš pavicināja asti.
Es saliecu un iztaisnoju labo roku, cik vien to virves atļāva. To darīdams, es pagriezu galvu uz labo pusi. Bortans vēroja mani, viņa nāsis bija mitras un trīsēja.