— Rokas, Bortan! Man vajag rokas, kas atbrīvotu mani. Rokas, lai atraisītu virves. Tev viņi jāpanāk un jāatved šurp.
Suns pacēla roku, kas turpat mētājās, un nolika to man pie kājām.
— Nē, Bortan. Dzīvas rokas. Draugu rokas. Rokas, kas atsietu mani. Tu saprati, vai ne?
Viņš nolaizīja man plaukstu.
— Ej un sameklē rokas, lai atbrīvotu mani! Rokas, kuras vēl ir pie plccicm un kustas. Draugu rokas. Tagad ej! Pasteidzies!
Suns pagriezās un gāja prom, apstājās, vēlreiz palūkojās atpakaļ, tad metās prom pa taku.
— Vai viņš saprata? — Hasans iejautājās.
— Man šķiet, ka jā, — es atbildēju. — Bortans nav parasts suns un ir nodzīvojis daudzus cilvēka mūžus, kuros mācījies saprast.
— Tad cerēsim, ka viņš ātri kādu sameklēs, pirms mēs te aizmigsim.
Mēs karājāmies virvēs, un nakts bija auksta.
Mēs gaidījām ilgi. Stundu skaits jau sen bija sajucis.
Muskuļi, krampju savilkti, sāpēja. Mēs bijām apkaltuši asinīm, kas sūcās no neskaitāmām sīkām brūcēm. No galvas līdz kājām bijām vienās skrambās. No izsalkuma un negulēšanas uzmācās reiboņi.
Tā mēs tur karājāmies, un virves griezās miesā.
— Kā tu domā, vai viņi nokļūs līdz tavam ciematam?
— Viņiem pietiks laika, lai atrautos.
— Kopā ar tevi, Karagī, vienmēr ir grūti strādāt.
— Zinu. Pats esmu to ievērojis.
— Kā tovasar, kad puvām Korsikas apakšzemes cietumā.
— Mjā…
— Vai arī soļojām uz Čikāgas staciju, kad pie Ohaijo bijām zaudējuši visu tehniku.
— Jā, tas bija slikts gads.
— Tu vienmēr iekūlies kādā ķezā, Karagī, — viņš teica. — «Dzimis, lai sasietu mezglā tīģera asti», — tā saka par tādiem kā tu. Ar tādiem cilvēkiem ir grūti būt kopā. Man, piemēram, patīk miers un
paēna, kāda dzejoļu grāmata un pīpe…
— Klusu! Es kaut ko saklausīju.
Klaudzēja pakavi.
Apgāztās laternas slīpajā gaismas starā parādījās satīrs. Viņš satraukts dīdījās, acis šaudījās no manis uz Hasanu un atpakaļ, uz augšu un leju, uz sāniem un atkal uz mums.
— Palīdzi mums, ragainīt! — es sacīju grieķiski.
Viņš piesardzīgi tuvojās. Tad ieraudzīja asinis un saplosītos kourītus.
Viņš apcirtās, gatavs nozust klints spraugā.
— Nemūc! Tu esi man vajadzīgs! Tas esmu es, kas spēlēja sīringu. Viņš apstājās, vēlreiz pagriezās šurp, nāsis izplezdamās un
saraudamās drebēja. Smailās ausis raustījās.
Viņš nāca atpakaļ, un ejot garām asiņu paltīm, viņa gandrīz cilvēciskajā sejā viedās sāpju izteiksme.
— Duncis. Man pie kājām, — es teicu, rādīdams ar skatienu. — Pacel to!
Šķita, ka viņam nepatīk pieskarties cilvēka roku darinājumam, it sevišķi ierocim.
Es nosvilpoju savas pēdējās dziesmas pēdējās rindas. Ir vēls, ir vēls, ir tik vēls…
Satīra acīs saskrēja asaras. Viņš tās noslaucīja ar spalvaino ķepu.
— Pacel dunci un pārgriez virves! Pacel to! Nē, ne tā! Tā tu savainosi rokas. Ar otru galu. Jā!
Viņš saņēma dunci aiz roktura un paskatījās uz mani. Es pakustināju labo roku.
— Virves. Pārgriez tās!
Viņš grieza. Šī darbība aizņēma piecpadsmit minūtes un atstāja man virs plaukstas asiņainu aproci. Man vajadzēja kustināt roku, lai viņš nepārcirstu artēriju. Ticis galā ar virvi, satīrs jautājoši paskatījās
manī.
— Tagad dod to šurp, tālāk tikšu galā pats. Viņš ielika dunci manā pastieptajā plaukstā.
Es to paņēmu. Pēc pāris sekundēm biju brīvs. Tad atsvabināju
Hasanu.
Kad pagriezos, satīra vairs nebija. Tikai tālumā saklausīju neprātīgu pakavu klaboņu.
— Velns man ir piedevis, — Hasans noteica.
