— Tā stāsta. Taču dievi bija tik laipni un pēc asiņainā cīniņa visu nolika vecajās vietās.
— Bura, — ieteicās Hasans, pamādams ar pusnomizoto apelsīnu, ko turēja rokā.
Es palūkojos pāri ūdeņiem — pie horizonta vīdēja sīks punktiņš.
— Jā, šo vietu vēl joprojām izmanto par ostu.
— Varbūt tas ir kuģis, pilns ar varoņiem, kas atgriežas ar vēl dažām aunādām, — sacīja Elena. — Starp citu, ko viņi ar tām aunādām iesāks?
— Svarīga ir nevis aunāda, bet gan tās iegūšana, — atbildēja Sarkanā Parūka. — To saprata katrs labs stāstītājs. Un no aunādām sievietes vienmēr var pagatavot satriecošus tērpus. Viņas taču ir pieradušas pārtikt no tā, kas paliek pāri pēc viesu aiziešanas.
— Dārgā, tā nepiestāvētu taviem matiem.
— Arī tavējiem ne, puisīt.
— Tā vaina ir labojama. Protams, ne tik viegli kā tavējā…
— Pa ceļam mēs redzēsim sagrautu bizantiešu baznīcu — bīskapa rezidenci, kuru esmu ieplānojis atjaunot nākamajos divos gados, — es teicu skaļā balsī. — Tur, pēc nostāstiem, savas kāzas svinēja viens no argonautiem — Pēlējs — ar jūras nimfu Tctīdu. Varbūt esat dzirdējuši teiku par šīm kāzām? Visi bija ielūgti, vienīgi strīda dieviete ne, taču viņa atnāca, nesdama līdzi zelta ābolu, uz kura bija rakstīts «visskaistākajai». Trojas valdnieka dēls Parīds to piesprieda Afrodītei, un tādējādi pilsētas liktenis bija izlemts. Pēdējā reizē, kad Parīdu redzēja, viņam neklājās visai labi. Ak, šie spriedumi! Kā jau agrāk esmu teicis, šajā zemē mītu ir tik, cik sunim blusu.
— Cik ilgi mēs le būsim? — jautāja Elena.
— Gribētu vēl pāris dienas pakavēties Makrinicā, tad dosimies uz ziemeļiem, — es atbildēju. — Teiksim, vēl nedēļu Grieķijā un tad uz Romu.
— Nē! — teica Mištigo, kurš tobrīd sēdēja uz akmens, vērās uz jūru un kaut ko ierunāja savā mašīnā. — Ceļojums ir beidzies. Šī bija pēdējā apstāšanās.
— Kā tā?
— Man pietiek, un es dodos uz mājām.
— Bet kā ar grāmatu?
— Sižets jau gatavs.
— Kāds sižets?
— Kad grāmata būs pabeigta, atsūtīšu jums to ar ierakstu. Man laiks ir dārgs, un visi nepieciešamie materiāli jau savākti. Šorīt cs sarunājos ar Portu, vakarā viņi atsūtīs skimeri. Jūs varat doties tālāk un darīt, ko vien gribat, bet es beidzu.
— Kaut kas nav kārtībā?
— Nē, viss ir kārtībā, taču man jādodas projām. Vēl daudz kas jāpadara.
Viņš piecēlās kājās un izstaipījās.
— Vēl jāsakravā bagāža, tāpēc es tagad eju atpakaļ. Par spīti visam, Konrād, šī tiešām ir ļoti skaista valsts. Redzēsimies pie pusdicngalda.
Viņš pagriezās un gāja lejup.
Es paspēru dažus soļus vegietim nopakaļ, lūkodamies, kā viņš aiziet.
— Kas gan viņam lēcies? — cs balsī prātoju.
Kāds nāca šurp.
— Viņš mirst, — Džordžs klusām sacīja.
Savu dēlu Jāsonu, kurš bija ieradies šeit dažas dienas pirms mums, vairs nesastapu. Kaimiņi pastāstīja, ka vakar vakarā viņš devies uz Hadesa valstību. Patriarhu sev līdzi uz muguras aiznesis elles suns ar liesmojošām acīm; tas izsitis Jāsona mājas durvis un aizrāvis viņu līdzi naktī. Radinieki gribēja, lai es atnāku uz pusdienām. Dos Santoss vēl joprojām veseļojās; Džordžs bija apkopis viņa ievainojumus un uzskatīja, ka nav nekādas nepieciešamības sūtīt spāni ar kuģi uz Atēnām.
Atgriezties mājās vienmēr ir patīkami.
Es aizgāju uz centrālo laukumu un visu pēcpusdienu pavadīju sarunās ar saviem pēcnācējiem. Vai lai stāstu viņiem par Tcilcru, Haiti, Atēnām? Jā. Jāstāsta — un es stāstīju. Vai viņi man stāstīs par pēdējiem divdesmit gadiem Makrinicā? Protams.