Cik ātri vien iespējams, mēs steidzāmies prom no Starojuma vietas, pagājām garām kourītu ciematam un turpinājām virzīties uz ziemeļiem, līdz nokļuvām uz takas, ko es pazinu — tas bija ceļš uz Volu. Vai Bortans bija sastapis satīru un kaut kā panācis, lai tas dodas pie mums, vai arī šis radījums pats bija uzskrējis mums virsū un atcerējies mani to atlika tikai minēt. Bortans vēl nebija atgriezies, tāpēc pareizāka šķita otrā iespēja.
Tuvākā draudzīgā pilsēta bija Vola — apmēram divdesmit piecus kilometrus no mums uz austrumiem. Ja Bortans skrējis turp, kur viņu pazīst mani daudzie radinieki, tad paies vēl krietns laika sprīdis, pirms suns atgriezīsies. Sūtīdams viņu pēc palīdzības, es biju ķēries pie pēdējā cerību salmiņa. Man nebija ne mazākā priekšstata, kad Bortans varētu būt atpakaļ, ja viņš skrējis kaut kur citur, nevis uz Volu. Taču es zināju, ka viņš atradīs manas pēdas un sekos tām. Mēs turpinājām iet, cik ātri vien iespējams.
Apmēram pēc desmit kilometriem mēs jau streipuļojām. Sapratām, ka bez atpūtas necik daudz tālāk netiksim, tāpēc meklējām pēc iespējas drošāku guļvietu.
Beidzot cs ieraudzīju stāvu, klinšainu pakalnu, uz kura bērnībā biju ganījis aitas. Mana mazā ala netālu no virsotnes bija sausa un tukša. Koka ārsiena, lai arī satrūdējusi, vēl joprojām turējās.
Saplūkuši zāli guļvietām, mēs nosprostojām durvis un devāmies pie miera. Pēc brīža Hasans jau krāca. Pirms iemigšanas man uz mirkli sagriezās galva, un šajā mirklī es sapratu, ka nevienu no visām baudām — ne vēsa ūdens malku, kad jūti slāpes, ne arī glāzi kā stiprāka, kad nejūti, ne seksu, ne cigaretes dūmu pēc daudzu dienu nesmēķēšanas — nevar salīdzināt ar miegu.
Miegs ir vislabākais…
Manuprāt, ja mēs būtu gājuši pa garāko ceļu no Lamijas uz Volu — gar krastu —, viss varētu notikt citādi, un Fils vēl šodien būtu dzīvs. Taču es īsti nespēju spriest par visu, kas tajā reizē notika, un pat tagad, lūkojoties pagātnē, nezinu, kā būtu virknējis notikumus, ja varētu sākt visu no sākuma. Galīgās iznīcības spēki tobrīd jau steberēja starp drupām — paceltām rokām…
Volu mēs sasniedzām nākamajā pēcpusdienā, tad devāmies tālāk pāri Pēlija kalnam uz Portariju. Dziļas aizas otrā pusē atradās Makrinica.
Mēs šķērsojām aizu un atradām pārējos.
Fils bija aizvedis viņus uz Makrinicu, palūdzis pudeli vīna un «Atbrīvoto Prometeju» un nosēdējis to sabiedrībā līdz vēlai naktij.
No rīta Diāna bija atradusi viņu smaidošu un aukstu.
Netālu no sagrautās bīskapa baznīcas starp ciedriem es sakrāvu sārtu, jo Fils negribēja, lai viņu aprok. Uz pagalēm cs uzliku vīraku un aromātiskas zāles, un sārts slējās divpadsmit pēdu augstumā. Šajā naktī tas sadegs — un cs atvadīšos vēl no viena drauga. Atskatoties pagātnē, tā vien šķiet, ka mana dzīve ir vienas vienīgas tikšanās un atvadas. Es saku: «Sveiks!» Es saku: «Ardievu!» Tikai Zeme paliek nemainīga.
Sasper jods!
To pēcpusdien līdz ar visiem es izgāju no Pagasas, senās Jolkas ostas, kas atrodas uz zemesraga pretī Volai. Mēs stāvējām mandeļkoku ēnā uz pakalna, no kura pavērās skats gan uz jūru, gan uz kalnu grēdu.
— Tieši no turienes argonauti devās ceļā pēc zelta aunādas, — cs teicu, uzrunādams visus kopā.
— Kuri tur īsti bija? — Elena jautāja. — Skolas laikā lasīju šo nostāstu, bet esmu jau piemirsusi.
— Tur bija Hērakls un Tēsējs, dziedonis Orfejs un Asklēpijs, Ziemeļvēja dēli, kā arī Jāsons — kapteinis, kentaura Hīrona skolnieks; starp citu, viņa ala ir tur, netālu no Pēlija kalna virsotnes.
— Patiešām?
— Es kādreiz jums to parādīšu.
— Norunāts!
— Šeit pat tuvumā cīnījās dievi un titāni, — sacīja Diāna, pienākdama man no otras puses. — Vai titāni nepacēla un neuzlika Pēliju uz Osas kalna, lai varētu uzkāpt Olimpā?