Tad es aiznesu ziedus uz kapsētu, brīdi tur uzkavējos, pēc tam devos uz Jāsona māju un ar dažiem darbarīkiem, ko atradu šķūnī, salaboju tai durvis. Tad es atradu pudeli viņa gatavotā vīna un izdzēru to, un izsmēķēju cigāru. Uzvārīju katliņā kafiju un izdzēru arī to.
Vēl joprojām jutos nelāgi.
Neko nezināju par to, kas īsti notiek.
Taču Džordžs pazina uz Zemes sastopamās slimības un teica, ka vegietim esot spilgti izteiktas nciroloģisko traucējumu pazīmes. Neārstējams. Bezcerīgi.
Un pat Hasanam te nebija nekādu nopelnu. «Slimības cēlonis nezināms» — tā skanēja Džordža diagnoze.
Un viss apgriezās kājām gaisā.
Džordžs bija zinājis par Mištigo jau kopš viņa ierašanās. Kas pamudinājis viņu uz tādām domām?
Fils esot lūdzis, lai viņš novērojot, vai vegietim nav kādas nāvējošas slimības pazīmes.
— Kāpēc?
— Nu, viņš neteica, kāpēc, un es tobrīd viņam nevarēju to pajautāt.
To vajadzēja noskaidrot.
Mištigo savu darbu bija pabeidzis, vai arī viņam neatlika laika to izdarīt. Pats gan teica, ka esot pabeidzis. Ja ne, tad iznāk, ka veltīgi esmu centies, aizstāvēdams mirēju. Ja ir pabeidzis, tad man^āuzzina šie rezultāti, lai ātri varētu izlemt, ko darīt ar viņam atlikušās dzīves laiku.
Pusdienas nepalīdzēja. Mištigo bija pateicis visu, ko gribēja un nu nelikās ne zinis par mūsu jautājumiem vai arī izvairījās no tiem. Tāpēc, kad bija padzerta kafija, Sarkanā Parūka un es izgājām ārā uzsmēķēt.
— Kas noticis? — viņa jautāja.
— Nezinu. Domāju, ka tu varbūt zini.
— Nē. Ko nu?
— Kā tu domā?
— Nogalināt viņu?
— Varbūt, ka jā. Tomēr vispirms jāzina, kāpēc.
— Viņš to ir pabeidzis.
— Ko? Tieši ko viņš ir pabeidzis?
— Kā lai es to zinu?
— Nolādēts! Man tas ir jāzina! Nogalinot gribu zināt, kāpēc es to daru. Tāds nu es esmu.
— Tāds? Pat ļoti. Tas taču ir pats par sevi saprotams, vai ne? Vegieši atkal grib iepirkt šeit zemes gabalus. Viņš dosies atpakaļ, lai ziņotu par tiem apgabaliem, kas viņus interese.
— Tad kāpēc viņš neapbraukāja visus šos apgabalus? Kāpēc viņam pietika ar Ēģipti un Grieķiju? Smiltis, akmeņi, džungļi un dažnedažādi briesmoņi — tas art viss, ko viņš redzēja. Labvēlīgam vērtējumam tas šķiet pārāk maz.
— Tas tāpēc, ka viņš nobijās un ir laimīgs, ka palicis dzīvs. Viņu varēja apēst gan boadils, gan arī kourīti. Viņš bēg.
— Labi. Tad lai viņš bēg. Lai aizved sliktu vērtējumu.
— Nē, to nedrīkst. Ja viņi patiešām grib šeit ko pirkt, tad nedarīs io pēc i ik paviršas apskates. Viņi vienkārši atsūtīs kādu citu, spējīgāku, lai darbu pabeigtu. Ja nicS nogalināsim Mištigo, viņi sapratīs, ka mēs vēl pastāvam, pretojamies, esam tādi paši kā agrāk.
— Viņš nebaidās par savu dzīvību, — es noteicu.
— Nē. Un kas par to?
— Nezinu. Taču man tas ir jāuzzina.
— Kā?
— Es domāju, ka jāpajautā viņam pašam.
— Tu esi traks. — Diāna aizgriezās.
— Būs tā, kā es gribu, vai arī nekā, — es noskaldīju.
— Tad kaut kā. Tas nav svarīgi. Mēs jau esam pagalam.
Es saņēmu viņu aiz pleciem un noskūpstīju uz kakla. — Vēl ne. Tad tu redzēsi.
Diāna stāvēja kā sastingusi.
— Ej mājās, — viņa sacīja, — ir vēls. Ir pārvēlu.
Es tā arī darīju. Devos atpakaļ uz Jakova Koronesa lielo, veco māju, kur mēs ar Mištigo bijām apmetušies un kur pirms tam bija mitinājies arī Fils. Iegāju istabā, kurā viņš bija gulējis savu pēdējo nakti. Uz rakstāmgalda vēl aizvien stāvēja «Atbrīvotais Prometejs», tam blakus tukša pudele. Toreiz, kad Fils piezvanīja man uz Ēģipti, viņš bija runājis par savu aiziešanu, vēlāk pārcietis infarktu un vēl daudz ko citu. Tāpēc šķita, ka viņš varētu atstāt vecam draugam kādu vēstījumu.